Svētki un mieles

Palielināt / Enlarge

Jaunais (Ēriks Ēriksons) un īstais Bruno Javoišs. FOTO Agnese Gulbe.

Palielināt / Enlarge

Karogs. FOTO Agnese Gulbe.

Palielināt / Enlarge

Veltījumi karognesējam. FOTO Agnese Gulbe.

Nu jau nedēļa pagājusi kopš piektdien, 6. decembrī Latvijas Kara muzejā svinējām 50. gadadienu Latvijas karoga pacelšanai radiotornī. Labais tonis prasītu, lai neitrālu sarīkojuma atreferējumu un delikātu visa notikušā slavinājumu uzrakstītu kāds ar rīkošanu nesaistīts cilvēks. Taču rīkotāju, runātāju un rakstītāju pulciņš ir pavisam neliels, savstarpēji pārklājas, un, kā jau tas mēdz būt, arī ļoti aizņemts, tādēļ jāraksta vien pašai un pirmajā personā.

Smīkņa Dzintars Sodums savā stāstā Lāčplēsis trimdā par kādu latviešu sarīkojumu uzrakstījis man īpaši mīļu rindu: „Runasvīru vecākais teica stundu garu, visu stundu izjustu runu.“ Nevarēju par to nedomāt, un no sirds centāmies, lai nekas tāds nenotiktu.

Sarīkojums ilga vien divas stundas, tomēr paspējām pateikt, dzirdēt un redzēt galveno, lai mēs saprastu, ko nozīmēja pacelt Latvijas karogu pašā Rīgas centrā 1963. gada 5. decembrī.

Sarīkojuma sākumā karognesēja lomā iejutās Ēriks Ēriksons. Tērpies tieši tā, kā Bruno Javoišs tajā liktenīgajā naktī – krievu armijas lauka formā, ar tenisa čībām kājās, viņš nolasīja Karoga stāsta stāsta fragmentus, un tad pāri dalībnieku rindām slīdēja tikpat liels karogs, kādu 5. decembra rītā tauta redzēja radiotornī. Tikai Kara muzeja nebūt ne mazajā zālē varēja īsti saprast, ka „tas puisis ar to karogu tiešām bija pārcenties“ – kā vēlāk Bruno Javoišu izzoboja čekisti. Karogs bija 5x3 metrus liels. Pēc tam, mūsu paceltām rokām noglāstīts un drosmīgajam karognesējam simboliski pasniegts, tas tika noklāts uz vairākiem kopā sastumtiem galdiem vestibilā, kur pēc sarīkojuma visi dalībnieki uz karoga baltās joslas uzrakstīja savus vēlējumus.

Vēl lielāku dāvanu visiem klātesošajiem šajā dienā bija sagādājis režisors un vēsturnieks, filmas Padomju stāsts autors Edvīns Šnore. Pirms diviem gadiem biju lieciniece viņa intervijai ar Bruno Javoišu pie Rīgas radiotorņa pamatiem, taču necerēju, ka divu nedēļu laikā ir iespējams no tā izveidot tik iedvesmojošu filmu, kas nu jau uzdāvināta tautai un ir visiem pieejama interneta vietnē Youtube.com. Atliek vien uzklikšķināt filmas nosaukumu Latvijas karogs virs okupētās Rīgas. Bruno Javoiša varoņdarbs.

Sekoja ar fotoattēliem ilustrēts Jāņa Rožkalna stāstījums par Latvijas karoga pacelšanas akcijām okupācijas laikā. Viņš uzsvēra, ka tāpat kā dažai ausij netīkami asā krievu okupācija tiek aizstāta ar patīkamākajiem padomju laikiem, tā Bruno Javoišs, Jānis Rožkalns un daudzi citi tiek saukti par disidentiem, lai gan būtu jāsauc par brīvības cīnītājiem, jo cīnījās pret svešas okupācijas varu, nevis netaisnīgu savas valsts varu. Pret sevis kristīšanu disidenta vārdā īpaši asi savā laikā vērsies Gunārs Astra. Kad un vai vispār mediju pārstāvji ņems to vērā, nav zināms, jo TV3 ziņās pēc sarīkojuma (kaut liels paldies viņiem par klātbūtni un jauko sižetu!) Bruno Javoišs atkal tika pieteikts kā bijušais disidents.

