Modernā tehnoloģija #%&*@?!

Adelaides Latviešu biedrību

No kreisās: ALB priekšnieks Bruno Krūmiņš un runātājs Uldis Šterns pēc sarīkojuma ALB namā. FOTO Imants Kronītis.

Labi gan, ka mūsu mīļajā latviešu valodā trūkst lamu vārdu, jo citādi, laikraksta redaktores jau tūliņ bez lasīšanas ielaistu šo rakstu papīrkurvī. Taču es nepavisam nebrīnītos, un arī nepārmestu, ja Literārās pēcpusdienas rīkotāja, tehniskie palīgi un, galvenais, pats referāta pasniedzējs – viesis no Melburnas – Uldis Šterns būtu pie sevis klusībā palaiduši kādu nepieklājīgāku vārdiņu, apvārdojot pēcpusdienas neveiksmes sakarā ar aparātiem, ar kuriem jau no dzimšanas prot rīkoties katrs bērns, bet kuri cimperlējas un savus noslēpumus ne vienmēr grib atklāt gados nobriedušākiem ļaudīm!

Sestdien, 15. februārī tehniskajā mēģinājumā, viss strādāja kā vajag, bet svētdien, 16. februārī, kad vajadzēja uz lielā ekrāna rādīt bildes, Adelaides Latviešu biedrības (ALB) nama jauniekārtotā aparatūra niķojās un gražojās kā mazs bērns. Pēcpusdienas vadītāja Astra Kronīte jau bija gatava pacienāt visus ar vīnu un uzkodām un tad vest uz Vanagu māju, kur tāds pats bilžu aparāts pierastāks un uzvedas godīgi, taču tanī momentā, pateicoties Ilgas Vēveres un Artūra Berķa pacietībai un tehniskām zināšanām, aparatūra atmaiga, un uz melnā ekrāna sāka parādīties bildes, un referāts varēja sākties.

Bieži gadās, ka braucēji uz Latviju pavada visu atvaļinājumu Rīgā, bet Uldis izbraukāja Latviju krustām šķērsām un iegriezās arī Lietuvā. Vispirms viņš sniedza vispārēju tūristam nepieciešamu informāciju par lidojumu, pasēm, naudu, transportu, naktsmājām utt. un tad pie katras bildes pakavējās ar kādu personīgu un ļoti interesantu un informatīvu komentāru. Liekās, ka atsevišķie braucieni bija uzmanīgi izplānoti ar nolūku, apskatīt ne tikai Latvijas skaistās ainavas un apciemot radus, bet arī apmeklēt vēsturiski nozīmīgas vietas, par kurām viņš ar dzīves biedri Ilzi bija jau labi informēti.

Gandrīz visi Latvijas iedzīvotāji par ātru brauc, sevišķi uz lauku ceļiem; publiskais transports ir samērā lēts un ļoti izdevīgs; Rīgas ielas un lauku pilsētas ir tīras un sakārtotas; ja kādam, sevišķi pensionāram, dāvina naudu, tad labāk pašam to izmainīt un dot Eiro, ne AUD, jo par naudas mainīšanu jāmaksā tieši tikpat, neatkarīgi no tā, vai maina $50 vai $1000, un mūsu pensijas ir nesalīdzināmi bagātīgākas nekā Latvijā; benzīns maksā 90 santīmi litrā, apm. $1,85; kopš atjaunotās brīvības, lietuviešiem savā zemē ir daudz stingrāka nostāja pret krieviem un krievu valodu nekā ir latviešiem. Interesanti fakti.

