Intervija ar Rolandu Lappuķi

Palielināt / Enlarge

Dēla skolas beigšana – sieva Diāna, Dēls Lukass, meita Linda. FOTO no Lappuķu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Akreditācijas vēstules pasniegšanas ceremonija pie Spānijas karaļa 2009. gadā. FOTO no Lappuķu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Gaidot uz akreditācijas vēstules pasniegšanas ceremonija pie Spānijas karaļa 2009.gadā. FOTO no Lappuķu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Rolands Lappuķe un laikraksta „Latvietis“ redaktors Gunārs Nāgels pie Brīvības pieminekļa Rīgā. FOTO Ilze Nāgela.

Jau ir gadiem ilga tradīcija, ka Austrālijas latviešu centros 18. novembra Valsts svētku runu teikt tiek aicināts runas sniedzējs no Latvijas. Šogad viesos gaidām Latvijas Ārlietu ministrijas Speciālo uzdevumu vēstnieku, kas atbildīgs par sadarbību ar diasporu, Rolandu Lappuķi. Gaidot tikšanos, aicināju viņu uz nelielu sarunu.

Ilze Nāgela: Iepazīstini, lūdzu, mazliet ar sevi! No kuras puses esi? Esi dzīvojis dažādās zemēs, kontinentos un valstīs; vai vari ko zīmīgu, raksturīgu par katru īsi pateikt.

Rolands Lappuķe: Esmu dzimis un audzis Parīzē latviešu mācītāja ģimenē. Francijā dzīvoju līdz 25 gadu vecumam, kad pabeidzu doktora grādu neirozinātnēs un devos uz Austrāliju. Austrālijā, Melburnā nodzīvoju četrarpus gadus, pirms atgriezos Eiropā un strādāju Minsteres Latviešu ģimnāzijā, Vācijā.

IN: Kad un kādēļ pieņēmi lēmumu pārcelties uz dzīvi Latvijā?

RL: Apprecējos ar sievu Diānu no Pārdaugavas, kas 1991. gada jūnijā man mudināja rakstīt vēstuli toreizējam Ārlietu ministram, lai pieteiktos diplomātiskajā dienestā. Saņēmu ļoti laipnu atbildi, bet tikai 1993. g. janvārī mani sazvanīja Ārlietu ministrs Georgs Andrejevs, lai mani uzaicinātu iestāties Ārlietu dienestā. Goda vīram pilnībā varēju uzticēties. Iesāku 1993. g. 6. jūlijā, un pirmais postenis bija Bonna, tajā pašā Vācijā.

IN: Kā Tava ģimene iedzīvojās visās tajās valstīs, kur atradāties, sakarā ar Tavu darbu?

RL: Starplaikā Minsterē bija dzimuši bērni Linda Laima un Lukass Edgars. Sieva mācījās vācu valodu smilšu kastē, t.i., vedot bērnus spēlēties smilšu kastē. Jāsaka, ka liels nopelns ir sievai, kas katrā valstī iemācījās jaunu valodu – angļu viņa jau pārvaldīja labi, bet vācu, portugāļu un franču viņa apguva no nulles. Viņa veltīja daudz laika un enerģijas bērnu uzaudzināšanai. Kas uz viņu attiecās, nav bijis īsti viegli, jo viņa jau bija diplomēta ārste, augusi ārstu ģimenē, un ne vienmēr bija patīkami nedarboties profesionāli. Visu viņa izturēja, bet pēc atgriešanās no Parīzes, tas jau ir 2007. gadā, viņa atgriezās savā profesijā, un tagad ir pilna laika ārste-psihoterapeite. Tātad viņai iet daudz labāk, jo redz konkrētu rezultātu savam darbam, kamēr, 16 gadus nodarbojoties ar manu vienīgo gadījumu, darbs bija palicis mazsekmīgs.

IN: Cik valodas Tu pārvaldi? Kura bija Tava pirmā valoda?

RL: Runāju kaut cik, ne cik sešas valodas. Pirmā valoda bija latviešu valoda, bet tad pārgāju uz franču valodu un atteicos runāt latviski no, apmēram, septiņu gadu vecuma līdz 15 gadu vecumam.

IN: Kā bērniem atrisinājās skolu jautājums, valodas jautājums? Cik valodas viņi ir apguvuši?

