Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Aivars Celmiņš. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Aivars Celmiņš pēc priekšlasījuma. FOTO Māris Brancis.

Pēdējā laikā daudz runājam par trim mūsu glezniecības vaļiem – Jani Rozentālu, Vilhelmu Purvīti un Johanu Valteru, taču pilnīgi noklusējam vēl vienu mākslinieku – viņu vienaudzi, kura loma latviešu mākslā ir tikpat nozīmīga, – Richardu Zarriņu (Latvijā raksta Rihards Zariņš, 1869-1939). Tādēļ 9. oktobrī bija priecīgs notikums – Riharda Zariņa mazdēls Aivars Celmiņš no ASV Misiņa bibliotēkā noturēja priekšlasījumu par vectēvu.

Runātājs pastāstīja, ka slavenais grafiķis ir dzimis Valmieras apriņķa Ķieģeļu muižā, kur viņa tēvs bija pārvaldnieks, taču topošā mākslinieka bērnība aizritēja skaistajā Līgatnē. Vēlāk vecāki pārcēlās uz Latgali, tādēļ skolas gaitas viņš pavadīja Kurzemes muižniecības skolā Grīvas miestā. Te viņa skolotājs arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis, kurš vēlāk projektēja tagadējo Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēku Krišjāņa Valdemāra ielā, ievērojis audzēkņa dotības, mācīja viņu zīmēt un ieteica doties uz Pēterburgu studēt. Tā arī Rihards Zariņš rīkojās. Censonis apmetās pie saviem radiem toreizējās Krievijas galvaspilsētā. Kādu laiku pamācījies Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolā, viņš iestājās barona Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā.

Mazdēls atgādināja, ka vectēvs bija ļoti strādīgs un centīgs. Tas bija arī par iemeslu tam, ka pēc cara nāves 1894. gadā izsludinātajā konkursā Rihards Zariņš ieguva 2. vietu par izgatavotajām zeltlietām. Tas pavēra ceļu latviešu studentam pie bagātajiem pasūtītājiem, nodrošinot mācības. Skolu viņš beidza ar ārzemju stipendiju. Viņš papildinās Vācijā, Austrijā un Parīzē, īpaši izceļamas ir studijas pie slavenā oforta meistara Vīnē – Viljama Ungera. Tās bija īpaši sekmīgas – Rihards Zariņš saņēma stipendijas pagarinājumu. Kad mākslinieks atgriezās Pēterburgā, viņam piedāvāja vadīt oforta darbnīcu barona Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā, taču viņš piekrita strādāt Krievijas valsts papīru spiestuvē, kurā ar laiku izkalpojās līdz pat tehniskā direktora vietai, veikdams daudzus nozīmīgus pasūtījumus cara ģimenei. Nokalpojis šai spiestuvei tieši 20 gadus un būdams īstens Latvijas patriots, nodibinoties neatkarīgai valstij, Rihards Zariņš atgriezās dzimtenē. Te viņš kļuva par Valsts papīru spiestuves direktoru un Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas meistardarbnīcas vadītāju, izaudzinādams prāvu pulku lielisku latviešu grafiķu.

Daudz uzmanības tika pievērsts mākslinieka daiļradei, parādot viņa izcilākos darbus, neaizmirstot viņa devumu latviešu etnogrāfijā.

Pati priecīgākā ziņa nāca priekšlasījuma beigās, kad uzzinājām, ka mazdēls Aivars Celmiņš laikrakstu Laiks un Brīvā Latvija redakcijas iedibinātajā sērijā Laika grāmata gatavojas publicēt vectēva atmiņas, kuras viņš sarakstījis mūža beigās, kad atstāja visus amatus. Tā tiks atzīmēta Riharda Zariņa 145. dzimšanas diena.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“