Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Daiļamatu meistari Austrālijā

Saruna ar Ināru Beklešovu-Teilori

Laikraksts Latvietis Nr. 275, 2013. g. 16. sept.
IN -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

No kreisās: Aivars Saulītis, Ināra Beklešova-Teilore, daudzkultūru un pilsonības ministrs god. Nikolas Kociras izstādes atklāšanā. FOTO Gunārs Nāgels.

No kreisās: Ināra Beklešova-Teilore, Ilze Nāgela, sarunājoties daiļamatu meistaru darbu izstādē Melburnā. FOTO Gunārs Nāgels.

Dainis Mjartāns un Ilze Nāgela Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē „Arsenāls“ ar Ināras Beklešovas-Teilores dāvinātiem žurnāliem „Lietiskā māksla“. Fonā Austrālijas latviešu mākslinieka Reiņa Zustera glezna. FOTO Gunārs Nāgels.

No 9. līdz 11. martam Melburnas Latviešu namā bija skatāma plaša daiļamatu meistaru darbu izstāde (skat. LL249). Lielu daļu no izstādītiem mākslas darbiem varēja iegādāties. Publikas atsaucība bija ļoti liela; trīs dienu laikā izstādi apmeklēja vairāk nekā 250 skatītāju. No pārdošanai piedāvātajiem mākslas darbiem lielākā daļa tika arī nopirkta.

Uz sarunu aicināju Ināru Beklešovu-Teilori. Intervija ierakstīta Melburnas Latviešu namā, 2013. gada 11.  martā dažas stundas pirms izstādes slēgšanas.

Ilze Nāgela: Kādi bija mērķi šīs izstādes rīkošanai?

Ināra Beklešova-Teilore: Mērķi man bija trīs. Pirmais mērķis bija dot atzinību daiļamatniekiem – gan tiem, kas jau aizgājuši mūžībā, gan tiem, kas vēl šodien strādā. Sagadīšanās ir tā, ka divi no tiem galvenajiem daiļamatniekiem bija mana mamma un paps. Bet šī izstāde nebija domāta tikai viņiem vien, jo tur bija grupa cilvēku. Es nezinu, vai cilvēki zin, vai nē par iesākumu. Bet tas bija apmēram 1956.-1959. gados Pertā, kad pie mums iebrauca četri latvieši. Tie bija Jānis Laduzāns, Ārija un Laimonis Baumaņi (Viņi tikko bija apprecējušies, un tas bija viņu kāzu ceļojums) un Kurts Paserns. Viņi apstājās pie mums, jo Paserns bija vecs paziņa mammai un papam un viņu ģimenēm vēl no Latvijas. Viņiem šķiet bija kāda problēma ar mašīnu, un viņi apmetās pie mums Pertā. Man toreiz bija 15 gadu, es neko daudz nezināju, bet atceros, ka viņi runāja jau tad par daiļamatnieku kopu Austrālijā.

IN: Ideja par to bija jau 1956. gadā?

IBT: Jā. Tad nākošo reizi, 1960. gadā es kopā ar mammu un papu atbraucām uz Melburnu uz Kultūras dienām. Tur tā doma par daiļamatnieku kopu nostiprinājās un ideja realizējās. No šī kodola iesākās un nostabilizējās latviešu daiļamatnieku kopa. Tas bija tas sākums Austrālijā. Bet atpakaļ skatoties uz dīpīšu laiku, mamma un paps abi divi strādāja nometnē. Mamma bija skolotāja – daiļamatniecības skolotāja, pabeigusi ar ļoti daudz diplomiem Dzērvīša skolu Latvijā. No tā laika, kad viņa atstāja Latviju, faktiski tā daiļamatnieku lieta ir nepārtraukti strādāta. Es atceros, viņa mans stāstīja, ka Vācijā pēc kara nebija diegu, lai strādātu baltos darbus, un viņi dabūja izpletņus, sagrieza un izvilka diegus, lai būtu diegi, ar kuriem varētu izšūt baltos darbus.

