„Man viņa ir visskaistākā“

Pēdējos 35 gados par mežu gan daiļliteratūrā, gan publikācijās valda vakuums –sabiedrības izpratnē dominē melnās krāsas –citēšu: mežonīgā mežu izlaupīšana; drīz Latvijā augs tikai krūmi... utt.

Kā cilvēks, kas visu darba mūžu – 50 gadus ir veltījis mežam un izdzīvojis to no bērna kājas līdz sirmiem matiem, iepazinis to gan kā Latvijas glābēju krīžu laikos, gan pēc kariem, kad pateicoties, tam atdzima Pirmā Republika; zinot, ka pašlaik mežs dod 40% eksportā un 15% iekšzemes kopproduktā un dod spēku un pozitīvu uzlādējumu pagurušajiem, man gribās oponēt augšā teiktajam.

Pēdējos gados ir notikušas arī labas lietas – zāģu skaidas vairs negāž mežā, krūmus sāk griezt gar grāvjiem un presēt briketēs, no agrākās papīrmalkas zāģē dēlīšus, virpo sētas mietus. Koksne izrādās derīga visvisādos veidos, un atkritumi kā tādi nebūs –viss ir noderīgs. Latvijā ražotais finieris ar filiālēm kaimiņos Igaunijā rada brīnumus. Jura Biķa nodibinātais latviešu milzu uzņēmums iekaro arvien jaunus pasaules tirgus. Pamazām to saprotam, mežam ir parādījusies patiesā vērtība. Meža īpašnieki saņem lielāku naudiņu par pārdoto koksni, un man par to prieks.

Redzu arī slikto – pārmērīgo vides ierēdņu apetīti pārvērst Latviju par ES galveno rezervātu, kur melnajam stārķim un lācim ērtāk justies kā latviešu zemniekam, kurš bez inspektora atļaujas nevarēja nocirst savā personīgajā mežā resnāku alksni par 12 cm.

Esmu redzējis vētras nogāztus mežus, bebru nopludinātas milzu platības tā sauktajā Ķemeru Nacionālajā parkā, kaitēkļu noēstas lieliskas egļu un priežu audzes, man asinis ir sūkuši insektu miljoni – odi, knišļi,dunduri; esmu izslimojis Laima slimību un meningitozo encefalitu, bet dzīvs esmu palicis, pateicoties rūdījumam, ko devis mežs. Mežs ir mana kā gleznotāja iedvesmas avots; izturēt, kad ir grūti un atrast mierinājumu visos gada laikos.

Mežs ir mūžīgs, kad tajā strādā profesionāļi, un es sevi par tādu uzskatu un sajūtu sakarības, kuras parasts skatītājs neatrod. Mans aicinājums dzīvē kā meža taksatoram valsts darbā un kā gleznotājam pēc aicinājuma, parādīt mežu, kāds tas bijis, ir un būs nākotnē, un nekad Latvija nebūs plika vieta! Vēlos atklāt ar mežu tieši nesaistītiem cilvēkiem patiesības – kā tas iesējās, aug, briest, noveco un arī mirst, jo nekas uz šīs zemes nav mūžīgs. Kad pienācis laiks, tad radības kronim tas jānovāc, jo arī mežs ir raža, tikai ar ilgāku aprites periodu.

Latvietis jau 150 gadus strādājis civilizēti savā mežā, kopis jaunaudzes, retinājis biežņas, lai tās augtu ātrāk, iegūtu dzīves telpu un sniegtu estētisku baudījumu. Un vienmēr no kārtīgas mežu apsaimniekošanas un savlaicīgas nociršanas guvis ienākumus. Mežs arī jāsargā no kaitēkļiem, slimībām, ļauniem cilvēkiem, kas to piesārņo, bojā vai dedzina. Gan cara laikos, gan pirmās Republikas laikos, pat karā zem vācieša, gan pēc atbrīvošanas no tā, mežā strādāja profesionāli mežinieki, kuri sabiedrībā vienmēr ir bijuši cieņā. Mežus susināja gan Ulmaņlaikos, gan 60-80tos gados, un pašlaik mežu krāja vairāk nekā 3 reizes pārsniedz 1939. g. augošo.

Bet vienmēr bijušas zināmas novirzes. 70tos gados aļņi noēda 20 gadu laikā izaugušās priežu jaunaudzes un dīrāja eglēm mizu. Upēs, grāvjos un ezeros savairojās čaklie bebri, kas nokaltēja un noslīcināja mežus, upju un ezeru krasti pārvērtās necaurejamos džungļos. Par to visu esmu aprakstījis savos memuāros un sniedzis padomus kā uzlabot stāvokli mežā.

Kādēļ grāmatai tāds nosaukums? Mans stāžs meža taksatora gaitās, arī mans nepakļāvīgais raksturs, strādājot ciešās kopsakarībās ar mežu un tajā strādājošiem ļaudīm, devis savu skatījumu par norisēm dabā un cilvēku attiecībām. Patiesība nekad nav viena vienīgā, sevišķi mežā un mākslā, kur valda visdažādākie viedokļi nepārtrauktos savstarpējos konfliktos.

Savu gleznu izstādi šoreiz veidoju romantiķa acīm, arī cilvēkos saskatu labo vairāk nekā slikto. Dominē pēdējo 5 gadu laikā gleznotie akvareļi no Viesītes un Ķeipenes plenēriem. Mīlu Latviju – Dievzemīti, kur nav ne postošu zemestrīču, ne taifūnu vai neciešams sals, karstums un sausums. Latvija – visskaistākā, mīļākā vieta uz pasaules.

28. oktobrī 2013. gadā.

Mārtiņš Dāboliņš
mežu taksators pēc izglītības, gleznotājs pēc aicinājuma.

Laipni lūdzu apmeklēt manu jaunāko gleznu izstādi šā gada 13. novembrī plkst. 17.00 Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas telpās Rīgā, Rūpniecības ielā 10. Izstādes moto: „Man viņa ir visskaistākā“. Varēsiet arī iepazīties ar manu otro grāmatu „Ceļojumi mežā, mākslā, politikā“.