Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


MLV audzēkņu sagatavots lasījums

Par leģionāru un partizānu Leonīdu Reimani

Laikraksts Latvietis Nr. 300, 2014. g. 17. martā
Maksis Dārziņš, Lija Andersone, Lelde Graudiņa -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Melburnas Latviešu vidusskolas audzēkņu lasījums par Leonīdu Reimani DV namā. No kreisās: Lija Andersone, Maksis Dārziņš, Lelde Graudiņa. FOTO Anita Andersone.

Leitnants Leonīds Reimanis. FOTO no Grega Vaitlova personīgā arhīva.

Gita Māra Vaitlova (Whitelaw) (Reimanis) un viņas dēls Gregs Vaitlovs (Whitelaw) pie Leonīda Reimaņa kapa Dzelzkalnes Braļu Kapos Ugālē 2010. g. augustā. FOTO no Grega Vaitlova personīgā arhīva.

Dzelzkalnes Braļu kapos, Ugālē. FOTO no Grega Vaitlova personīgā arhīva.

„Bujani“ – Blāzma – pie Ugāles. No kreisās: Leonīda māsa Zinaida Olukalna (Reimanis) no Ročesteras, ASV. FOTO no Grega Vaitlova personīgā arhīva.

„Bujani“ – partizānu kaps 1991. gadā. Leonīds Reimanis, Kārlis Trusītis un Teodors Picalcelms bija te apglabāti 1991. gadā pirms pārapbedīšanas 1993. gadā. FOTO no Grega Vaitlova personīgā arhīva.

Leģiona un plkv. Kalpaka atceres sarīkojumā sestdien, 8. martā Daugavas Vanagu mītnē Melburnā Melburnas Latviešu vidusskolas (MLV) audzēkņi stāstīja par leģionāru un partizānu Leonīdu Reimani.

Leonīds Reimanis ir Grega Vaitlova (Greg Whitelaw) vectēvs. Gregs Vaitlovs, kas mācas latviešu valodu MLV pieaugušo klasē otrdienas vakaros, ir ļoti lepns par savu vectēvu un viņa cīņu agros okupācijas gados. Gregs ir ievācis plašu informāciju par vectēvu no grāmatām un no radiem Latvija. Sestdien, 8. februārī viņš angliski stāstīja MLV vidusskolas vecuma audzēkņiem par savu vectēvu, un audzēkņi rakstīja piezīmes, no kurām viņi sastādīja rakstu par Leonīdu Reimani latviešu valodā, nolasīšanai Daugavas Vanagu Melburnas nodaļas rīkotajā pulkveža Oskara Kalpaka un Latviešu leģiona piemiņas sarīkojumā.

KB

* * *

Leonīds Reimanis – Leģionārs un partizāns

Latvija smagi cieta Otrā Pasaules karā no divām okupācijas varām. Bija latvieši, kas cīnījās pret okupantiem. Viens bija Leonīds Reimanis, kas bija leģionārs un pēc kara turpināja cīņu kā partizāns jeb meža brālis. Latvijā pēc Otrā Pasaules kara bija apmēram 20 tūkstoši partizānu. Viņiem bija divi galvenie cīņas mērķi:

  • pretoties pret Latvijas okupāciju, par neatkarību un
  • pasargāt latviešus no atsevišķu okupantu varmācības.

Leonīds Reimanis dzimis 1915. gada 31. martā Ventspilī. Viņam bija māsa Zinaida Reimane. Viņa radi būs pazīstami dažiem melburniešiem: Antonija un Pēteris Elsiņi.

1937. gadā Leonīds Reimanis beidza Rīgas Pilsētas tehnikumu. Viņš iestājās Vidzemes divīzijas sakaru rotā, kur viņš beidza radio telegrāfistu instruktoru kursu.

1941. gadā Leonīds Reimanis apprecēja Zinu Kuzmicku. 1942. gadā piedzima meita Gita Reimane, kas ir Grega māte. Viņa dzīvo Melburnā. Stāstīts, ka Gita kā maza meitiņa reiz atradusi granātu un mājās ar to spēlējusies.

Otrā Pasaules kara laikā Leonīds Reimanis, tā stāsta, esot sievai Zinai sagādājis pistoli, vai nu ko sevi pasargāt, vai sliktākā gadījumā, izdarīt pašnāvību.

1944. gadā Leonīds Reimanis kļuva par 19. divīzijas leģionāru. Pēc ievainojuma Minskā, viņš strādājis kā metāldarbu instruktors Ventspilī.

Sarkanai armijai tuvojoties, 1944. gada oktobrī viņa ģimene brauca bēgļu gaitās uz Vāciju. Viņa kundze mira ar tuberkulozi 1945. gadā Vācijā. Leonīds Reimanis nekad neuzzināja notikušo.

Kad karš Eiropā beidzās, 1945. g.  maijā, Leonīds Reimanis divus gadus slēpās zem tēvoča mājas Ventspils tuvumā.

1947. gada martā vai aprīlī Leonīds Reimanis pievienojās Puzes-Piltenes partizānu grupai. Katrs partizāns pieņēma sev citu vārdu, segvārdu, lai okupācijas varai būtu grūtāk personas identificēt. Leonīds Reimanis pieņēma segvārdu Uģis. Šī grupa cīnījās ar čeku līdz 1953. gadam.

Māsīca Alīde Reimane sagādāja radio aparātu partizāniem, un vēlāk pievienojās partizānu grupai.

Partizāni pārtika no ogām un sēnēm, un daļu salasīto ogu apmainīja ar lauksaimniekiem pret kartupeļiem un miltiem.

