Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Tiesiska vai cietuma valsts

Tikai stiprināts tiesiskums mums dos gandarījumu

Laikraksts Latvietis Nr. 289, 2013. g. 18. dec.
Sanita Upleja -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Kā lielas nelaimes pārbauda īstas draudzības, mīlestības vai ģimenes stiprumu, tāpat tās rāda valstu un sabiedrību briedumu jeb patieso seju. Ja sīkumiem pilnajā ikdienā savu patieso seju varam paslēpt aiz sīkumiem, vēsturiski izšķirošos mirkļos tā parādās visā pilnībā.

Zolitūdes traģēdija ir tāds mirklis mūsu valsts un sabiedrība vēsturē, kas spilgti un pašiem ne vienmēr īpaši tīkami mums rāda, kādi esam kā sabiedrība. Taču vienlaikus tas dod arī iespēju parādīt, kādas vērtības mums ir svarīgas un kādu ceļu mēs vēlamies iet kā sabiedrība. Tajā skaitā arī to, vai izvēlamies stiprināt valstī tiesiskumu, vai arī iet atpakaļ uz cietuma valsti.

Kokam divi gali

Viena no lielākajām šī notikuma skarbajām mācībām ir atklāsme par to, kāda izpratne par darba kvalitāti un atbildību valda privātajā sektorā. Līdz šim esam pieraduši pārsvarā lamāt un zākāt valsts un pašvaldību iestādēs strādājošos, turklāt metot visus pār vienu kārti.

Tagad nu izrādās, ka privātos uzņēmumos, par kuru atslogošanu no valsts birokrātiskā un nodokļu sloga tik daudz taču ir runāts, ar atbildību par savu darbu ir tā, kā nu ir. Tomēr vienlaikus arī šajā gadījumā nevajadzētu visus vienā maisā bāzt, jo pilnīgi noteikti ne jau visi uzņēmēji un viņu uzņēmumos strādājošie ir negodīgi un bezatbildīgi. Ne visas būves un ēkas ir nedrošas un slikti uzbūvētas.

Tieši tādēļ ir svarīgi šajā lielā apmulsuma laikā neaizmirst par tiesiskas valsts principiem, kas būtībā taču nozīmē katra paša atbildību par savu darbu un lēmumiem, tajā skaitā arī tiesas un sabiedrības priekšā. Tie neļauj aizslēpties aiz cita muguras, mazas algas vai pazust birokrātijas džungļos. Tādā valstī un sistēmā tiek rūpīgi izvērtēta katra atbildība un vainas pakāpe. Un tas arī ir visiedarbīgākais veids, kā novērst līdzīgu negadījumu atkārtošanos nākotnē. Kad konkrēta cilvēka vaina tiek noskaidrota un pierādīta, un piespriests sods, kas kalpo par brīdinājumu citiem.

Tāpēc šajā brīdī mūsu sabiedrībai ir jāizrāda liels atbalsts un uzticība tiem, kas mūsu vārdā veic izmeklēšanu, vāc pierādījumus un šķetina lietu pa pavedienam vien. Mēs taču redzējām, cik pašaizliedzīgi traģēdijas seku likvidēšanā strādāja glābēji un mediķi. Tad kādēļ mēs domājam, ka pašmāju būvniecības eksperti, policijas izmeklētāji, prokurori un tiesneši tā nedarīs? Kāpēc, lai viņi visi būtu bezatbildīgi un negodīgi?

Jā, mēs esam saskārušies ar nepilnībām tiesu sistēmā, policijas un prokuratūras darbā. Tomēr lielākajā daļā gadījumu šīs iestādes ir godprātīgi darījušas savu darbu. Daudzi noziegumi ir atšķetināti un vainīgie sodīti, pat ja mēs par to neesam dzirdējuši vai ikdienā neinteresējamies. Līdz apsūdzēto solam un cietuma sausajai maizei ir nonācis ne viens vien šķietami nesodāms un neaizskarams personāžs.

Uzrauga atbildībā

Lai cik garš un pacietību pārbaudošs būtu šis tiesiskās valsts ceļš, tas ir tā vērts. Gan tādēļ, ka tas ir vienīgais veids kā nonākt līdz tiešai kāda cilvēka atbildībai, gan tādēļ, ka, ejot pa šo ceļu, mēs pamanīsim un novērsīsim arī citus mūsu sabiedrības trūkumus.

Tikai šo ceļu ejot, mēs varam pārliecināties par katra lietā iesaistītā izmeklētāja, prokurora vai tiesneša godīgumu un atbildību. Šķetinot pavedienu pa pavedienam, mēs vairosim godīgumu arī privātajā sektora, liekot pašattīrīties arhitektu, konstruktoru un būvnieku videi.

Savukārt, uzveļot visu vainu vienam valdības vadītājam vai pašvaldības vadītājam, mēs nestiprinām tiesisku valsti. Tādā veidā var gūt ātru gandarījumu, bet ne stiprināt vispārēju atbildību un novērst nelaimju atkārtošanos.

Tas drīzāk smako pēc atgriešanās pie cietuma valsts. Cietuma valsts pretstatā tiesiskai valstij ir tāda, kur katram pašam nav jājūt nekāda atbildība par savu darbu, jo galu galā taču viss tiek izlemts kaut kur augšā, un tie uzraugi tad lai arī atbild. Vēlme visu norakstīt uz to, ka kāds nav pietiekami uzraudzījis, bija skaidri vērojama arī pēc šīs nelaimes.

Tas, protams, nenozīmē, ka nav vajadzīgas kontrolējošas iestādes un procedūras. Taču, kā mēs labi redzam, arī kontrole un uzraudzība nepasargā no nelaimes, ja visos līmeņos nav pašatbildības par savu ikdienas darbu.

Turklāt arī cietuma valstis var būt dažādas – politiska vai krimināla veida. Līdzībās runājot, politiska veida cietuma valsts būtu tāda, kur uzraugiem pakļautie nepilda likumus un noteikumus cēlu un godprātīgu iemeslu vadīti un tikpat cēli uzņemas atbildību par pretošanos sistēmai. Savukārt krimināla veida cietuma valsts ir tāda, kur ierindas iemītnieki uzspļauj likumiem un noteikumiem slinkuma, negodīguma, alkatības vai citu līdzīgu iemeslu dēļ. Un tad, kad tiek pieķerti, tad saka, ka uzraugi vainīgi, jo nav pietiekami uzraudzījuši. Pašu atbildības nekādas.

Sanita Upleja, neatkarīgā žurnāliste
Pirmpublicējums portālā IR



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com