Baiba Skride Melburnā

Palielināt / Enlarge

Baiba Skride spēlē Pētera Čaikovska 1. vijoļkoncertu kopā ar Melburnas Simfonisko orķestri Heimera zālē, Melburnā. FOTO Lucas Dawson Photography.

Palielināt / Enlarge

Baiba Skride spēlē Pētera Čaikovska 1. vijoļkoncertu kopā ar Melburnas Simfonisko orķestri Heimera zālē, Melburnā. FOTO Lucas Dawson Photography.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Ilze Nāgela, Baiba Skride koncerta starpbrīdī. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Baiba Skride, Gunārs Nāgels koncerta starpbrīdī. FOTO Ilze Nāgela.

Trešdien, 7. augustā Krievu mūzikas festivāla (The Russian Festival) ietvaros Melburnas Mākslas centrā (Arts Centre Melbourne) Heimera zāle (Hamer Hall) notika Melburnas Simfoniskā orķestra (MSO) koncerts. Programmā bija Kloda Debisī „Prelūdija fauna diendusai“, Pētera Čaikovska 1. vijoļkoncerts – soliste Baiba Skride – un Stravinska „Ugunsputna svīta“ (1945); diriģents Diego Matheuz. Starpbrīdi Baiba Skride piekrita īsai intervijai.

Ilze Nāgela: Kura reize jau Austrālijā?

Baiba Skride: Trešā. Biju Melburnā un Tasmānijā, šķiet 2006. gadā un tad Sidnejā vismaz trīs gadus atpakaļ – 2010. gadā.

Gunārs Nāgels: Ko sakāt par koncertzāli, kurā tikko spēlējāt?

BS: Patīkami, tikai bija mazliet karsts un vienā brīdī pēkšņi zālē lielās gaismas tika iedegtas; varbūt kāds kaut ko sajauca. Cik ilgi šī zāle bija remontā?

IN: Pāris gadus, apmēram.

IN: Ja būtu jāsastāda programma pašai savam koncertam, kuru komponistu un kuri skaņdarbi noteikti tajā tiktu iekļauti?

BS: Katrā vietā un ar katriem māksliniekiem, ar kuriem kopā spēlē un ar katru iespēju, ir citi priekšnoteikumi ko darīt. Piemēram, lielā zālē kā šī es nespēlētu Baha solo svītas vai kaut ko tamlīdzīgu. Tātad programmu izvēlētos no tā, cik lielā zālē notiek koncerts. Tad, protams, ar simfonisko orķestri labāk spēlēt lielus koncertus, ar kamerorķestri Mocartu, Haidnu, vai kaut ko tādu. Vijolnieks jau reti var uzstāties tikai viens pats, piemēram, ar klavierēm, bet tad man jārēķinās, ko māsa grib spēlēt.

GN: Vai jūs spēlējat kopā?

BS: Jā, mēs spēlējam kopā. Kad es spēlēju solo koncertu, tad ar māsu; pirmkārt, ir pierasts, jo jau vairāk nekā trīsdesmit gadus esam kopā uz skatuves.

IN: No kāda vecuma spēle vijoli?

BS: Vijoli es sāku četru gadu vecumā, bet pirms tam – kad man bija trīs, bet manai mazajai māsai Laumai bija divi, tad mēs dziedājām kopā trīs māsiņas.

IN: Jā, atceros Māsiņas Skrides – bijāt ļoti populāras Latvijā. Vai jūs uzstājāties arī Latvijas TV?

BS: Jā!

GM: Kādēļ pametāt dziedāšanu?

BS: Mēs nekad tā nopietni nedziedājām, tās bija tādas bērnu dziesmiņas. Mums jau nebija izglītība dziedāšanā, bet tikko tik sākām instrumentus mācīties.

IN: Un muzikālā izglītība?

BS: Mūs uzreiz sūtīja uz mūzikas skolu: vispirms Rīgas 1. bērnu mūzikas skolā, tad Dārziņa skola... tā parastā ķēde, kā ar mūzikas izglītību Latvija notiek.

IN: Vai vari saskaitīt, cik pavisam koncertos esi spēlējusi?

BS: Nē, vairs nē. Kādreiz mana omīte (tagad jau pāris gadus atpakaļ viņa ir mirusi), kad mēs bijām maziņas, skaitīja. Tad, kad es aizbraucu mācīties uz Vāciju, tad bija jau ap 800 koncertu, bet tas bija pirms man bija 14 gadu... cik ir tagad, to tiešām nevaru izskaitīt.

GN: Vai Čaikovska vijoļkoncerts, kuru šovakar spēlējāt, vēl var pašai kādus pārsteigumus sagādāt?