RL: Pavirši skatoties, bērni ir pielāgojušies vieglāk. Jau pieminētā mātes rūpība ir nodrošinājusi sajūtu, ka neatkarīgi no dzīves vietas, viņi tiek mīlēti kā pilnvērtīgas personības (es gan biju vairāk aizņemts darbā…). Viņi runā vismaz piecas.... vai cik valodu – īsti neesmu drošs. Tomēr viņi ir kaut kā cietuši no nemitīgās pārvākšanās un draugu mainīšanas. Cerēsim, ka tas viņiem noderēs labāk pielāgoties šai globalizētajai pasaulei. Toties, viņi jūtas dabiski saistīti ar Latviju, jo piestrādājām, lai viņi ne tikai pavadītu vasaras mēnesi Latvijā ar vecākiem, bet vēl vienu mēnesi bez mums, tiekoties arī ar sava gada gājuma jauniešiem un vecvecākiem. Portugālē viņi gāja vācu skolā. Francijā viņi apmeklēja Starptautisko liceju, meitai mācoties vācu sekcijā un dēlam portugāļu. Atgriežoties Latvijā, nebija gluži viegli no sākuma, bet abi pabeidza Franču Liceju veiksmīgi.

IN: Kāda ir jūsu valoda mājās?

RL: Samērā tieša. Runājam, ko domājam. Tas nav viegli, bet skaidri. Esam četri neatkarīgi domājoši indivīdi. Kā saprotat no iepriekš teiktā, vienmēr latviešu valodā.

IN: Pastāsti, lūdzu, par savu izvēli, iet politikā – Tavā gadījumā – pievērsties diplomāta darbam! Nav ne viegls, ne rozēm kaisīts darba ceļš, bet tomēr – Tu tieši šo izvēlējāties kā savu?

RL: Jau nedaudz pieminēju, kā sieva atbalstīja. Ja precīzāk – 18 gadu vecumā lasīju pirmo grāmatu pilnībā latviešu valodā. Tā bija vēstures apcere par Latvijas valsts veidošanos – sūtņa Jāņa Seska Latvijas valsts izcelšanās. To lasīju kā romānu, un droši vien piedzima vienīgais īstais jaunības sapnis. Man ir bijusi tā laime, ka to varēju piepildīt. Tad ceļš gāja caur Austrāliju, caur Vāciju – ne īpaši tiešs un mērķtiecīgi it kā. Melburnā, tomēr, pirmoreiz kļuvu aktīvs latviešu sabiedrībā. 1983. gada nogalē rīkojām Vispasaules Latviešu jaunatnes kongresu Dūkijā. Pēc vēsturnieka Edgara Dunsdorfa lūguma uzrakstīju vēsturisku apceri Strēlnieku valoda un kultūra Archīva 25. numuram. Būtībā atskatoties, gatavojās pavērsiens manā dzīvē. Nonācis MLĢ, pilnu laiku nodarbojos ar latviešu lietām. Biju politiski aktīvs ne tikai Minsterē. Arī uz Parīzi pirms EDSO konferences devos atbalstīt ministru Jāni Jurkānu, ko toreiz pavadīja Jānis Ritenis. Pats pēc 1990. g. 4. maija vairakkārt pavadīju Latvijas Augstākās Padomes delegāciju pie Eiropas Padomes Strasbūrā. To vadīja Georgs Andrejevs, tas pats, kas mani drīz uzaicināja Latvijas diplomātijā. Viss notika tā, kā tam bija jābūt. Un bija labi cilvēki, ģimene, draugi, kas mani atbalstīja. Nevaru sūdzēties. Ja godīgi – nebija tik viegli, cik to tagad aprakstu.

IN: Vai varbūt bija kāds īpašs gadījums šī lēmuma pieņemšanai?

RL: Jā – bija īpašs apstāklis. Arī, ja esmu bijis zinātnieks absolūti pieņemamā līmenī, nenodevos tam ar nepieciešamo degsmi, īsti netaisīju karjeru citā jomā, citā valstī. Ar divām kaislībām nebūtu varējis nodarboties.

IN: Kur esi strādājis, ieņemot kādus amatus?

RL: Esmu bijis padomnieks vēstniecībā Vācijā. Biju Valsts protokola vadītājs, tad padomnieks Plānošanas grupā. Atvēru vēstniecību Portugālē, kur drīz kļuvu par vēstnieku; tur pabiju piecus gadus. Arī gandrīz piecus gadus biju vēstnieks dzimtajā Parīzē. Tas bija mūža gandarījums – no bezvalstnieka statusa pie dzimšanas līdz nokļūšanai Eiropas Savienībā un NATO. Starp citu Parīzē biju arī vēstnieks pie UNESCO, kā arī nerezidējošs vēstnieks Marokas karalistē un Andorā. Tad atgriezos Rīgā, kur biju Speciālo uzdevumu vēstnieks un asistēju bijušo prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu viņas darbībā Pārdomu grupā par Eiropas nākotni. To turpināju, kad sāku vadīt vēstniecību Madridē, Spānijā. Pirmoreiz biju dienestā bez sievas, un tas izrādījās sarežģīti – un lūdzu ministrijas vadībai saīsināt manu uzturēšanos tur.