IN: Tikai var apbrīnot šo lielo darbu.

IBT: Jā! Noteikti! Un tad 1975. gadā tika izveidots Latviešu tautas mākslas fonds, kas tika veidots un formēts priekš speciāliem projektiem. Pirmais projekts bija izstāde, kuru sūtīja uz Ameriku, pāri Amerikai un tad uz Kanādu. Nākošais projekts bija tās lielās grāmatas Latvju raksti runā izdošana. Un šī izstāde – ir trešais lielais projekts. Bet mums šajā izstādē izgāja tik labi, ka nauda no fonda nemaz nav jāņem. Visus izdevumus (t.i., Latviešu nama īri, izstādes stendu īri, u.c.), kas bija sakarā ar izstādi, mēs sedzām ar ienākumiem jau pirmajā dienā.

IN: Cik ilgi notika gatavošanās šai izstādei?

IBT: Tieši izstādes iekārtošana – divas stundas ceturtdien, visu dienu piektdien, un tas ir viss. Gatavošanās izstādei sākās no pagājušā gada novembra. Šajā izstādē ir daudz manas mammas un papa darbi, bet ar tiem vien nebija pietiekoši. Es ieminējos par Kurtu Pasernu. Visus šos gadus es nezināju, ka Kurts izšuva. (Izstādē viņam ir četri lieli darbi izšuvuma tehnikā.) Bet diemžēl, ko es dabūju zināt, beidzamai izstādei Kurts atsūtīja darbus (bet tagad es nezinu, kurus darbus viņš atsūtīja) mammai un papam no Balaratas, bet tie darbi diemžēl netika izstādīti.

IN: Šīs izstādes veidošana ir pilnīgi Tava iniciatīva, bet lai šo realizētu, Tev bija vajadzīgi palīgi...

IBT: Jā, ir ļoti labi, kad ir ideja, bet tā ideja ir jāizpilda, un šādu izstādi viens pats cilvēks pusotras dienas laikā vienkārši fiziski nevar iekārtot, to nav iespējams izdarīt. Bez Ārijas Baumanes un Māras Baumanes, Aijas Grosas, Rasmas Celmas, Māra Purēna, Ilzes un Viktora Švarciem es to nebūtu izdarījusi. Viktors ļoti, ļoti daudz palīdzēja. Es nevaru aizmirst Aivaru Saulīti, jo Aivars no paša sākuma bija ar labiem padomiem.

IN: Viņš arī ir pirmā raksta par šīs izstādes ideju un organizēšanu autors. (Skat. LL233).

IBT: Man bija daudz palīgu, un faktiski es biju pārsteigta, cik pretimnākoši bija cilvēki. Tāpēc es esmu tik priecīga, ka šī izstāde izdevās tik labi.

IN: Tu esi apmierināta ar izstādes norisi?

IBT: Jā, ļoti.

IN: Cik bija apmeklētāju?

IBT: Vēl jau nāk, es īsti nezinu, bet pirmajā dienā bija vismaz 150, vakardien nebija tik daudz cilvēku, un bija laiks sākt skaitīt, bet bija starp 50-60. Šodien ir beidzamā diena, es gribētu taisīt ciet izstādi plkst. 3 pēcpusdienā, jo viss jānokārto, bet cilvēki vēl nāk un nāk.

IN: Par izstādē pārdošanai paredzētajiem darbiem; cik daudz no tiem ir pārdoti?

IBT: To man ir grūti pateikt, cik tieši procenti, jo izstādīti bija darbi, kas nebija pārdošanā. Man grūti minēt, bet es domāju varbūt 70% ir pārdots.

IN: Tas ir ļoti labi, ka izstāde pati sevi pilnīgi, ja tā var teikt, atpelnīja; visi izdevumi segti. Vai pārējie ienākumi iet Annas Ziedares vasaras vidusskolai? Vai Tev ir konkrēta programma, kā tiktu līdzekļi izlietoti Vasaras vidusskolā?