BS: Jā, man katru reizi ir pārsteigums; es cenšos pati sevi pārsteigt, lai nepaliek garlaicīgi. Nekad nespēlēju vairāk nekā piecas, sešas reizes pēc kārtas; es cenšos turnejās to nespēlēt, lai vienkārši neapniktu. Man bija tāds laiks pēc Karalienes Elizabetes konkursa (Red.: Briselē 2001. gadā), kad man iznāca to ļoti daudz to spēlēt; tad es to atstāju kādus pāris gadus pilnīgi mierā, lai var atkal kā no jauna spēlēt.

IN: Klausoties šovakar, palika iespaids, cik droši, cik pārliecināti jūties ar šo skaņdarbu, un tajā bija tādi smalkumi mūzikas cienītājiem... publika gandrīz neelpoja.

BS: Jā, šis ir viens no maniem gabaliem.

IN: Kā ir instrumentam ar klimata maiņām, šādi pārlidojot kontinentus? Skatījos lociņš sāka sadalīties (sari trūka uz nebēdu) koncerta laikā.

BS: Pa kontinentiem lidojot, tas mainās, bet šī vijole ir diezgan nekapricioza. Šī ir Stradivari vijole, kuru spēlēju jau no 2010. gada. To man laipnā kārtā aizlienēja Gidons Krēmers; tā ir viņa vijole, kuru viņš astoņdesmitajos gados spēlēja kādus desmit gadus.

Par lociņu; koncertzālē bija ļoti silts, un lociņš paliek arvien mīkstāks un mīkstāks; mēģinājumā vēl bija kaut cik normāli, bet koncertā, tik daudz cilvēku zālē, gaisa mitrums, un lociņš paliek mitrs un vaļīgāks. Un vēl šim manam lociņam ir kantes, tas nav apaļš, un tad tās kantes ātrāk plīst.

IN: Vai ir tā, ka pie kāda instrumenta ļoti pierod, pieķeras? Vai arī, kad sāk spēlēt uz jauna, līdz šim nespēlēta, tad paiet laiks, kamēr atrod kopīgu valodu?

BS: Ļoti dažādi, ar katru instrumentu ir dažādi; ir jābūt arī mazliet pacietīgam, jo nevar sagaidīt, ka katrs instruments momentā būs ideāls rokām; ir jāpierod, ir jāpastrādā arī pašam pie sevis. Protams, ir dažādi faktori, kā tas notiek.

IN: Cik stundas dienā Tu pavadi spēlējot?

BS: Ļoti atšķirīgi; viss atkarīgs no tā, kas man ir darāms. Tagad, par cik ir mājās bērni, un es esmu mājās....

IN: Jau divi?

BS: Jā, divi un abi puikas; vecākajam ir piecarpus gadu, mazajam 15 mēneši. Tad, kad es esmu mājās, es cenšos ņemties ar puikām. Maziņais tagad tikko sāka iet bērnudārzā priekšpusdienās, tad es spēlēju. Kad es esmu ārpus mājas, ceļā, tad es vairāk mācos un vairāk stundas spēlēju, bet mājās, protams, mazāk.

IN: Ko spēlē mazuļi?

BS: Vēl neko, tikai mammai nervus.

GN: Cik daudz laika Tu pavadi uz vietas Hamburgā?

BS: Tik traki jau vairs nav; ir jau daudz, protams, pēc parasta cilvēka priekšstatiem, bet tagad man varbūt ir kādi 70 koncerti gadā.

GN: Vai ir kontakti ar vietējiem latviešiem Vācijā?

BS: Nav daudz, diemžēl. Es aizbraucu uz Hamburgu vēlāk, es tur neesmu studējusi; kontakti galvenokārt tikai caur bērnudārzu. Protams, es pazīstu Ingu Kalnu. Mana māsa Lauma vairāk iesaistījusies latviešu sabiedrībā. Protams, Andru Dārziņu, bet viņa tagad ir Štutgartē. Man šķiet, ka mana māsa Lauma viņas dēlam pasniedz klavieru stundas.

GN: Cik ilgi šajā braucienā būsi Austrālija? Viena vai ar ģimeni?

BS: Kopā divas nedēļas.

GN: Vai paspēsi kaut ko redzēt no Austrālijas, vai tikai koncerti?

BS: Bišķiņ. Aizvakar ielidojām, vakar pa Melburnu pastaigājām, bet vairāk Melburnai neatliks laiks, jo rīt (8.08.) dodamies uz Pertu, tur divas dienas brīvas un tad vienu dienu uz Margaret River apskatīties kā tur izskatās un, ja iznāks tad whale watching (vaļu vērošana); var jau cerēt. Toreiz, ka biju Sidnejā, bija viena no reizēm, kad nu neko neredzēju. Pierod pie režīma: lidlauks, viesnīca, koncertzāle, lidlauks. Tagad, kad bērni, es cenšos to laiku, kad esmu ārpus mājas saīsināt, cik tik iespējams. Kad mēs kopā braucam, tad jau mierīgāk; tad mēs izmantojam, cik vien var.

