Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Izdziedāt, svinēt un apliecināt

Guntis Kalme par Dziesmu svētkiem un valsts himnu

Laikraksts Latvietis Nr. 267, 2013. g. 29. jūlijā
Guntis Kalme -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Dziesmu svētki ir latviešu tautas identitātes un kultūras viens no nozīmīgākajiem dzīvajiem simboliem. Tajos mēs nevis runājam, diskutējam vai aizstāvam sevi, bet svinam savu latviešu – kā Latvijas pamatnācijas – identitāti.

Dziesmu svētki nav svētki kādam cilvēkam vispār. Tie ir latviešu tautas svētki. Tajos tiek apliecināta, izdziedāta un deju kustību harmonijā izpausta mūsu īpašā, latviskā patība. Tieši tādēļ tie mums kā nācijai ir tik svarīgi. Apliecinot un veidojot mūsu identitāti, tie arī aizvien atjauno mūsu saistību ar Latviju.

Tajos kā vienmēr dziedāsim Baumaņu Kārļa Dievs, svētī Latviju! Tā ir īpaša dziesma. Dievs, svētī Latviju! ir latviešu kā valstnācijas identitātes kods.

Dievs, svētī Latviju! ir rakstīta kā vīru kora dziesma un pirmo reizi izpildīta I Vispārējo latviešu dziesmu svētku svinīgajā atklāšanas aktā 1873. gada 8. jūlijā (pēc jaunā stila) Rīgas Latviešu biedrības zālē. Tātad, pirms 140 gadiem. Vai mēs svinēsim šos mūsu himnas svētkus?

Pētniece Guna Goluba par Dievs, svētī Latviju! izcelsmi saka: „Neapšaubāmi Baumaņu Kārlis pazinis un pats, skolā iedams, dziedājis tautā izplatīto aizlūgumu Dievs, svētī Vidzemi! ... To pašu dziesmu kurzemnieki iesāka ar vārdiem Dievs, svētī Kurzemi! Baumaņu Kārlis apvieno to kopējā lūgšanā Dievs, svētī Latviju! Latviju? Vēl taču nebija nekādas Latvijas, bija tikai Krievijai piederošais Baltijas apgabals, un pavisam nesen sāka ieviesties vārds latvieši agrāko inorodcu vietā. Ar savu dziesmu Baumaņu Kārlis izsaka pārliecību, ka Latvija jau ir.“1 Tātad te manāms pravietisks, garīgi intuitīvs tautas nākotnes redzējums, vīzija.

„Tieši spilgti izpausta tautas kopības ideja padara dziesmu par nacionālu simbolu. Baumaņu Kārļa Dievs, svētī Latviju! ir tieši tāda dziesma, kas jau I Dziesmu svētku laikā no dažādiem Latvijas novadiem iebraukušiem cilvēkiem lika sevi apzināties kā vienotai tautai, kura sirsnīgi aizlūdz par dzimtās zemes tālāko likteni.“2

Kaudzītes Matīss, svētku dalībnieks, rakstīja, ka tā bija dziesma, „kas ar varenu jūsmināšanas spēku cildina uz tēvijas mīlestību, dziesma, kas varēs būt aizmirsta tikai tad, kad neatradīsies nevienas latviski jūtošas sirds“.3

A. Klotiņš vēsta: „Tā iespiedās atmiņā praktiski visiem latviešu koru dziedātājiem, un šī dziesma drīz kļuva populāra kā tipiski jaunlatviska patriotiska dziesma, jo tolaik jauna un patriotiski saviļņojoša bija paša vārda Latvija minēšana virsrakstā un apspēlēšana tik svinīgā, cildenā kontekstā, – laikā, kad Latvija kā ģeogrāfisks jēdziens vēl nebija iegājies, bija cara varas iestādēm nevēlams.“4

Maza bērna izteiktais es ir pagrieziena punkts viņa pašapziņā. Viņš nav kāds neapzinīgs bioobjekts. Līdzīgi ar savas patstāvības apzināšanu, pieteikšanu valsts himnā mēs vēstām, ka neesam etnisks, demogrāfisks materiāls citu tautu vai valstu ambīcijām. Mēs nedziedam Боже, Царя храни!5, slavinot varmācīgu patvaldnieku, bet Dievs, svētī Latviju!, tā norādot uz daudz augstāku atskaites punktu kā esam paši un izlūdzoties Viņa svētību tautai. Tāpēc himnā minēti tautu dēli un tautu meitas, ne svešas varas. Toreiz tas bija brīvības pieteikums. Šodien tas nozīmē ne tikai apņēmību kaut kā izķepuroties globālajā purvājā, bet prast attīstīties un uzplaukt.