Pavisam mums rādīja ap 230 bildes. Kā pirmo redzējām Brīvības pieminekli, apliktu ar stalažām remontam, taču drīz pēc tam stalažas esot noņemtas no neizremontēta pieminekļa, lai valsts prezidents ar viesojošos Turcijas prezidentu varētu nolikt ziedus. Vai stalažas pēc tam atlika atpakaļ, nemāku teikt. Daudzās bildēs redzējām kauju un karavīru kapu vietas un pieminekļus, kas tagad tiek celti un kopti – Cēsīs pat ir turku karavīru kapi no turku-krievu kara laikiem! (Tur gulošie musulmaņi esot apglabāti uz sāniem ar seju pret Meku.) Mores kauju vietu, Marānas kapus ar Kalpaka un dziedoņa Jāņa Zābera atdusas vietām, Kalpaka nāves vietu, Litenes memoriālu, Ļaudonas kapus, kur guļ Andrejs Eglītis, un Likteņdārzu – visus apciemojām, ALB namā sēdēdami. Referents ļoti dzīvi un interesanti stāstīja par katru vietu, un tādēļ žēl, ka visas bildes nav iespējams šeit aprakstīt.

Latvijā vēl arvien nav nokārtots valodas jautājums. No latviešu uz angļu valodu tulkojumi bieži ir neveikli, pat smieklīgi; tūristiem ir ko uzjautrināties. Varētu domāt, ka tagad Latvijā dzīvo pietiekoši daudz ļaudis, kas auguši un skolojušies angliski runājošās zemēs, labi pārvalda angļu valodu un varētu tulkojumu vismaz pārlasīt un izlabot uzkrītošākos absurdus. Tā, piemēra pēc, kādā brošūrā latviešu ērģeles kļūst par angliskiem organs; vārds, kas apzīmē dzīvnieka vai cilvēka iekšas. Jāņa Sētas drukātas kartes un atlanti ir ļoti labi, bet arī tur tulkojumi klibo. Rietumu tūristiem rodas problēmas, ja uzraksti, ēdienkartes utt. ir tikai latviski un krieviski, jo tiem angļu valoda būtu saprotamāka.

Latviešu modernās mūzikas autori savas dziesmas raksta ar angļu tekstiem, kur vajadzētu lepoties un lietot savu valodu, bet laikam jau katrs sevi iedomājās kā topošu lielu zvaigzni uz rietumu skatuves. Latviskoti angļu vārdi uz veikaliem un izkārtnēm ir šodien tāda pati sērga, kā savā laikā bija krievu vārdi.

Absurdi pastāv arī sakarā ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, jo ES lielā mērā nosaka, ko Latvijā drīkst un nedrīkst audzēt, ražot, tirgot. Alūksnē kāda vietējā dārzniece jau sen audzē tomātus, gurķus, ķirbjus un sarkanos piparus. Pirms ES viņa savu pārprodukciju, kas bija ievērojamos apmēros, nodeva vietējai slimnīcai. Tagad, pēc ES noteikumiem, viņai tas ir aizliegts, jo viņas ražojums nav ES sertificēts, un nu šis ienākuma avots ir nogriezts. Koknesē pie pilsdrupām uzraksts norāda, ka tuvākā pieejamā invalīdu mazmājiņa atrodas pusotra kilometra attālumā; kāds labums invalīdam, ratiņkrēslā sēžot, to zināt?

Taču nevajag tikai kritizēt. Šīsdienas Latviju vispār nevar salīdzināt ar to nožēlojamo, sabradāto zemīti, kuru atstāja krievu okupanti pēc 1991. gada. Daudz kas ir uzlabojies, tauta priecīgāka, pašapzinīgāka (Tikai varēja būt vairāk; latvieši izbrauc, un viņu vietā arvien vairāk ierodas krāsainie aziāti; latviešiem Latvijā draud izmiršana). Daudz sasniegts saimnieciski un prestiža ziņā.

Vienādi un otrādi, pavadījām uzjautrinošu, informatīvu pēcpusdienu. Liels paldies Uldim Šternam par tālā ceļa mērošanu un valdzinošo stāstījumu. Citreiz gan paņemšu līdz kādu mazbērnu, kas vajadzības gadījumā viens un divi varētu tikt galā ar modernām ierīcēm!

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“