Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Nu jau pāri diviem miljoniem!

Latvijas Bērnu fonda darbība

Laikraksts Latvietis Nr. 279, 2013. g. 10. okt.
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Pirmais no kreisās Andris Bērziņš, pirmā no labās ir ALA un PBLA projektu vadītāja Ilze Garoza. FOTO Veronika Ļemeševska.

Šodien ir piektdiena un 13. septembris. Ja kādreiz to uzskatīju par dienu, kad kaut kas neveiksies, tad šoreiz tas ir pavisam otrādi. Atkal esmu uzaicināta uz Latvijas Bērnu fonda (LBF) biroju, kur man Amerikas Latviešu Apvienības (ALA) vārdā būs jāpasniedz atbalsts septiņām latviešu daudzbērnu ģimenēm. Šoreiz man līdzi nāk māsa Mundrīte ar pilnu koferi mīksto rotaļlietiņu, kuras viņa gatavo pati.

Sākums ir nolikts uz diviem pēc pusdienas, un pusdivos pie mūsu durvīm apstājas automašīna un izskatīgs, laipns jauneklis uzskrien pie mums dzīvoklī un paņem smago koferi. Aizved mūs kā daždien svarīgas personas, un tur koferi atkal uznes augšā. Tur saaicinātas septiņas ģimenes, bet mēs esam ieradušās mazliet pirms laika. Kā vienmēr mūs mīļi sagaida viceprezidente Vaira Vucānes kundze un ieved LBF vadītāja Andra Bērziņa birojā, jo vēl jāpagaida uz pāris ģimenēm.

ALA Sadarbība ar Latviju (SAL) nozares vadītājs, sirds un dvēsele Ēriks Krūmiņš jau iepriekš man atsūtījis informāciju, un tagad es zinu, ka ar šo sūtījumu ALA palīdzība Latvijas ģimenēm, 1994. gadā iesāktais projekts Drošais Tilts ir pārsniedzis divu miljonu dolāru robežu, un palīdzēts ir neskaitāmām daudzbērnu ģimenēm. Šodienas 7 ģimenes ik mēnesi saņems 360 dolāru lielu atbalstu, un saņems to divus gadus. Latos tagad tas iznāk tuvu pie diviem simtiem latu, un ikvienai ģimenei tāds atbalsts ir ļoti svarīgs. Savā ziņojumā presei Ēriks Krūmiņš, starp citu, ir teicis: „Sadarbība ar Latviju nozare nodrošina regulārus ikmēneša pabalstus divu gadu garumā Latvijas daudzbērnu ģimenēm, bāreņiem un vecāku pamestiem bērniem – gan izdzīvošanai, gan izglītības ieguvei. Šie bērni ir vienīgie drošie latviešu tautas nākotnes un izdzīvošanas garanti.“

Saprotams, ka ALA to var darīt tikai tad, ja mēs, Amerikas latvieši, to specifiski šim mērķim esam saziedojuši. Pateicoties Vašingtonas latviešu Ināras un Jāņa Apiņu ziedojumam, šodienas septiņas ģimenes var saņemt tik ļoti nepieciešamos līdzekļus. Paldies viņiem par to, jo pateicoties viņiem, es šodien varu spēlēt labo Amerikas tanti.

Ēriks man ir atsūtījis arī informāciju par katru no ģimenēm, jo tikšanās reizē mums laika tam nepietiek, tad ir jāparunājas, jāiepazīstas un jāpajokojas ar burvīgiem bērniņiem. Kā vienmēr visas LBF izraudzītās ģimenes ir īsti paraugeksemplāri. Pirmā, ar ko iepazīstamies, ir Vinetas un Dināra Bormaņu ģimene no Madonas novada. Viņu pulciņā ir dēls Ralfs (12 gv), meita Elfa (8 gv) un divgadīgās dvīnītes Denīze un Rēzija. Kopš ģimene dzīvo nomaļā Latvijas vietā, algotu darbu nav iespējams dabūt, tādēļ tētis strādā gadījuma darbus, ar ko tik lielu bērnu pulciņu apgādāt nevar.

Otra ir Aināra un Agitas Peisinieku ģimene no Preiļu novada. Viņiem ir bērni – 16 un 12 gadīgas meitas Amanda un Irita, un deviņgadīgs dēls Ģirts Bērni ir apzinīgi, apdāvināti un centīgi, piedalās skolu olimpiādēs un gūst labus panākumus. Māmiņai ir veselības problēmas, un tētim nav patstāvīga darba, jāiztiek ar piemājas dārziņu un gadījuma darbiem. Atsauksmes par ģimeni ir ļoti labas kā no skolotājiem, tā arī no pašvaldības.