Pagājušo reizi, kad es biju Melburnā, es biju Latviešu namā svinībās novembrī. Es arī ceru, ka kāds latvietis bija atnācis uz šo koncertu.

IN: Jā, bija gan!

BS: Pasveiciniet latviešus, ko satiekat, no manis!

IN: Cik bieži esi Latvija?

BS: Kādas divas reizes gadā varbūt... mums jau neviena vairāk Rīgā nav. Ja mēs braucam uz Latviju, tad jādzīvo viesnīcā, kopš tētis pirms trim gadiem nomira.

Tagad tikko bijām uz Dziesmusvētkiem, bet uz koncertu es biļetes, protams, nedabūju; biju uz mēģinājumiem. Bija jau fantastiski!

GN: Filozofisks jautājums; koncertā uz skatuves ir četras vienības: komponists – tas ir kā rāmis, orķestris, kas izpilda, diriģents, kas orķestri veido, un ir solists. Kāda ir solista loma? Vai viņš dīda diriģentu? Vai diriģents solistu?

BS: Ideālā gadījumā būtu, kad solists dod galveno ideju un diriģents atbild/iedod arī ar savu ideju. Vislabāk, ja diriģentam ir sava ideja. Man, piemēram, vislabākā sadarbība ir ar Andri Nelsonu, jo viņam arvien ir tik daudz ideju un tādas neuzkrītošas. Nav tā, ka viņš grib kaut ko savu uzspiest, bet viņš lieliski uztver, ko tu viņam dod un māk to pārvērst kopīgā sniegumā; tas ir tas ideālākais variants. Diriģents savāc kopā visu orķestri un arī inspirē tevi; tad ir lielisks kopdarbs. Bet, protams, pirmā teikšana vijoļkoncertā ir solistam.

GN: Jūs šai koncertā samērā reti saskatījāties ar diriģentu; viņš savukārt lielāku uzmanību pievērsa orķestra mūziķiem.

BS: Man bija ļoti labs kontakts ar diriģentu un arī ar Melburnas Simfoniskā orķestra mūziķiem. Bija viegli ar diriģentu sadarboties, nebija diskusijas; viņš šo koncertu arī diriģēja no galvas; viņš tajā 100% jūtas drošs, pats ir arī vijolnieks.

GN: Cik daudz mēģinājumu bija?

BS: Divi. Vakar mēģinājums, šorīt un vakarā tagad koncerts, kā parasti; tas ir normāli.

GN: Vai ir kāds no diriģentiem, ar ko ir sevišķi laba sadarbība?

BS: Kā jau es minēju, Andris Nelsons ir mans mīļākais diriģents no visiem; to ir grūti pārspēt. Par orķestri, grūti pateikt. Protams, Bavārijas Radio orķestris ir izcils un tāpat arī Bostonas Simfoniskais, kur es ar Andri biju februārī, vēl pirms viņu apstiprināja kā galveno diriģentu.

IN: Kādi koncerti būs tagad tuvākā nākotnē? Tūdaļ Perta, Jaunzēlande un tad?

BS: Septembrī Londonā pirmo reizi spēlēšu Prom; neesmu līdz šim nekad tur bijusi. Tas man būs notikums. Spēlēšu Šimanovska pirmo vijoļkoncertu; to viņi izlēma.

GN: Kas izveidoja šī Melburnas koncerta programmu?

BS: Šeit man tieši Čaikovski prasīja, jo te Melburnā notiek krievu mūzikas festivāls. Man liekas, ka Perta mani pirmā ielūdza kopā ar Tasmāniju; tad sakrita tie datumi ar šeit notiekošo festivālu, un tad par visiem šādi sarunāja.

IN: Tad pēc Pertas uz Tasmāniju? Kurās pilsētās Tasmānijā būs koncerti?

BS: Jā, tā iznāk turp un atpakaļ. Spēlēšu Hobartā un Bērnijā.

IN: Tasmānijā varbūt vari iespēt noskatīties Rīgas Jaunā teātra aktiera Viļa Daudziņa izrādi Vectēvs.

BS: Tas būtu jauki!

IN: Skan pēdējais zvans, aicinot uz koncerta otro daļu. Paldies par interviju! Novēlam sekmes! ■

Laikraksta „Latvietis“ redakcija pateicās MSO, īpaši Alisonai Makkvīnai (Alison Macqueen).