Lielais, gudrais, labais

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Kārlis Gulbergs, Iveta Rone, Jānis Čečiņš. FOTO Andris Kariks.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Kārlis Gulbergs, Iveta Rone, Jānis Čečiņš. FOTO Andris Kariks.

Palielināt / Enlarge

Kārlis Gulbergs. FOTO Andris Kariks.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Lija Veikina, Kārlis Gulbergs. FOTO Andris Kariks.

Palielināt / Enlarge

Klāra Brūvere. FOTO Andris Kariks.

„Blaumanis un mēs“ – Rūdolfa Blaumaņa 150. dzimšanai veltītā SLT izrāde Sidnejā, 1.,2. un 3. novembrī; Ilonas Brūveres režija.

Kā citādi raksturot Rūdolfu Blaumani, mūsu galveno pārstāvi drāmas pasaulē un vienu no latviešu dramaturģijas stūrakmeņiem? Viņa humors, dzīves izpratne, iejūtīgais ieskats cilvēku raksturos un viņa bijība dabas skaistuma priekšā jau ilgi ir viņu tuvinājuši latviešu sirdīm.

Kas šķiet viszīmīgāk staro viņa darbos, ir labvēlība un sirds siltums pret visu, kas pasaulei atnes ko labu un iepriecinošu. Ja viņa dzīves uztvere var būt arī asi kodolīga un satīriska, tas neatņem neko no šī gaišā vēriena, bet to pasvītro ar atteikšanos pārāk detalizēt vai sentimentalizēt.

Sidnejas Latviešu nama Mazā zāle – ar galdiņiem, vīnu, kafiju un dažādiem gardumiem – radīja neformālu gaisotni, kas labi saderējās ar pasniegtā nokrāsu. Skatuves platforma bija ietērpta, lai suģestētu latviešu lauku sētas istabu. Nepieciešamās minimālās mēbeles (gulta, skapis, soliņš) nodrošināja netraucēti gludu spēles norisi.

Piemērotu ekrāna ierakstu priekša Blaumanis tika iepazīstināts zem kategorijām/tēmām, kas caurauž viņa lugas, dzejas un citus rakstu darbus: Blaumanis un tauta, Blaumanis un mīlestība, Blaumanis un lauku dzīve utt.

Izrādi pa daļai vadīja nerātnie velniņi (Klāra Brūvere, Tija Lodiņa), kuri no elles izsprukuši, drīz apjēdzās, ka ir iekrituši Blaumaņa pasaulē un – starp nepanāksmīgiem nedarbiem – centās šo pasauli izskaidrot.

Sākuma nopietnajā segmentā Blaumanis un tauta saistoša, mākslinieciska filma ilustrēja Tālavas taurētājs lasījumu, ko pasniedza Zintis Dukmantons. Starp citu, bija zīmīgi ievērot, ka ienaidnieki taurētājam sola brīvību kā pēdējo un lielāko kukuli, lai pirktu viņa nodevību.

Nebija pārsteigums, ka Blaumanis un mīlestība bija visplašāk apskatīta no izvēlētajām tēmām. Tā arī izsauca vislielāko piekrišanu un aplausus no skatītājiem, kā pienācīgu atzinību izciliem tēlojumiem vairākās izveicīgi savītās ainās no Blaumaņa pazīstamajiem darbiem.

Jāņa Čečiņa biklā precinieka mēģinājumi bildināt iecerēto (Iveta Rone) demonstrēja apsveicamus raksturojumus un komisko telpu abu saspēlē. Šo segmentu kronēja SLT ansambļa ilggadējās zvaigznes – Lija Veikina un Kārlis Gulbergs. Lijas Veikinas steiga izmantot jauna Zociālišu biroja deklarētās bildināšanas vienlīdzību, saņēma lielu skatītāju atzinību.

Bet izrādes kalngalu sasniedza viņas skats ar Taukšķi (Kārlis Gulbergs). Šeit dažās minūtēs Kārlis Gulbergs pasniedza īsu meistarklasi lomas izpratnē, skatuves enerģijā un komiska tēlojuma mākslā, it sevišķi Taukšķa garajā pretlaulības tirādē: „Es puisī gribēju nomirst – tagad tā valdība to neatļaus!“ (Bravo! – visiem četriem aktieriem.)

Joprojām komisku, bet drusku asāku ieskatu greizsirdības un nenovēlības rezultātos, ar bišu sadzeltiem vaidziņiem, rādīja Gudrā Ediņa (Klāra Brūvere) Jāņa Grauda atstāstījumā.

Daži otrā cēliena segmenti bija par īsiem un virspusīgiem, lai ko īsti atklātu par Blaumani. Tiem, kas Blaumaņa lugas tuvu nepazīst, brīžiem būtu bijis grūti sekot. Šeit noteikti mazāk, bet dziļāk un pilnīgāk, būtu bijis vairāk. Fragmentētās ainas arī nolaupīja plašākas iespējas aktieriem paspīdēt. Šo to arī būtu derējis mainīt; piemēram, dzeja Cik nedzejiski varbūt piemērotāk iekļautos Blaumanis un mīlestība kategorijā.

Tija Lodiņa un Laima Kārkliņa izcēlās ar jautri dziedāto un dejoto Mīļie puiši, labie puiši. Edgars Greste ar vecmodīgu pletīzeri rokā, ar komisku izjūtu nodziedāja Cik bēdīgi tie vecāki, daudzus zālē ierosinot pievienoties.

Pēdējā daļā Blaumanis un tagadne viņš (Ivetas Rones intervēts) izveicīgi atklāja mūsdienu Tālavas taurētāja variantu, kā zēnu bez jebkādām taurētāja spējām. Abpusējā vāciskā aplamāšanās ar uzbrucējiem arī visus labi pasmīdināja.

Diemžēl droši vien par daudz patiesa bija Blaumaņa (Jāņa Čečiņa) konference ar filmu režisoru/producentu (Andris Kariks). Zem Metro-Balbyn-Mayer emblēmas, ar rēcošu kaķēnu lauvas vietā, Blaumanis tika pamācīts kā Skroderdienas pārvērst filmai cienīgā tekstā. Šeit viņam par izmisumu radās Asinsdienas Silmačos, blīvas ar seksu un varas darbiem, vienīgais, kas modernai publikai saprotams.

Mūziku bija skaisti aranžējusi Sandra Dragūna (kopā ar Andri Kariku). Gaismas un fotogrāfijas pārzināja Voldis Kains un Gints Kārkliņš. Izrādei cauri ievītās dzejas ļoti izteiksmīgi izpildīja Kārlis Gulbergs, Lija Veikina, Iveta Rone un nobeigumā viss ansamblis. Citas lomas uzņēmās Māris Kristapsons un pati režisore. (Papildus tekstus bija gādājuši Siliņš, Birbele un Čauksta.)

Sīkumus atskaitot, šeit bija uzjautrinoša un nozīmīga izrāde.

Inta Rodžersa (Rogers), Sidnejā
Laikrakstam „Latvietis“