Kāds no žurnālistiem Dziesmu svētku sakarā jautā: „vai nemateriālās kultūras mantojums spēs smalkā diegā noturēt latviešu nāciju, kas šūpojas virs globalizētās pasaules bezdibeņa?“6

Tas tikai norāda, ka himnas teksts un tā teoloģija šodien ir aktuālāka nekā jebkad. Dievs ir radījis zemi un kā sv. Raksti saka, atrada to „labu esam“ (1 Moz 1,10). Ļaunuma mērķis ir izpostīt cilvēku un Dieva viņam dotās vērtības, tai skaitā arī zemi. Tas iespējams, ja attiecīgajā teritorijā vairs nav tautas, kas to aizsargātu. Teritoriju nevar okupēt, kamēr ir tauta, kas to aizstāv, kam šī zeme ir svēts mantojums.

Tautu var iznīcināt trīs veidos: 1) to fiziski izdeldējot (nogalinot vai radot apstākļus, kad tauta kā nācija vairs neatjaunojas) – genocīds; 2) izdzenot no viņas zemes (deportējot vai radot apstākļus, kas izraisa ekonomisko trimdu); 3) iznīcinot tautas nacionālo identitāti – deformējot, pārveidojot, atšķaidot tās patības nesējus laikā un telpā.

Laika dimensijā tas notiek mērķtiecīgi graujot to, kas nes atmiņas par neatkarīgās Latvijas laiku, vai piem., zākājot leģionāru piemiņu. Telpā – nīcinot nacionālo identitāti nesošās vērtības, piem., Latvijas karoga krāsas mērķtiecīgi un strauji izspiežot no galvaspilsētas vides, aizstājot ar citām; mūsu nacionālajos svētkos mūsu dziesmas tiek aizstātas ar svešām citā valodā, latviešu valoda kā valsts valoda funkcionē tikai uz papīra utml.

Liela daļa šeit palikušie civilokupanti un daudzi viņu pēcteči nemaz nevēlas integrēties, bet gan deformēt un iznīcināt mūsu identitāti, lai padarītu mūsu zemi par izsūcamu un ekspluatējamu resursu. Sašķeltā sabiedrība un divkopienu valsts lielā mērā ir viņu panākums.

Ik pa laikam dzirdam pat domas, ka esošo himnu vajadzētu mainīt uz citu, jo, tajā lūk, nedrīkst būt atsauces uz reliģiskiem simboliem, ka tā ir novecojusi, ka tā kādus diskriminējot. Šāds domāšanas veids uzrāda neizpratni par to, ka himna ir kas vairāk kā dziesma vien. Vārds himna cēlies no sengrieķu humnos, latīņu hymnus, un nozīmē „dziesma kā slavinājums vai pateicība Dievam“. Tieši tāpēc, ka himna ir nacionāls simbols, to vajag saistīt ar kādu augstāku realitāti, kā tikai mūsu zemišķā un mietpilsoniskā īstenība vien. Kā lai dziedam Plūdoņa:

Tev mūžam dzīvot, Latvija,
Tu tēvzeme mums Dieva dota!
Lai Latvju tauta vienota,
Aug spēkā, slavā, daiļumā!

Kā lai vēlam Latvijai mūžību, ja atraidām tās Devēju?

Atcerēsimies arī to, ka klasiskās vērtības nenoveco. Tāpēc jau tās ir klasiskas, ka izturējušas pārbaudi ar laiku. Pretējā gadījumā būtu jāuzskata, ka novecojušās ir arī tautasdziesmas. Viduslaiku katedrāles būtu jānojauc, lai tās kādam neatgādinātu par reliģiskajām vērtībām, citu izcilu pieminekļu arhitektūra un interjers būtu steidzami jāmodernizē, piem., Rundāles pils esošie logi jāmaina pret plastmasas, bet griestus – pret iekaramajiem. Tas nozīmē, ka neizprotam atšķirību starp īslaicīgām, ilglaicīgām un mūžīgām vērtībām.

Viena no simbola funkcijām ir norādīt uz identitāti un to uzturēt, tātad, novilkt robežas, lai norādītu, kur kaut kas sākas un beidzas. Ja tas kādu diskriminē, varbūt vaina nav robežā, bet tajā, ka viņš ir nepareizajā robežas pusē?

Dziesmu svētki ir mūsu identitātes svinēšana. Tas paredz, ka zinām, ko un kāpēc svinam. Lai to varētu darīt, svētku starplaikā ir jāveic ne tikai muzikālas dabas mājas darbs vien. Mums ik dienas ir jāpilda savas patības, tautiskās pašcieņas uzturēšanas, aizsargāšanas, attīstīšanas darbs. Lai tad kopā varētu svinīgi dziedāt Dziesmu svētku galveno dziesmu: Dievs, svētī Latviju!

Guntis Kalme

Vēres

1 Goluba, G., Baumaņu Kārlis (R: Liesma, 1990), 56. [izcēlums – G.K.]

2 Goluba, Turpat, 60.

3 Citēts pēc: Turpat, 58.

4 Klotiņš A. Par kādu senu dziesmu // Literatūra un Māksla. – (1988, 16.sept.), 6.lpp.

5 Bože, Carja hraņī – Dievs, sargi Ķeizaru! – krievu val.

6 http://www.tvnet.lv/izklaide/notikumi/468609-atklas_fotografiju_izstadi_cilveks_un_vina_dziesmu_svetki



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com