IBT: Pāris nedēļu laikā mums būs sanāksme, kad sanāksim kopā; ir jāapsēžas un kopīgi jāizveido šī programma. Aivars Saulītis un Eva Brennere, arī Igors Dimits – tie ir trīs no četriem locekļiem, jo mamma bija ceturtā. Kaut arī es neesmu LTDM loceklis, juridiski man nav nekāda teikšana, bet es gribētu, ka tā nauda tiek lietota tikai, lai turpinātu latviešu daiļamatniecību Austrālijā.

IN: Varbūt vajadzētu kādu zināmu programmu izveidot šim mērķim?

IBT: Jā, programma tiks izveidota, bet jāsāk domāt par tiem cilvēkiem, kas to varētu vadīt. Man liekas, ka šeit starp maniem palīgiem mums jau ir kodols cilvēku, kas var to sākt darīt.

IN: Kā Tu domā, cik patreiz Austrālijā varētu būt aktīvu, strādājošu latviešu tautas daiļamata meistaru?

IBT: Es droši nezinu. Vienīgie cilvēki, kurus es zinu Melburnā, ir – Vera Graboļska un Aija Grosa. Man ir grūti pateikt, bet kokgriezēju vairs nav. Harijs Riters bija, bet viņa vairs nav; viņš ļoti labs kokgriezējs no Tasmānijas. Divas viņa grebtās bļodas ir te izstādē, viņš jau sen aizgājis aizsaulē. Virpošana un kokgriešana – es nedomāju, ka mums kāds ir palicis. Bija Jānis Laduzāns, bija Jemeļjanovs... to vairs nav. Keramikā mums ir Natālija Neiburga, un viņa vēl šo to dara, bet Ancāna kundzes, kas bija Adelaidē, vairs nav. Man liekas keramikā varbūt vēl ir daži cilvēki, bet es viņus nepazīstu.

Tā realitāte ir tāda, ka es latviešu sabiedrībā negrozījos, mans vīrs ir austrālietis. Šī bija mammas un papa dzīve, bet mana dzīve bija savādāka. Mēs dzīvojām Ziemeļu teritorijā labu laiku, tad mēs atbraucām atpakaļ uz Melburnu un tad mums bija uzņēmumi, audzinājām bērnus... utt.

IN: Turpinot, ja ir meistari, kas šo darbu turpina, un ja ir kas bērnus šajā amatā apmāca, tad cik cerīgi tas izskatās? Manuprāt, šī izstāde jau pati par sevi ir labs paraugs bērniem un jauniešiem, kurus tā varētu ieinteresēt daiļamatu darbiem.

IBT: Te ir tā lieta par apmācīšanu. Redzi, es izaugu ar to „O!“ apbrīnu šim darbam un man tas „O!“ izbeidzās jau gadiem atpakaļ.

IN: Bet iedomājis, ja kāds ienāk šajā izstādē un pirmo reiz kaut ko tādu savā mūžā redzi?

IBT: Nu zināms, tad ir „O!“

IN: Un šajos laikos, kad visu dara mašīnas, pie kā jau pierasts, redzēt tik greznus un smalkus rokām darinātus darbus...

IBT: Jā. Kad tagad vēl pasaka, ka tas darināts ar rokām, seko izbrīns: Ar rokām?? Tiešām?

IN: No kuplā izstādes apmeklētāju pulka, Tavuprāt, cik bija nelatvieši, austrālieši?

IBT: Šoreiz un varbūt tādēļ, ka ir garā nedēļas nogale, izņemot manus draugus, viena mana draudzene uz šejieni atbrauca no Voragalas un mani draugi vēl šorīt bija; izņemot šos, es tiešām nezinu, cik tieši austrālieši, kas nav latvieši. Mums bija izreklamēts; visām krāsu ģildēm tika aizsūtīts ielūgums. Ilze Švarca reklamēja Facebook, viņa ielika arī kā tīmekļa lapu pasākumiem. Reklamēts bija arī lokālajā avīzē Port Melbourne Līderī.