Dzīve mežā bija grūta. Partizāni baidījās no čekistiem, kas viņus meklēja un vajāja, nereti mēģinot izspiest informāciju par meža brāļiem no lauksaimniekiem un viņu ģimenēm. Partizāni tāpēc nevarēja gandrīz nevienam uzticēties. Viņi baidījās, ka informāciju par viņiem varētu nodot tālāk citiem, līdz kamēr tā nonāk pie čekas. Draudēja arī čekistu infiltrācija partizānu grupās. Visvairāk meža brāļi baidījās, ka viņus sagūstītu dzīvus, jo viņi zināja, kādas briesmas viņiem tad draud – kā spīdzināšana vai deportācija uz spaida darbu nometni Sibīrijā. Partizāni nevarēja palikt vienā vietā. Viņiem pastāvīgi bija jāmaina dzīves vietas mežā izraktos bunkuros vai alās. Viņi cīnījās arī ar pārtikas trūkumu, it sevišķi pēc 1949. gada masu deportācijām no laukiem, kad aizveda daudz ēdiena piegādātāju. No jaundibinātiem kolhoziem partizāni nevarēja dabūt pārtiku. Ziemas bija grūtas. Meža brāļi sala izraktos bunkuros, drēbes bieži bija mitras, ēdiens dažkārt pilnīgi sasalis.

1947. gadā Puzes-Piltenes partizānu grupā bija starp 70 un 80 personu. 1953. gadā bija palikuši tikai 7.

Sestdien, 1953. gada 5. septembrī trīs partizāni – Leonīds Reimanis, Kārlis Trusītis un Teodors Picalcelms bija Bujānu lauksaimniecībā. Čekisti to uzzināja un ielenca Bujānus; ieradās 16 čekistu kravas mašīnas un bruņotie auto. Ap māju ierīkoja elektrisku sētu.

Trīs partizāni slēpās uz kūts jumta. Čekisti aizveda Arvīdu Mūrnieku, kas bija slēpies Bujānos.

Nākošajā rītā, 6. septembrī čekisti izveda mājas īpašnieku Žani Blumbergu pagalmā netālu no kūts, nogrūda viņu uz ceļiem un viens čekists ar veseri rokā atvēzējās, it kā sitīs Žanim Blumbergam pa galvu, bet tad nometa veseri zemē.

Žanim Blumbergam galvā uzlika čekista uniformas cepuri un lika pa trepēm kāpt uz kūts jumta, kur slēpās trīs partizāni. Viņam sekoja čekists un čekas suns. Partizāni nošāva suni, un ar to sākās sīva kauja starp partizāniem un čekistiem. Čekisti šāva degošās trasējošās lodes uz kūti, kas sāka degt. Viņi nelaida ugunsdzēsējus klāt, un kūts nodega līdz pamatiem. Tā bojā gāja Leonīds Reimanis un vēl divi latviešu partizāni.

1991. gadā Leonīdu Reimani un viņa cīņas biedrus ar militāru ceremoniju apbedīja Dzelzkalna Brāļu kapos. Gregu ļoti aizkustina vectēva gaitas, un viņš ir lepns uz vectēvu. Gregs, kā jūs redzat, ir ieguvis daudz informācijas par Leonīdu Reimani, ir staigājis pa mežiem, kur viņš ar cīņas biedriem ir slēpies, bijis Bujānu mājās un iededzinājis svecīti pie vectēva kapa.

Maksis Dārziņš, Lija Andersone, Lelde Graudiņa

Melburnas Latviešu vidusskolas audzēkņi

* * *

Grega Vaitlova interese par savu vectēvu

Domāju, ka lasītāji man piekritīs – šis ļoti neparasts stāsts; Gregs, dzimis, audzis, izglītojies Austrālijā (viņa profesija ir grafiskais dizaineris) stāstu par savu latviešu vectēvu zināja visu mūžu, bet īpaša interese un vēlēšanās to izpētīt pašam radās 1991. gadā, kad vectēva māsa – Zinaīda Olukalna, kas dzīvo Amerikā, atsūtīja viņam vectēva fotogrāfijas. Gregs nolēma iemācīties latviešu valodu; to viņš patreiz dara Melburnas Latviešu vidusskolā, apmeklējot pieaugušo valodas klasi. Viņam arī vēlēšanās nostiprināt savas latvieša saknes; kopš 1993. gada viņš ir bijis trīs reizes Latvijā, saticies, iepazinies ar saviem radiem Latvijā un arī šogad augustā plāno doties uz Latviju, lai atkal tiktos ar radiem. Šajos braucienos viņš ne tikai apmeklējis dzimtas māju vietas, bet arī izstaigājis un pētījis sava vectēva cīņu takas; apmeklējis vectēva atdusas vietu Dzelzkalna kapos. Ceļojumu rezultātā radusies filma, kurā stāsta par vectēva – leģionāra Leonīda Reimaņa pēdējām dzīves lappusēm, par viņa cīņas vietām.

Viņa dzīves stāsts īsumā ir šāds. Leonīda Reimaņa sieva ar savu meitiņu Gitu – Grega māti – atstāja Latviju kara beigās un devās bēgļu gaitās. Nonākot Vācijā, māte saslima ar tuberkulozi un nomira. Tēvs – Leonīds bija palicis Latvijā, māte mirusi, un mazo bārenīti Gitu audzināšanā pieņēma mātes māsa Antonija Elsiņa ar kuru viņa kopā atbrauca uz Austrāliju.

Gregs ir ļoti pateicīgs Melburnas Latviešu vidusskolas jauniešiem, kuri tulkojuši vectēva dzīves stāstu un ar to iepazīstināja latviešu sabiedrību Leģiona un plkv. Kalpaka atceres sarīkojumā sestdien, 8. martā DV mītnē Melburnā.

IN



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com