Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Radošās potences nav izsmeltas

Laikraksts Latvietis Nr. 296, 2014. g. 13. febr.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Izstādes kopskats. FOTO Māris Brancis.

Aleksandrs Djačenko. „Tornis 2“. 2013. FOTO Māris Brancis.

Aleksandrs Djačenko. „Tornis 6“. 2013. FOTO Māris Brancis.

Aleksandrs Djačenko. „Tornis 7“. 2013. FOTO Māris Brancis.

Mārīte Djačenko. „Līdzsvarā“. 2103. FOTO Māris Brancis.

Mārīte Djačenko. „Pjedestāls“. 2103. FOTO Māris Brancis.

Līdz marta vidum Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornī skatāma izcilo keramiķu Mārītes un Aleksandra Djačenko darbu izstāde Tornis.

Ilgstoši sekojot abu mākslinieku daiļradei, jānonāk pie secinājuma, ka viņi abi ir dzimuši keramiķi. Viņu rokās, kā saka, māls dzied, padodas viņu vismazākajām iegribām un vēlmēm.

Mārīte Djačenko ir mācījusies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, kamēr viņas dzīvesbiedrs Aleksandrs ir pats sevi veidojis par keramiķi. Kopš agras jaunības viņš ir strādājis Latvijas keramikā dažādos amatos, līdz izkalpojās līdz mākslinieka statusam eksperimentālajā grupā, kas radīja paraugus rūpnieciskajai ražošanai. Mākslinieks atlicināja laiku arī brīvam radošam darbam, izkopjot savu meistarību. Vēlākos gados viņš strādāja pats uz savu roku. Viņš ir izveidojies par lielisku figurālistu ar izteikti individuālo rokrakstu un tādēļ ieguvis arī atzinību kolēģu vidū. Aleksandram Djačenko ir apbrīnojama formas izjūta. Viņa darbi izceļas ar asprātīgu skatījumu uz pasauli un notikumiem, ar labsirdīgu humoru.

Turpretim Mārīte lielākoties nāk klajā ar neparastākas formas traukiem – šķīvjiem, krūzēm, krūkām, lai gan arī figurālas kompozīcijas viņai nav svešas un labprāt tās darina.

Pagājušajā gadā viņu keramika koši greznoja zālienu Sv. Trīsvienības baznīcas torņa priekšā Jelgavas pilsētas svētku laikā, bet jūnijā viņi abi strādāja Jelgavas I Šamota skulptūru simpozijā un radīja Veiksmi – divus metrus augstu zivi, kas joprojām aplūkojama pilsētas kultūras namā, apliecinot viņu varēšanu radīt liela izmēra darbus. Toreiz abi Jelgavas keramiķi sastrādājās ar Pēteri Martinsonu, kurš šeit radīja savu pēdējo kompozīciju šamotā. Aleksandrs Djačenko bija tas, kurš pēc mēneša pabeidza šī izcilā, pasaulē pazīstamā latviešu meistara iesākto darbu.

Abi Jelgavas keramiķi strādā kā tēlnieki, vienīgi viņu materiāls ir cits – ne granīts, koks vai metāls, bet māls un – visbiežāk – šamots. Simpozija darbu viņi radīja kopā, tas norāda ne tikai uz viņu spēju sastrādāties. Viņi arī domā līdzīgi. To atklāj arī jaunā izstāde.

Tās tēma, kā vēsta nosaukums, ir tornis. Tās pirmsākumi meklējami Jelgavas Trīsvienības baznīcas tornī, kas nu jau vairāk kā divus gadus atjaunots grezno pilsētu. Jāpiebilst, ka Aleksandrs pusaudža gados tajā kāpelējis, ložņājis un apdzīvojis. Neko no tā gan izstādē nevar ieraudzīt, taču ierosmei palīdzējis gan.

Tēma ir visai bīstama – ja mākslinieki nav pietiekoši radoši, var draudēt atkārtošanās, viena motīva bezgalīgas un ne vienmēr veiksmīgas variācijas. Nekas tāds nav novērojams abu Djačenko jaunākajos veidojumos šamotā. Pašu Trīsvienības baznīcas torni ieraugām tikai vienā Aleksandra darbā. Pārējie ir mākslinieku vizuālos tēlos ietērptās pārdomas par torņa tēmu. Var tikai apbrīnot viņu neizsīkstošo fantāziju. Darbos ieskanas baznīcas motīvs, citos torņa tēma tiek interpretēta kā cilvēka tiekšanās uz augšu, tverot to gandrīz vai filozofiskā vēstījumā. Viņi runā arī par tradīciju nozīmi un cilvēku šajā mainīgajā pasaulē.

Ja līdz šim likās, ka Aleksandrs un Mārīte Djačenko ir divi visai atšķirīgi, nesajaucami mākslinieki, tad jaunajā izstādē atklājas viņu daiļrades tuvība. Tādējādi viena autora darbu no otra nemaz tik viegli nevar atšķirt.

Bez lieliskās formas izjūtas un plašās fantāzijas jāizceļ arī virsmas apdares daudzveidīgums un perfektums, kā arī mērķtiecīgais krāsu pielietojums. Katrs darbs ir lielisks meistardarbs, tuvs pilnībai.

Darbi ir tapuši tieši šai izstādei, tātad pagājušajā un pat šī gada pirmajās dienās: no 17 keramikas veidojumiem tikai trīs ir radušies agrāk. Tas ir apliecinājums, ka abi mākslinieki sistemātiski strādā. Roku veiklība, domas asums top, nepārtraukti piestājot pie virpas vai neizlaižot no rokām šamota pikas. Skaidrs ir viens – viņu radošās potences nav izsmeltas, Mārīte un Aleksandrs Djačenko vēl sagādās skatītājiem daudz jauku pārsteigumu.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com