Sveiciens Latvijai!

Sonora Vaice kādā intervijā teikusi: Ja kādam ir slikti un tev ir iespēja palīdzēt – palīdzi. Ja tu redzi, ka viņš neņem to palīdzību pretī, nebāzies virsū. Tas ir viņa mācīšanās process.

Laiku pa laikam prātoju par šāda uzskata vai atziņas (nav jau pirmā reizi, kad to, dažādi pateiktu, lasu vai dzirdu; kaut ko tamlīdzīgu esmu atradis pat ajūrvēdisku zinību literatūrā) attiecināmību uz savām vēl nesenām tik apjomīgām, manu laiku, enerģiju un arī naudas līdzekļus paģērošām nacionālpatriotiskām aktivitātēm un dažkārt iedomājos: Varbūt es tiešām gribu pārāk daudz no manas tautas? Varbūt es tai vēlos dot vairāk, nekā tai nepieciešams vai tā to vēlas (tā nepatīk tas vārdiņš mēles galā – „pelnījusi“...)? Varbūt tiešām „nav vērts“?!

Taču atkal un atkal saprotu un secinu: manas tautas kā koka organisms ir tik nevesels, ka bieži nav jēgas ņemt galvā tās negatīvās un destruktīvās domas un vārdus, kuras šis sāpju pārmāktais organisms kā nemaņā izkliedz... NEDRĪKST NE MIRKLI PĀRTRAUKT PALĪDZĒT SAVAI TAUTAI! Nedrīkst nolaist rokas katru reizi, kad par savu labi domāto palīdzību saņem nevis pateicību, bet varbūt pat tiek iespļauts Tavā palīdzēt gribošajā saujā!

Manai tautai desmitiem gadu okupācijas režīms ir cirtis saknes, rāvis nost un pa visu pasauli izmētājis zarus. Un nedaudz vairāk nekā divdesmit gadus daži zari, kā apdulluši un nesaprazdami, no kura koka nākuši, vēl darījuši un pat turpina darīt pāri daudzajiem mazākiem un vājākiem zariņiem... Līdzīgi kā cilvēks, kuru pārņēmušas nerimstošas un nepārejošas sāpes un ciešanas, mēdz iedomāties, ka varbūt labāk būtu bijis atstāt šo pasauli, arī tauta kā vienots, dzīvs organisms savās nerimstošajās sirds un miesas sāpēs dažkārt izkliedz tādas neizsakāmi traģiskas domas, kas liecina par vēlmi atstāt valstsnāciju (ar savu teritoriju un valsti apveltīto un tādējādi attiecībā uz tik daudzām bez savas valsts pastāvošajām tautām tik izredzēto) pasauli, pašai pārgriezt sava valstiskuma artērijas...

Tāpēc nedrīkstam mēs, tie zari, kuriem lielāks dzīves spars, aizmirst par to, ka esam vesela koka sastāvdaļas, ka jāpalīdz šīs sastāvdaļas vienkopus savākt un atkal par vienotu, veselu organismu padarīt, ka jārūpējas par asinīm vitāli svarīgajās artērijās un ka tām apkārt jāapaudzē stipri muskuļi, lai tās nevar viegli pārcirst svešas rokas vai arī sāpju neprāta izraisītā aptumsumā pašu pacelts nazis! Nu, kā gan var Latvietis mierīgi noklausīties tajos savos tautiešos, kuri laiku pa laikam pauž, ka mūsu tautai kā vienotam organismam atlicis dzīvot vien dažus desmitus gadus?! Mums, tautai, par kuru tēvu un vectēvu asinis lietas un kurai Saules mūžu vēlam ik brīdi, kad tās sāpes aprimušas?! Ļauties kaut kādai nolemtībai attiecībā uz mūsu tautas organisma letālām diagnozēm faktiski nozīmē kaut ko tuvu tam, ka vecāks stāv, rokas sakrustojis, un mierīgi noskatās, kā kaut kāds necilvēku bariņš sit, spīdzina un teju, teju nositīs viņa Bērnu!

Latvieti, Tev nav un nebūs citas tautas un tautības, Tev nav un nebūs citas zemes un Valsts! Rūpējies par savu tautu un valsti, apmīļo tās domās un darbos, dienu no dienas dari tās dzīvotspējīgākas, drošākas, VESELĀKAS! Dari visupirms pats! Nestāvi malā, pretojies salīdzinoši daudz komfortablākajai skeptiķa, novērotāja lomai, mīli un rūpējies par savas tautas organisma sacirstajām saknēm un izkaisītajiem zariem – tieši tāpat, kā Tu mīlētu un rūpētos par saviem vecākiem un par saviem bērniem, ja Tu tos ļoti, ļoti mīlētu un cienītu! Nenoraksti zaudējumos sevi un savu paaudzi, domājot, ka varbūt nākamajās paaudzēs kaut kas ies uz labo pusi, jo Tu taču šeit un tagad veido tās nākamās paaudzes, uz kurām paļauties! Negaidi pateicību, nenolaid rokas, ja Tevi nesaprot, aprunā, ja Tavus labos nodomus un darbus apgāna! Katra nocirsta kociņa vietā iestādi trīs jaunus citus! Par katru darbu, ko kāds Tavā labā izdarījis, atdari ar labu darītājam un vēl vismaz vienam citam!

Daudz laimes 95. dzimšanas dienā, Māte Latvija!

(Adv.) Aldis Alliks