Uldis Brūns no Rīgas

Palielināt / Enlarge

Skats no guļamistabas loga. FOTO Uldis Brūns.

Tā liekas, ka šogad Ziemeļamerika ir iemantojusi Latvijas ziemu, bet laikam vēl ar procentiem klāt. Tikai vienu reizi šajā ziemā ir bijis kārtīgs sniegs. Man liekas, ka tas bija kādas 5-6 nedēļas atpakaļ, kad vienā naktī parādījās, apmēram, vienu pēdu dziļa sniegu kārta. Tā palika kādas 3 dienas, pirms izkusa. No tā laika nekas, līdz vakardien tāds kā pūdercukurs parādījās uz pretējā jumta. Varbūt laiks izvilkt no skapja ziemas zābakus?

Pēc vairākiem laimīgi nodzīvotiem gadiem Rīga, man pagājušajā nedēļā atkal sanāca izbaudīt Latvijas medicīniskos pakalpojumus Rīgas 1. slimnīcas traumas punktā. Biju nupat kā atvadījies no maniem Austrālijas ciemiņiem un kārtojot māju, uzstūmu smagu galdu virsū lielajam kājas īkšķim. Lietojot dažus rūpīgi izmeklētus, bet ilgi nelietotus vārdus, lai it kā sāpes līdzētu, nonācu pie slēdziena, ka gan jau izdzīvošu.

Sāpes diezgan ātri pārgāja un vēlāk aizstaigāju uz Rīgas Ekonomisko skolu paklausīties debates par mediju. Vēlāk tikos ar draugiem kafejnīcā uzdzert tēju un jutu, ka kreisā kurpe spiež. Pārnācu mājās bez problēmām, bet ceļoties no miega nākošajā rītā, nevarēju gandrīz pielikt pēdu pie zemes, jo kājas īkšķis bija kārtīgi sapampis un ļoti jūtīgs.

Draugi, ar kuriem vēlāk parunāju, visi ieteica, ka vajadzīgs rentgens un varbūt pat ģipsis. Tā kā es parasti cenšos ārstus netraucēt, paskatījos internetā par kāju īkšķu traumām. Apsēju ap īkšķi lupatu ar ledu un uzstutēju kāju augšā uz spilveniem. Tā kā sāpes turpinājās, un pat pēda bija uzpampusi, sāku apdomāt, vai rentgens nebūtu gan noderīgs. Tā kā nevarēju pastaigāt, domāju atstāt izlemšanu līdz rītdienai. Nākošā dienā es īpaši lēnām (likās ka pat vecās tantiņas ar spieķiem skrien man garām) aizkliboju uz autobusa pieturu un pēc īsa brauciena tenterēju tālāk uz slimnīcu.

Slimnīcā es iedevu māsiņai pasi, lai viņa var pierakstīt vārdu, uzvārdu, adresi utt. un paskaidroju viņai par savām bēdām. Tad ar izrakstīto pacienta karti tiku sūtīts pie ārsta turpat ap stūri. Tur sēdēja 3 gaidoši cilvēki, un es prasīju, kā pierasts, kurš pēdējais. Savukārt, man viena kundze prasīja, pie kura ārsta es esmu atnācis. Sacīju, ka es nezinu, jo neesmu jau vēl nevienu ārstu redzējis. O, tad man jāiet augšā uz otro stāvu. Māsiņa, to dzirdot, atnāca ap stūri un teica, ka man nekur citur nav jāiet, bet jāpiesakās pie māsiņas otrā durvju pusē. Tad es uzreiz klauvēju un gāju iekšā.

Tur sēdēja viens ārsts (māsiņa laikam bija izgājusi), es iedevu manu karti, pastāstīju par manu kaiti un viņš paskatīja īkšķi un teica, ka labi neizskatās un ka vajadzēt rentgenu. Pateica, ka jāiziet pa durvīm, tad pa kreisi un atkal pa kreisi. Izgāju un jutos drusku, it kā biju iegrūdies rindā, bet nu ko varēju darīt?

Pie rentgena mani uzreiz ielūdza iekšā. Tad gan jutu to īsto smeķi. Iedevu ārstei pasi un kartiņu. Viņa iegāja otrā istabā un, lasot kartiņu, prasīja uzvārdu. Uzvārdu jau es zinu no galvas un varēju uzreiz atbildēt. Viņa teica, ka tā nav, un atskrēja ar kartiņu un rādija, ka mans uzvārds ir Verners, un prasīja, kāpēc tad es saku, ka Brūns. Es teicu, ka tā ir, ka uzvārds man vienmēr ir bijis Brūns. Man jau nebija lasāmās brilles līdzi un nebiju īpaši iedziļinājies, kas tur uz kartiņas rakstīts. Pats jau pacientu kartiņu nepildīju un māsiņai biju iedevis pasi, lai nav kļūdas ar vārda un uzvārda izpildīšanu. Es jutu, ka ārste bija ļoti neapmierināta, ka mans vidējais vārds Verners, nebija mans uzvārds. Pateicu, ka pats neizpildīju kartiņu un, ka biju iedevis pasi, lai pieraksta pareizi. Tik un tā viņa bija dusmīga, bet rentgenu uzņēma profesionāli.

Pēc pāris minūtēm rentgens bija gatavs, un es biju atpakaļ pie pirmā ārsta. Nekas nebija lauzts un, samaksājot 7,12 eiro, kliboju atpakaļ uz pieturu. Slimnīcā biju mazāk par stundu! Apsveicami! Arī rentgenu, ja gribu, varu pats papētīt vai sūtīt elektroniski citam ārstam, lai pārskatītu. Tāda mana dzīve ziemā jaunā gadā.

Uldis Brūns
Laikrakstam „Latvietis“