IN: Un ko dari pati: aud, šuj? Nodarbojies ar rokdarbiem? Vai mamma savā laikā nelika adīt, vai izšūt krustdūrienus?

IBT: Es gleznoju. Man nav varbūt sava speciāla stila. Es neesmu cilvēks, kas glezno visu laiku, bet kad ir iedvesma, es to daru. Katru gadu braucam uz Ziemeļiem; ja redzu kaut ko, kas mani saista, tad nofotografēju un, mājās atbraukusi, gleznoju. Tās galvenokārt ir ainavas. Es mācēju adīt un šūt, bet gadiem neesmu neko darījusi.

IN: Vai Austrālijas latviešu tautas daiļamatu meistariem ir kāda sadarbība ar meistariem Latvijā, Amerikā, Kanādā un citur?

IBT: Kādreiz bija. Es zinu, ka mamma un paps īpaši sadarbojās ar Amerikas, Kanādas, Anglijas un arī ar Beļģijas, Argentīnas latviešu daiļamatniekiem. Viņiem bija ļoti plaša sadarbība. Kad paps pārvācās uz dzīvi Latviešu ciemā, man bija tik daudz mantu, ar kurām es nezināju ko darīt. Ļoti daudz tika aizsūtīts atpakaļ uz Latviju, uz muzeju; papam tur bija kontakts bijis, kuru es lietoju. Tur bija papa zīmējumi un grafikas darbi. Nesen, pāris nedēļas atpakaļ es gāju caur papus piezīmju grāmatiņu, kurā bija visas adreses utt. Tie žurnāli, kurus vecāki sāka izdot 1980.tos gados, toreiz maksāja $15 gabalā, bet šodien es dodu tos prom. Laiki mainās.

IN: Liels paldies Tev par žurnāliem, kurus ziedoji Pasaules latviešu mākslas centram Latvijā. Pirms neilga laika ar Melburnas Latviešu nama valdes un LAAJ atbalstu jau nosūtījām vienu grāmatu sūtījumu; šie žurnāli būs mūsu nākamais sūtījums.*

Un šo sarunu noslēdzot, tradicionālais jautājums – ko Tu novēli laikraksta Latvietis lasītājiem?

IBT: Pēc šīs izstādes atklāšanas es privāti runāju ar ministru, kurš pēc tautības ir grieķis. Mēs runājām par to, kurā gadā viņš atbrauca uz Austrāliju kopā ar saviem vecākiem no Grieķijas. Es viņam stāstīju, ka mēs atbraucām 1950. gadā. Viņš teica, ka vienmēr atceras to, ko viņam mamma teica pirmajā dienā, kad veda uz skolu Austrālijā. Viņa esot apstājusies pie vārtiem un teikusi: „Mācies angļu valodu, bet nekad neaizmirsti, ka tu esi grieķis.“

Un es teiktu latviešiem šo pašu: „Jo vairāk ir saskarsme ar angļiem, austrāliešiem, jo vairāk mēs varam parādīt, uz ko latvieši ir spējīgi.“

Man liekas, ka ir beidzamais laiks latviešiem padomāt par to, jo citādi, ja nekas netiks darīts, mūsu kultūra, mūsu garīgais mantojums aizslīdēs prom.

IN: Paldies par atvēlēto laiku, paldies par interviju! Šī izstāde pierādīja, ka latviešu tautas lietišķā māksla ir cieņā, tā tiek gaidīta un novērtēta. Lai sekmes turpmākajam darbam un gaidīsim atkal nākamās izstādes!

IN

* Š.g. jūlijā Dziesmusvētku laikā Latvijā tikos un nodevu Ināras Beklešovas-Teilores dāvinājumu – žurnālus „Lietiskā māksla“ Dainim Mjartānam, kurš ir latviešu trimdas mākslas muzeja veidotāju nodibinājuma „Pasaules latviešu mākslas centrs“ Cēsīs pārstāvis.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com