IN: Lūdzu, pastāsti īsumā par Tavu pašreiz ieņemamo darba pozīciju un ar Tev veicamajiem pienākumiem?

RL: Kopš diviem gadiem esmu vēlreiz Speciālo uzdevumu vēstnieks atbildīgs par sadarbību ar diasporu. Šobrīd pienākumu apjoms ir stipri pieaudzis, jo ir pieejams finansējums, kāds nebija pirms diviem gadiem. Visumā man jāapzinās, kas notiek diasporā, jāuztur kontakts ar organizācijām, jābūt nepārtrauktā kontaktā ar saviem kolēģiem citās ministrijās – un jāskatās, kas varētu būt darāms lietas labā.

IN: Ko Tu uzstādi kā savu mērķi, strādājot šajā amatā?

RL: Kā vienmēr – panākt kaut ko pēc iespējas konkrētu, lai es būtu mierā ar savu sirdsapziņu un gandarīts ar sava darba rezultātiem. Bet kad sāku, nebija finansējuma, tā kā nebija tik vienkārši uzstādīt konkrētu mērķi. Uzskatīju par nepieciešamu ne tikai aktivizēt darbību, bet arī uzlabot darbības saskaņošanu starp institūcijām.

IN: Cik daudz un kā Tev jau ir izdevies šo mērķi realizēt?

RL: Vairāk nekā varēju cerēt. Valodas referendums 2012. g. 18. februārī deva neticamu impulsu, parādot, cik ārzemēs dzīvojošie latvieši vēl ir norūpējušies par savu valsti, par Latviju! Rezultātā ir jau pieminētais finansējums. Trešo gadu no vietas notika Kultūras ministrijas rīkotā Diasporas konference. Kad saku Kultūras ministrija, tas ir sadarbībā ar citiem. Ārlietu ministrijas vadībā sāk darboties darba grupa sadarbības ar diasporu koordinēšanai, kurā arī bija pārstāvji no Kultūras ministrijas, no Izglītība un Zinātnes ministrijas, no Ekonomikas ministrijas un no Ministru Prezidenta biroja vai pārresoru koordinācijas centra, kā arī, protams, pārstāvji no PBLA un ELA. Pieaicināsim arī ekspertus no citām institūcijām. Sadarbībā ar PBLA un Latvija Rūpniecības un Tirdzniecības kameru Dziesmu un Dejas Svētku nedēļā notika ļoti veiksmīgais Pasaules Latviešu Ekonomikas un inovāciju forums, kas pirmoreiz sapulcināju latviešu uzņēmējus no visas pasaules. Š.g. 9. maijā Saeima pieņēma pilsonības likuma grozījumus, kas paplašina dubultpilsonības iespējas. Lai nepārprastu, vēlos precizēt, ka tas nav viss mans nopelns, bet esam gan komandā strādājuši, reizēm roku rokā ar diasporas institūcijām. Pilsonības likuma grozījuma gadījumā varam īpaši uzteikt Austrālijas latviešu aktīvo attieksmi, veicot lobēšanas darbu, ieskaitot Ulda Brūna neatlaidīgo piedalīšanos Saeimas komisijas sēdēs. Vispār mana pārliecība ir, ka ārzemēs dzīvojošo latviešu jautājums Latvijā ir ieņēmis daudz svarīgāku vietu nekā agrāk. Katrā ziņā varu droši teikt, ka Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ir pievērsis tam pastiprinātu uzmanību. Tas pats attiecas, liekas, uz Premjerministru Valdi Dombrovski.

IN: Ar kādām domām dodies šurp uz Austrāliju?

RL: Ar pavisam labām domām! Kā savādāk? Braucu uz pazīstamu vietu, pie saviem tautiešiem, pie draugiem, kas savulaik man ir devuši daudz!

IN: Vai Tu lasi laikrakstu Latvietis? Tas iznāk jau sesto gadu katru nedēļu.

RL: To lasu jau sesto gadu, man šķiet, bet pēdējos divos gados pavisam regulāri. Daudz autoru jau pazīstu.

IN: Ko Tu vēlētos teikt laikraksta Latvietis lasītājiem?

RL: Neaizmirstiet, ka Latvijai esat nepieciešami! Katrs no jums savā veidā! Uz redzēšanos down under!

IN: Paldies par intervijai atlicināto laiku! Uz drīzu tikšanos Austrālijā! ■