„Sveika, Latvija!“ 30. reizi

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Kristofers Evans ar māti Aiju Celmu-Evansu, Linda Graudiņa ar meitu Leldi. FOTO Kalvis Cers.

Palielināt / Enlarge

„Sveika, Latvija!“ jaunieši un audzinātāji Saeimā. FOTO Kārlis Vasarais.

Šogad augustā es kopā ar savu meitu piedalījos 30. Amerikas Latviešu Apvienības (ALA) rīkotajā Sveika Latvija! ceļojumā. Jau vairākus gadus Austrālijas latviešu jaunieši vecumā starp 14 un 16 gadiem ir piedalījušies šādā ceļojumā kopā ar Ziemeļamerikas jauniešiem. Šinī augusta ceļojumā piedalījās 14 jaunieši – četri no Kanādas, septiņi no ASV un trīs no Austrālijas: Aija Dragūna (sidnejiete), Elīna Ziedare un Lelde Graudiņa (melburnietes). Es biju viena no četriem audzinātājiem.

Audzinātāja pienākumi ieskaita vest jauniešus uz Rīgu no mājas pilsētām, kā arī atpakaļ mājās; palīdzēt rīkotājiem ar jauniešu drošību (lai visi tiek busā, lai neviens netiek atstāts kādā muzeja telpā, lai sporto drošās vietās), veselību (ar pirmo palīdzību, uzturēt možu garastāvokli), naktsmieru, uzvedību vispār, latviešu valodas lietošanu un stāju sabiedrībā. ALA programmas vadītāja Anita Juberta pirms ceļojumu sazinājās ar visu dalībnieku vecākiem, ar audzinātājiem un ar Latvijas pavadoni Anitu Ozolu. Būdama pamatskolas skolotāja un pavadone jau vairākus gadus Sveika, Latvija! ceļojumos, viņa ir ar pieredze darbā ar jauniešiem. Katrā vietā viņa bija nokārtojusi nodarbības, gidus, naudas lietas un naktsmājas.

Vispār labāku programmu ir grūti iedomāties! Mums nekad nebija garlaicīgi, bet programma arī nebija pārblīvēta. Jaunieši piedalījās visur ar prieku un aktīvi klausījās. Bija labs līdzsvars starp muzeja apmeklējumiem un atpūtas nodarbībām, kā piemēram volejbola spēlēm un peldēšanu.

Jauniešiem būs iespēja pašiem stāstīt par to, ko viņi ieguva no šī ceļojumu. Es mazliet pastāstīšu savas domas un iespaidus.

Kopā ar tiem ārzemju latviešiem, kuri svārstās starp divām kultūrām, arī man ir bijuši vairāki latviešu dzīves momenti. Pirmais bija mana pirmā reize Latvijā 1976. gada decembrī. Tagad ceļot uz Latviju ir viegli, ja nav nekas pretim dienu sēdēt lidmašīnā. Nav uztraukumu par izmeklēšanu muitā vai domas par čekistiem, ka hotelī kāds klausās pārrunas, vai kad veikalos lieto krievu valodu. Toreiz, kad mēs ar vecākiem ielidojām Rīgā, jutos it kā ielidoju citā pasaulē, citā ērā. Padomju Latvijā likās viss bija tumšs: apģērbs, mājas, pelēka Rīga, tukši veikali. Tomēr vairākas lietas mani piesaistīja: daba, radi, latviešu valoda (bet bija jārunā klusītēm, jo visapkārt runāja krieviski). Braucot mājās, gribēju vairāk piedalīties latviešu sabiedrībā. Nākamais piedzīvojums notika 1990. gada vasarā, kad piedalījos Svētku gājienā un dejoju ar Austrālijas Saules Jostas ansambli Deju svētku Lieluzvedumā. Tomēr mūs sauca par klaida latviešiem. Brīnījos, vai kaut kad jutīšos kā mājās. Tagad, braucot pa Rīgu, var redzēt krāsainos Rimi, Alfa un Narvesen veikalus, kuri aizvieto padomju pelēkumu. Karogi brīvi plivinās. Amerikāņu dziesmas skan divos no rīta Vecrīgas bāros. Mēs varam apciemot mūsu austrāliešu draugus, kuri ir pārcēlušies te uz pastāvīgu dzīvi. Latvija ir atnākusi mūsu laikmetā.

Tieši tāpēc un tomēr Sveika, Latvija! bija mans trešais latviešu dzīves piedzīvojums. Kad biju maza, vecāki stāstīja par viņu dzīvi Latvijā. Tā bija sapņu zeme, neaizsniedzama. Pati dzimu un uzaugu Austrālijā, kā arī mani bērni, un man nav priekš viņiem līdzīgu stāstu. Pirmkārt, ar Sveika, Latvija! gribēju iedot meitai vienu latviešu piedzīvojumu, un braucot kopā ar līdzīgi domājošiem jauniešiem, to pārdzīvojumu pavairojot. Otrkārt, gribēju pati redzēt, kā tā Latvija, no vecāku stāstiem, izturas modernā pasaulē. Braucot ārpus Rīgas uz lauku pilsētām, skolām, viesnīcām, apmeklējot gan mazus, gan lielus pieminekļus, redzējām īstu cieņu pret tradīcijām, vēsturi, dabu un māksliniekiem. Kad apciemojam Blaumaņa vai Brigaderes dzīves vietas, kad Latvijas Zinātņu Akadēmijā gide mums piedāvāja noglaudīt Krišjāņa Barona Dainas skapi, kad klausījāmies stāstu par baznīcas atjaunošanas Lestenē vai staigājam pa plašo Likteņdārzu, mēs varējam to cieņu redzēt un just. Neskatoties uz politiku, – un to mēs mazs darījām – ceļojums man atstāja labu iespaidu un pozitīvu attieksme pret Latvijas nākotni. Treškārt, es pavadīju divas nedēļas ar Kanādas, ASV un Latvijas audzinātājiem. Arī satikos ar jaukiem Latvijas skolotājiem Valmierā un Jaunstrūžānos Latgalē. Mums gāja ļoti jauki, un ceru, ka draudzības turpināsies. Mums bija kopīgi mērķi – parādīt Latviju paaudzei, kura ir lielākoties otrā paaudze, kuri ir dzimuši ārpus Latvijas.

Sveika, Latvija! papildināja dalībnieku zināšanas, kuras bija iegūtas mājās, skolās un sabiedrībā. Mēs ceram, ka braucot mājās, viņiem gribēsies turpināt piedalīties latviešu sabiedrībā. Vai jaunieši to patreiz apjēdz vai nē, viņiem tagad ir tā iespēju izšķirties pašiem, kā viņi turpinās savu latviešu dzīvi.

Linda Graudiņa
Laikrakstam „Latvietis“

https://www.youtube.com/watch?v=sROqRf3F33o