Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Pārdomas un atskats Austrālijas ceļojumā

Prāv. Lauma Zušēvica Austrālijā

Laikraksts Latvietis Nr. 274, 2013. g. 11. sept.
Lauma Zušēvica -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Jau nez cik reizes pārrakstu Austrālijas apciemojuma atskatu. No vienas puses liktos, tik vienkārši atstāstīt, kas, kur un kā tika darīts un piedzīvots. No otras puses, konflikti, kādēļ tur devos, liedz tik ātri un virspusēji visu notikušo izvērtēt. No sirds pateicos LELBĀL virsvaldes locekļiem, kas man uzticēja tur doties, un pateicos Dievam par iespēju pārrunāt šos jautājumus ar tik ļoti atvērtiem un iecietīgiem, sirsnīgiem draudzes locekļiem Adelaidē, Brisbanē, Melburnā. Pie viena apliecinu, ka daudz lūdzos pirms tur devos, un devos tur tikai tādēļ, ka jutu Dieva Svētā Gara vadību.

Pat Sidnejā, kur man nebija paredzēts laiks pārrunāt šos jautājumus, sarunas ar atsevišķiem draudzes locekļiem atklāja, ka daudziem rūpēja viss, kas bija noticis, un tie patiesi gribēja izprast, kā rīkoties tad, kad dziļi pārliecinātiem kristiešiem nav tās pašas atbildes uz vienu un to pašu jautājumu, kaut arī visi apliecinām vienu un to pašu ticību un Bībeli. Nevienā vietā vai reizē neizteicu necieņu pret amata brāļiem, prāv. Kolvinu Makfersonu (Colvin MacPherson) un māc. Guni Balodi, kas izstājušies no LELBĀL. Visur uzsvēru LELBĀL cerību, ka ALELDA arvien būs daļa no mums. Dalījos arī pārliecībā, ka vienīgi Trīsvienīgam Dievam pieder visa patiesība. Mēs, kas esam ceļā ar Jēzu Kristu un kas esam kristīti Viņā, un esam daļa no Viņa miesas, kas ir Baznīca, katrs esam šīs Patiesības apliecinātāji un daudzos gadījumos tās mācekļi, ne šīs patiesības īpašnieki. Tikai tā domājot, varu pārbaudīt sevi, vai es apliecinu sevi kā to, kas vienīgā saprot pareizo Dieva Vārda interpretāciju, vai To, pie kura meklēju, kā apliecināt Viņu.

Kā jau vairāki raksti par Austrālijas situāciju atklājuši, aiz tik daudziem jautājumiem galvenais jautājums ir par Dieva Vārda izpratni. Te ir jautājums par to, kā mēs kā cilvēki izlemjam, kuriem Bībeles tekstiem burtiski vairs nepaklausām, tos saprotot kontekstuāli un tā laikmeta ietvaros, un kurus Bībeles tekstus jāapstiprina kā mūžīgo patiesību, kurai jāseko arī tagad un visā Baznīcā. Tie, kas apliecina, ka itin katrs Dieva Vārds ir līdzvērtīgs un tam jāseko, nav konsekventi savā pieejā. Austrālijā sniedzu vairākus piemērus, pārrunājām Bībeles tekstus atklāti un nopietni. Ticu, ka patiesi piedzīvojam, cik patiesi ir apustuļa Pāvila vārdi, ka „Ne ka mēs paši no sevis būtu spējīgi ko labu domāt; bet ja esam spējīgi, tad tas ir no Dieva, kas mūs darījis spējīgus kalpot jaunajai derībai, ne burtam, bet Garam; jo burts nokauj, bet Gars dara dzīvu!“ (II Kor. 3: 5- 6). Pārrunas atklāja, ka ticēt Dieva Vārdam var arī nozīmēt, ka Svētais Gars atklāj otram ko citu kā mums.

To zinot, nevaru klusēt, lasot prāv. Makfersona apgalvojumu, ko viņš izteicis savā pēdējā rakstā, Pārdomas. (Red.: Laikraksts Latvietis Nr. 272 „Dieva Vārda kalps un draudzes gans“). Viņš raksta: „Lai reizē būtu uzticīgs Dieva Vārda kalps un labs gans savai draudzei, sapratu, ka man jāatdalās no LELBĀL, jo tās liberālā nostāja (uz ko norādīja gan prāveste Lauma Zušēvica, kā arī pats arhibīskaps Rozītis) nenes svētību. Daļēja paklausība Dieva Vārdam ir nepaklausība.“

Nenes svētību. Tas nav tikai ārkārtīgi paštaisnīgs apgalvojums, tas prasās pēc pierādījumiem un izskaidrojumiem, vispirms par to, kā viņš definē vārdu svētība, un kas viņam piešķir tiesības tā lemt. Neprasu no viņa tādus izskaidrojumus, ņemot vērā, ka prāv. Makfersons ir izstājies no LELBĀL. Tomēr viņa vārdi norāda uz to bīstamo stāvokli, kad jebkurš cilvēks kļūst pašpārliecināts, domājot, ka viņa Dieva Vārda izpratne ir vienīgā un patiesā, un ka tad drīkst citu darbību tā tiesāt bez pierādījumiem.

