Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

„Ko Tu, tētiņ, darīji karā?“ Šo jautājumu savam tēvam uzdeva slavenā filmu režisora un producenta Bleika Edvarda (Blake Edwards) dēls, un tas bija iegansts viņam 1966. gadā uzņemt komēdiju ar to pašu nosaukumu (What Did You Do in the War, Daddy?).

Ja minētā filma ir komēdija par amerikāņu, itāļu un vācu karadarbību, tad šis pats jautājums, ja arī tika uzdots, lielai daļai latviešiem pēckara Latvijā palika neatbildēts. Un tā arī liela daļa dēlu neuzzināja, ko viņu tēvi bija darījuši kara laikā.

Šomēnes uz Austrāliju ceļo Rīgas Jaunā teātra aktieris Vilis Daudziņš ar savu monoizrādi Vectēvs, lai uzstātos Austrālijas latviešu centros ar ļoti saistošo lugu, kura liek saprast, ka atbilde uz jautājumu „Ko Tu, tētiņ, darīji karā?“ nav nemaz tik vienkārša vai viennozīmīga.

Kā stāsta lugas autors Vilis Daudziņš, viņu nelika mierā neatbildētie jautājumi par viņa abu vectēvu likteņiem kara laikā. Tikai veidodams izrādi un pētīdams dokumentus arhīvā, viņš noskaidroja, ka viens no vectēviem, kurš līdz tam bija ģimenē uzskatīts par bez vēsts pazudušu, kritis Latvijā pie Ērgļiem.

Cik daudz ir šādu stāstu – latvieši krituši nezināmā vietā svešumā un, izrādās, nezināmā vietā pat Latvijā? Ja citas valstis rūpējas par katra sava karavīra likteņa noskaidrošanu, pat analizējot mirstīgās atliekas no Pirmā pasaules karā kritušajiem, tad Latvijai vēl stāv priekšā liels darba lauks.

Mēs neesam tik ļoti daudz, salīdzinājumā ar dažām citām tautām, bet mēs esam proporcionāli ļoti daudz cietuši no okupācijām, izsūtīšanām un bēgļu gaitām. Mums ir Vēstures muzejs, Kara muzejs, Okupācijas muzejs, Muzejs Latvieši pasaulē, kā arī Valsts arhīvs. Vai nevarētu, visiem strādājot kopā, veidot viegli pieejamu datu bāzi, kas ļautu konkrētāk apkopot informāciju par mūsu likteni?

Tagad, kad esam atguvuši savu neatkarīgo valsti, mums ir visas iespējas atspoguļot savu patieso vēsturi, nefiltrējot to caur kāda okupanta redzespunktu. Revanšisti vienmēr mums uzliks spiedienus, lai atdodam viņiem mūsu vēsturi, bet, pašiem savu vēsturi objektīvi atspoguļojot, mēs varam kļūt tikai spēcīgāki.

Luga Vectēvs redzamā veidā demonstrē, ka var būt (un ir) dažādi iztulkojumi pagātnes notikumiem. Bet šāda dažādība parasti rodas, ja notikumu dalībniekiem nav pilnīga informāciju par kontekstu, kurā tie darbojās.

Ar pilnīgāku informāciju varam tuvoties labākai izpratnei.

GN
2013. g. 7. augustā