Man gandrīz blakus sēž skaista ģimenīte no Rīgas. Tā ir 5 bērnu Daces un Laura Krīvānu ģimene. Šī ģimene laikam gan ir piedomājusi par Latvijas demogrāfijas problēmu, jo vecākais dēls Ansis ir 22 gadus vecs un Rīgas Stradiņa universitātē studē medicīnu jau 4. kursā un budžeta grupā. 19 gadīgā Liene mācās Rīgas dizaina un mākslas vidusskolā keramikas nodaļā, ir beigusi Jāzepa Mediņa mūzikas skolas flautas klasi un spēlēja orķestrī Intermezzo. Un tad gandrīz desmit gadus vēlāk ir Marks, kurš vēl mācās pamatskolā, ir labs zīmētājs, spēlē galda tenisu un labi peld. Emīlijai ir nepilni 7 gadiņi, un viņa tikko skolas gaitas iesākusi. Viņai patīk dziedāt dejot, spēlēties ar lellēm un gribētu mācīties klavierspēli. Diemžēl baleta skola tāpat kā mūzikas skola ir ļoti dārgas, un lielā ģimene to atļauties nevar. Un tad ir mazais eņģelītis, divgadīgais Filipiņš. Viņš pagaidām ir novērotājs, vēro māsas un brāļa rotaļas un mēģina atdarināt. Mazais ir absolūti burvīgs ziķerpuika ar pagariem, blondiem matiņiem un debeszilām acīm. Māmiņa Dace Fondam bija atrakstījusi brīnišķīgu vēstuli, ko ir nobeigusi ar šo rindkopu:

„Mēs esam ļoti laimīga un bagāta ģimene, kaut arī nedzīvojam lepnā savrupmājā, bet visi septiņi kā putni ligzdiņā sadzīvojam savā Sarkandaugavas 63 kvadrātmetru trīs istabu dzīvoklī un vasaras pavadām nevis aizjūras zemēs, bet savā Trīsciema dārza mājiņā. Kaut arī lielie bērni ir lieli, viņi dzīvo ar mums kopā.“

Viņa savus bērnus uzskata par lielāko laimi pasaulē, un darbošanos ar bērniem par skaistāko darbu pasaulē.

Pie galda man pretim sēž Gunitas un Dzintara Krūmiņu ģimene no Jelgavas ar saviem četriem brīnumiņiem. Tur ir Artūrs, kas ar saviem 12 gadiem ir tētim liels palīgs galdnieka darbos. Tur ir 11 gadīgā Una, kas dienās cer kļūt par slavenu čellisti un jau tagad piedalās skolas sarīkojumos. Evelīna ar saviem 8 gadiņiem ir iesākusi vijoļspēli, un mazā Leldīte dzīvo mājās un mācās apgūt lielās pasaules gudrības; jau tagad dzied un ir ļoti muzikāla.

Man otrā pusē sēž Aija Maļecka ar saviem četriem apgādājamiem no Ogres novada. Viņa viena pati audzina 3 savējos un vienu audžu bērnu. Tas ir māsas dēls, kas ir viņas gādībā jau no pusotra gada vecuma, kad tētis traģiski gāja bojā un mamma pievērsās alkoholam. Arī pašas vīrs nodevies alkoholam un par bērniem nerūpējas. Divi no viņas bērniņiem mums nodzied dziesmu ar lūgumu Dievam par bērniem parūpēties. Vecākajam ir 17 gadu un viņš mācās Rīgas Celtniecības koledžā, Alisei ir 15 un ir 9. klasē. Tomasam ir tikai 6, un viņam ir bronhiālā astma, kas bieži ir iemesls neiet uz bērnu dārzu, un ārstēšanās ir ļoti dārga. Andris Druvkalns ir audžu dēls. Ar labiem panākumiem ir piedalījies skolu olimpiādēs vēsturē un ķīmijā. Tagad vēlas studēt jūrniecību Latvija Jūras Akadēmijā. Kad es viņu nosaucu par kapteini, viņš tikai kautrīgi pasmaida.

Un tad mums ir tā lielākā rūpju ģimene. Tas ir tētiņš no Alūksnes, kuru es atceros jau no iepriekšējās reizes. Toreiz viņš viens pats bez māmiņas audzināja savus divus zēnus un divas meitenītes, bet tagad viņa apgādībā ir arī viens no radu bērniem, kam vecāki vairāk domā par alkoholu nevis bērniem. Vecākiem tiesības uz viņu ir atņemtas. Tās, neskatoties uz visu, ir dotas radiniekam, kam pašam jau četri ir. Neskatoties uz lielajām grūtībām, viņš savējos ir izaudzinājis pieklājīgus, centīgus un talantīgus. Par viņiem skolas vadība un pašvaldība ir devušas neticami labas atsauksmes.

Diemžēl ar 7. ģimeni man neizdodas iepazīties, viņiem salūzis transports. Zinu tikai tik daudz, ka viņa arī ir vientuļā māmiņa, kas audzina trīs bērnus. Viņas aploksni Vucānes kundze sola nogādāt.

Kad visas aploksnes ir izdalītas un mēs formāli esam iepazinušies, kā vienmēr katrai ģimenei ir iedotas lielas pakas ar dažādām dāvanām, dzeram tēju, kafiju vai kādu sulu, ēdam pīrādziņus, smalkākas maizītes, vīnogas un ābolus. Tad mēs atveram māsas koferi un mazie bērniņi cits pēc cita nāk un paņem pa vienam zaķītim, kaķītim vai rozā zilonītim. Mazais Filipiņš grib veselus trīs, un Fonda meitenēm jāskrien un jāsameklē vēl kāds. Viņš grib veselu ģimeni, un pirms promiešanas viņš mūs iepazīstina ar savu mammu, papu un pats sevi, pie kam viņš visus trīs ir sažņaudzis savās rociņās un vaļā nelaiž.

Mājās ejot, es atkal esmu ļoti lepna uz Amerikas latviešiem, kas palīdzējuši tik ļoti, ļoti daudziem Latvijas bērniņiem, un, kā vienmēr priecājos, ka man dota iespēja ar viņiem iepazīties.

Astrīda Jansone
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com