Ne tikai svētdienas draudze

Palielināt / Enlarge

Dievkalpojumu Liepājas Krusta ev. lut. draudzē 28. sept. vada mācītājs Mārtiņš Urdze un arhib. Elmārs E. Rozītis. FOTO Vera Rozīte.

Palielināt / Enlarge

Liepājas Krusta ev. lut. draudzes Diakonijas centra darbinieces. No kreisās: Anita Rupeika, Karina Krieviņa, Jausma Puškare, Velta Maļika pie sociālās rehabilitācijas programmas ietvaros darinātajām rotaļlietām un keramikas  izstrādājumiem. FOTO Vera Rozīte.

„Tas akmens, ko nama cēlāji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni,“ (Mk.12,10) – šie vārdi lasāmi Liepājas Krusta evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes izdevumā.

Ne velti tieši šie Svēto Rakstu vārdi izraudzīti, jo draudzes mācītājs Mārtiņš Urdze, kurš dzimis Vācijā un savu teoloģisko izglītību ieguvis Vācijas teoloģijas augstskolās – Berlīnē, Nirnbergā un papildinājis savas zināšanas arī veco ļaužu aprūpē, kas Vācijā ir īpaši attīstīta nozare, neparastā kārtā nav izvēlējies palikt finansiāli un sociāli nodrošinātajā Vācijā, bet pilnīgi labprātīgi un mērķtiecīgi devies uz savu dzimtas sakņu vietu – Latviju, kur, nebaidoties no grūtībām, uzsācis savu kalpošanas darbu Dievam un savai tautai.

Tas nudien izklausās gandrīz neticami, jo tieši otrādi – Latvijas luterāņu mācītāji nodrošinātākas dzīves meklējumos ir devušies projām no Latvijas tieši pēc Latvijas neatkarības atgūšanas – kalpot ne tikai latviešu, bet arī amerikāņu vai vācu draudzēs.

Kāpēc Mārtiņš izvēlējās šo neparasto, bet patiesi godīgo Kristum kalpošanas ceļu?

Atbildes ir vairākas. Pirmkārt, varbūt tāpēc, ka šis aicinājums bijis jau asinīs, jo Mārtiņa tēvs Pauls Urdze bija mācītājs Oldenburgas apkārtnē un viņa onkulis Jāzeps Urdze bija mācītājs Bonnā. Arī Mārtiņa māte Gita Puce ir mācītāja Bredfordas, Līdsas un Mančesteras draudzēs Anglijā. Arī Mārtiņa tēvs savā laikā saskārās ar latviešu sociālajām problēmām Vācijā. Acīm redzot, dēls ir mantojis no tēva šo pārliecību, ka kristietība nav tikai vārdi, bet gan reāla palīdzība. Kā saka Mārtiņš Urdze: „Es nevaru dzīvot, neapliecinot to, kas man ir asinīs.“

Otrkārt, Mārtiņš no savas pieredzes zināja, ka Vācijā tā ir mākslīga „svētku latvietība“, un viņš sāka interesēties: „Kas es esmu? No kurienes nāku?“

Pēc Latvija neatkarības atgūšanas Mārtiņš Urdze redzējis neparastu sapni: „Es nosapņoju, ka dzīvoju priekšpilsētā, bet tagad – pilsētas centrā.“ Šis sapnis viņu pamudināja kopā ar ar savu māsu Tabitu un Tomu doties uz Latviju, jo bija izveidojusies pavisam cita situācija, jaunas iespējas arī jaunajiem trimdas latviešiem. Viņu mērķis bija izveidot Latvijā Sociālo centru. Tā viņi sāka meklēt vietu un partnerus. Mārtiņš skaidro, ka Vācijā nebija tik liela vajadzība pēc šīm zināšanām, jo Vācijā viss sociālās aprūpes jomā ir sakārtots, bet Latvijā šādas pieredzes vispār nebija.

1995. gadā Mārtiņš Urdze pārcēlās uz Latviju. Kad viņš ieradās Liepājā, nekāds atbalsts no jebkādas organizācijas viņam nebija. Neviens viņu īpaši arī negaidīja. Vienīgi Inta Putniņa, kura jau bija iesākusi Liepājā darboties diakonijas laukā, viņam iesākumā palīdzēja, piemēram, iekārtoties dzīvot sociālajā mājā Ganību ielā, pilsētas nomalē. Tur dzīvošana kopā ar alkoholiķiem un dzīves pabērniem Mārtiņam nebija sveša lieta, jo vismaz teorētiski viņš bija ar šo problēmu iepazinies Vācijā studiju laikā. Grūtāk, kā Mārtiņš saka, bija atstāt draugus Vācijā.

Taču Vācijas draugi bija tie, kuri sākumā palīdzēja veikt šo tilta funkciju starp Latviju un Vāciju. Šie kontakti gadiem ejot ir paplašinājušies. Un šodien tā nav tikai vienpusīga palīdzības sniegšana Latvijas trūkumcietējiem, bet tas ir savstarpējs garīgās bagātināšanās ceļš, kur vācu partneri mācās tuvāk iepazīt latviešu tautas mākslu, kultūru un tās vērtības, uz kurām gadu simteņos balstās visa eiropeiskā kultūra, kuras pamatlicēji ir gan latvieši, gan vācieši.

Vera Rozīte
Laikrakstam „Latvietis“