Tad sekoja Aivara Lapšāna dziesmas, mana dzeja no krājuma Lieta LR2 un sarīkojumu noslēdza mācītāja Gunta Kalmes uzruna, kas sasaucās ar Bruno Javoiša filmas sākumā sacīto: „Šī intervija ir domāta tiem cilvēkiem, tiem latviešiem, kas reizēm saka – neko nevar darīt: Šodien neko nevar darīt, vakar neko nevarēja darīt, nemaz nerunājot par to laiku – 60. gadu sākumu, 50. gadu beigās, kad likās, ka vispār neko nevar darīt...“

Ko vēl atliek pieminēt? Man šķiet, ka gandrīz viss iecerētais izdevās, un laimīgs bija ne tikai Bruno Javoišs vien. Daudziem brīžam mirdzēja asaras acīs.

Tomēr nu jau nedēļu nespēju atgūties no absurdas vainas sajūtas, jo būtībā tas, pret ko cīnījās Bruno Javoišs nav īpaši mazinājies. Raudzīšanās pagātnē vienmēr liek saasināti pavērot šodienu, kurā Rīgas ielās, uzņēmumos, valsts un pašvaldību iestādēs (un informatīvajos tālruņos) skan krievu valoda, latviešu jaunieši bijušās okupētājvalsts valodas nezināšanas dēļ tiek izstumti no darba tirgus, Latvijas zeme, iespēja dzīvot un pilsonība tiek lēti iztirgota krieviem, bet Bruno Javoišs un daudzi citi trimdinieki ne tikai neatgriežas Latvijā, bet viņu pulkam pievienojušies ap 400 000 jaunu ekonomisko emigrantu. Un tas viss notiek arī ar pašu trimdinieku iepriekšējās vēlēšanās atbalstītās Vienotības un Zatlera Reformu partijas mīļu gādību. Pārņem arī izmisums, redzot, ka atkal kā sēnes pēc lietus aug veco politisko Lācaru un Frankenšteinu pulciņi, kas pārkrievošanu un zemes iztirgošanu uzskata par labiem ekonomiskās izaugsmes faktoriem, un saprotot, ka arī šoreiz no trimdinieku pulciņa uzradīsies sabiedriski darboņi, kas par viņiem aģitēs, un muļķi, kas šo neliešu veidojumus finansēs.

Vēl pavisam nesen Bruno Javoišam atteikts Nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statuss. Jo tas pēc likuma pienākas tikai Latvijas iedzīvotājiem un ne Latvijas pilsonim, kas pēc septiņiem Mordovijas lēģeros pavadītiem gadiem ar mīļu LPRS un VDK orgānu gādību mērķtiecīgi tika izstumts no savas tautas un zemes. Latvijas pilsoņa statuss tiek diskreditēts un devalvēts arī šādā veidā, bet uzruna Latvijas iedzīvotājs ir ļoti mīļa daudziem iedzīvotājiem – gan Valdim Dombrovskim, gan diviem Niliem – Ušakovam un Muižniekam, gan arī Aleksandram Vešņakovam.

Šo netaisnību novērst un likuma labojumus Saeimā iesniegt uzņēmusies deputāte Vineta Poriņa, savukārt, Nacionālajai apvienībai līdz ar Latvijas Kara muzeju un Okupācijas muzeju pienākas vislielākā pateicība par to, ka pasākums varēja notikt.

Pateicos arī žurnālam Jaunā Gaita un avīzei Latvija Amerikā par necenzētu Bruno Javoiša Karoga stāsta publicēšanu. Latvijā līdz tam vēl jāaug.

Ieva Dāboliņa
Laikrakstam „Latvietis“
13.12.2013.