Rakstot par arhib. Rozīša un manu it kā liberālo nostāju, prāv. Makfersons ar šo vārdu grib apzīmēt kaut ko negatīvu. Tas mani izaicināja dalīties ar šī vārda etimoloģiju. Vārda sakne atrodama latīņu vārdā liberalis, kas turpretim cēlies no vārda liber. Tā sākotnējā nozīme? Brīvība; tālāk – cilvēks, kas uzvedās tā, kā piemērots brīvam, cienīgam, devīgam cilvēkam. Tas ir cilvēks, kurš ir, kā etimoloģijas vārdnīca apliecina: „Noble, gracious, munificent, generous.“ Vai tad tas ir kas negatīvs? Tikai tad, kad šo vārdu pārņēma politiķi un Baznīcas, kuri grib iedalīt tos, kas pareizi tic konservatīvo, tas ir pareizi, domājošā grupā, tikai tad vārds liberāls pārtapa par negatīvu, visatļautības apzīmējumu.

Te uzreiz jāpiebilst un jāatkārto, kā to uzsvēru Austrālijā: mēs neatbalstām nekādu rīcību, kas cenšas otram darīt pāri. Mēs esam pret visatļautību attiecībās, kuras rezultātā kāds bezvainīgi cieš, tiek izmantots vai varmācīgi kontrolēts. Kristus mīlestības augstākais bauslis paliek spēkā! Vienalga kā interpretējam Bībeles pantus un Baznīcas lēmumus, Kristus mīlestības augstākais bauslis paliek spēkā. Kā arī pārrunas Austrālijā atklāja, jautājums nav par nepaklausību, visatļautību vai novēršanos no Dieva Vārda patiesības, kas tapa miesa Jēzū Kristū (Jāņa ev. 1: 14), jautājums ir par interpretāciju. Par gatavību turpināt pārrunas, otru netiesājot, bet otrā, īstenībā katrā ticīgā, saredzot Dieva Gara darbību. Domāju, ka sarunās ar prāvestu Makfersonu atklātos, ka arī viņš interpretē Dieva Vārdu, izlemjot kuriem Bībeles tekstiem burtiski paklausīt un kuriem nē. Taču tas arvien mūsu uzdevums, atklāt, kā izprast grūtus Bībeles tekstus mūsu laikmetā un mūsu dzīvēs, saprotot to, kā tie senāk uzrunājuši citus kristiešus, citos laikmetos. Arī senāk bija domstarpības, jautājums paliek: vai spējam saglabāt vienotību arī tad, kad cits citam nepiekrītam. Bet jāatceras, ka patiesi dialogs var īsti turpināties tikai tad, ja abas puses jau iepriekš nesecina, ka tikai vienai, t.i. viņa pusei, ir pareizā atbilde un tikai viņi vienīgie zina, kas nes svētību un kas nē. Jāatceras arī to, ko pats apustulis Pāvils rakstīja: Svētais Gars aicināja, aicina un aicinās dažādus Dieva Vārda kalpus, katram piešķirot dažādas dāvanas, ar kurām kalpot. (I Kor. 12: 3 – 11)

Cik sāpīgi, kad otra aicinājumu apšaubām. Šie ir ļoti sarežģīti laiki. Kā rīkoties, kad dziļas sāpes un citas emocijas rada arī LELB Bīskapa Brūvera nesenā uzdrīkstēšanās teikt, ka tagadējā LELB vadība uzskata, ka iepriekšējie arhibīskapi kļūdījušies, ordinējot sievietes mācītājas amatā. Ja tā ir bijusi kļūda, tad vajadzētu būt līdzvērtīgām sekām, vai ne? Viena no tām, ko arhib. Matulis ordinēja bija māc. Vaira Bitēna. Vai tad kāds apgalvotu, ka viņas kalpošana nav bijusi svētīga un nav nesusi ticības augļus? Vēl varētu minēt daudzas māsas Kristū, kas LELB kalpo kā evaņģēlistes ar apzīmējumu: Mācītāja pienākumu izpildītāji. Ja mācītāja vai mācītājas kalpošana atspoguļo Kristus žēlastību un mīlestību, ja tā atver sirdis evaņģēlijam un ved pie Viņa, kas ir Patiesība, kā tad otrs cilvēks var lemt, ka tā aicinājums un ordinācija bijusi kļūda? Turpināsim lūgt un domāt, cits citu uzklausīt.

Prāvests Kolvins Makfersons ir izdarījis izvēli., un tas nav bijis viegls solis. Novēlu viņam Dieva svētību, zinām viņa atbildes. Tagad mums LELBĀL jālūdz un jāstrādā, lai Kristus evaņģēlijs atskanētu vēl ilgi latviešu valodā tuvumā un tālumā, un mēs ticam un ceram, vēl ilgi arī ALELDĀ. Seko sīkāks ceļojuma atskats.

Prāv. Lauma Zušēvica
Laikrakstam „Latvietis“

Turpinājums sekos



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com