Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Dziedot mūžu dzīvojošie

jeb pārdomas pēc „TRIO Šmite, Kārkle, Cinkuss“ koncerta

Laikraksts Latvietis Nr. 280, 2013. g. 17. okt.
Gundega Šnepste -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ziemeļamerikas turnejas afiša.

Jau iepriekš priecājos par gaidāmo TRIO Šmite, Kārkle, Cinkuss koncertu Portlandē, 2013. g. 8. oktobrī, jo par šo mūziķu priekšnesuma patiesumu un kvalitāti nebija šaubu, tālab droši pierunāju sev kompānijā uz 80 jūdžu attālo Portlandi arī divas amerikāņu paziņas, kam pasaules tautu kultūra un mūzika diezgan plaši pazīstama. Un koncerts tiešām nelika vilties ne man, ne manām līdzbraucējām, un domāju, ka nevienam, kas 8. oktobra vakarā ieradās latviski rudenīgās noskaņās sapostajā Oregonas Latviešu biedrības nama zālē.

Tradicionālā jeb tautas mūzika vispatiesāk skan tiešsaistē ar klausītāju – tā iet no sirds uz sirdi. Cittautiešiem iejusties un dziesmas izprast palīdzēja Ivara Cinkusa atraktīvie skaidrojumi angļu valodā. Bet Zanes Šmites rāmais smaids un stāsti par atsevišķām dziesmām un dziedāšanas dziļāko jēgu, un saikni ar latviešu dzīves ritumu un parašām padziļināja arī manas zināšanas par it kā jau sen zināmām lietām.

Brīžiem grūti bija noticēt, ka priekšnesumu sniedz tikai trīs vieni un tie paši dziedātāji, jo trīsbalsīgie salikumi kopā ar Kristīnes Kārkles vijoli un ritma bungām zem Ivara pirkstiem, skanēja kupli un krāšņi. Bet vispārsteidzošākā bija balss tembru un noskaņu dažādība, it īpaši Zanes Šmites dziedājumos – no meitenīgi maiga, liriska soprāna līdz varenam atvēzienam īstā saimniekmātes tembrā vai bravūrīgā alus dzērējā.

Bet dažviet apklusa vijole un bungas, un skumjais latgaliešu meitu Jāņu rīta, kā arī līgavas māsu pirmskāzu bezgala maigais un izjustais sieviešu divbalsīgais dziedājums izvilināja kādu asaru pat tiem, kas latviski ne vārda nesaprata. Savukārt skudriņas skrēja pār muguru, klausoties Ivaru kaismi izdziedam vai visu dvēseli vīrišķīgajā solo dziedājumā.

Koncerta pirmajā daļā bija dzirdamas vairāk klusinātas un niansētas dziesmas, kam pretstatā bija arī piemēri tam, kā senākos laikos balsis bija jāpalaiž ganiņam, lai sasauktos ar kaimiņu ganiem, vai arājam tīrumā, kad vajadzēja sasaukt kādu mājinieku, un vienkārši pavasarī, kad sirds grib vai visai pasaulei izgavilēt savu prieku par dabas atmodu.

Otrajā koncerta daļā TRIO pievienojās arī akordeonists Edgars Kārklis, un nu gāja vaļā tik lustīgi kā Latgales kāzās, kuras joprojām svin vairākas dienas un tiek dzerts, dziedāts un dancots uz nebēdu. Zāles sienas vibrēja, un dziedātāji palaida balsis tā, lai var dzirdēt pār deviņiem novadiņiem. Grīda rībēja, arī klausītājiem piepalīdzot sist takti deju ritmiem un ēverģēlīgām dzērāju dziesmām, kas dzīves svinēšanā nebēdā ne par pašu nāvi – kad es nomiršu, rociet man' krogā zem galda.

Šis TRIO koncerts, manuprāt, manifestēja latvietību tās visaugstākajā un tīrākajā pakāpē, un to mums piedāvāja patiešām kaismīgi latviešu tautas mūzikas un folkloras kopēji un ļoti profesionāli mūziķi.

Diemžēl, publikas zālē bija pamaz, lai gan apraksts par gaidāmo koncertu un mūziķiem bija gan nesen iznākušajā latviešu avīzē, gan tika visiem pa e-pastiem izsūtīts un atgādināts. Varbūt, ka pats žanrs folkmūzika dažam nez kāpēc saistās ar skaļu balsu gaudošanu pretstatā gaumīgai kora dziedāšanai?

Pati esmu Latvijā pietiekami daudz bijusi brīvdabas pasākumos, kuros tikai tā īsti iespējams novērtēt folkloras grupu dziedāšanas manieri – nevis vārgu pīkstēšanu, pēc kā ārtelpā izklausās ikviena vidusmēra balss ierastajā kora dziedāšanas stilā, bet dziedāt tā, lai trīc kalni un skan meži, kad dzied un gavilē. Nu bija iespēja arī ASV dzirdēt šīs autentiskās dziedāšanas profesionāļus – ne tikai pārdrošā skaļumā, bet arī maigā klusumā.

Es izjūtu patiesu cieņu pret to ilggadīgo un pašaizliedzīgo darbu, ko Latvijā veic folkloras grupu dalībnieki, neatlaidīgi popularizējot visas latviešu tautas kultūras pamatvērtības – dainas, tautas dziesmas un dejas, kā arī tautas tērpu valkāšanu, gadskārtu tradīciju kopšanu. Jo vai tie ir Miķeļi, Mārtiņi, Ziemsvētki, Meteņi, par Lieldienām un Jāņiem pat nerunājot, – tie ir folkloras ansambļi un kopas, kas Brīvdabas muzejā, Turaidas Dainu kalnā un citās Latvijas vietās gadu no gada pulcē cilvēkus, rāda un māca tautas tradīcijas un iesaista visus dziesmās, rotaļās un dejās, kā vienīgo atlīdzību par savu darbu saņemot vien prieka dzirkstis cilvēku acīs un varbūt kādu pateicības vārdu.

Ja salīdzina tautas kultūru ar koku, kas aug un arvien vēl zarojas, tad folklora ir šī koka saknes. Tā ir rupjās maizes dona, bez kuras arī Dziesmu un Deju svētki būtu zaudējuši autentisko latviskumu un izšķīduši šodienas kosmopolītiskajā pasaulē. Domāju, ka tieši šo pašaizliedzīgo kultūras sakņu kopēju liels nopelns ir arī tas, ka Dziesmu svētki joprojām vēršas plašumā un Latvijā koros iesaistās arvien jauni dziedātāji, ka šīgada Deju svētkos bija rekordliels dejotāju skaits, jo kā gan var vienaldzīgi palikt malā, kad spēlē un dzied tā, kā to savā koncertā dara Šmite, Kārkle (pareizāk – Kārkļi) un Cinkuss!

Gundega Šnepste
Oregonā, 2013. g. 13. oktobrī
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com