Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lasītājas vēstule, tuvojoties 16. martam

Nāk prātā pārdomas un pārrunas par divām JRT viesizrādēm...

Laikraksts Latvietis Nr. 301, 2014. g. 20. martā
Austra Vija -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Nebūs jau vēl aizmirstas augsti novērtētās Latvijas skatuves un filmu aktieru Zanes un Viļa Daudziņu monoizrādes – Zanes tēloto viencēlienu Tāda es esmu un Viļa Daudziņa darbu – Vectēvi.

Lugas patiešām atstāja mūsu skatītājiem vielu pārrunām un pārdomā... dažkārt arī aizvedot sānceļus uz citām nozīmīgām, interesantām tēmām.

Zanes Daudziņas varoņu rūpes un raizes lika pasmieties un pabrīnīties, vietām ieraugot sevi un savus strīdus ar spoguli. Skatītāju atsauksmes – tādas mēs esam, bet Viļa Daudziņa Vectēvus, kā tādus, gan neviens no sarunu biedriem pazīt nevarēja, un tā sākās runas un pārrunas par tēmu, kādi tad bija tie mūsu vectēvi, un kādi viņu piedzīvojumi tai briesmīgā karā, kad divi ienaidnieki, kāroja iegūt Latvijas teritoriju, reizēm brāli sūtot cīņā pret brāli, tēvu pret dēlu... reizēm arī viens pret otru gāja brīvprātīgi, pēc pārliecības.

Jāpiemin, ka tā kara laikā visi sarunu biedri bija mazi bērni un minētie vectēvi viņu tēvi, tēvoči vai pat brāļi, gados tikpat jauni kā valsts, ko viņi gāja sargāt. Vairums ar nožēlu atzina, ka pārāk maz interesējušies par vectēvu kara gaitām – pa stāstam dzirdēts, bet nekad nav izprašņāts viss no sākuma līdz beigām. Vienam tēvs bija virsnieks, kuru liktenis paglāba, kad PSRS ar varu un viltus iznīcināja Latvijas valsts bruņotos spēkus. Viņš zināja vienīgi, ka tēvs leģionā dienējis, jo kara apstākļos reizēm ienaidnieka ienaidnieks jāņem kā draugs. Viena radinieks, mūzikas students, divdesmit gadu vecumā iesaukts. Vispirms viņš piedzīvojis īstu asins karu, bet tad, kad vairāk soļojuši, kā karojuši, kur vien nācies ilgāk palikt, viņš organizējis večus koros vai dubultkvartetos – dziedājuši sev un klausītājiem par prieku un mierinājumu, reizēm kādu grasi nopelnot smēķiem.

Vienam sešpadsmit gadus vecais brālis leģionā iestājies, lai cīnītos pret varu, kas viņa tēvu notiesāja un nošāva kā darba tautas ienaidnieku. Cits pēkšņi iesaukts, kad karš bija jau tikpat kā zaudēts – nav pat dots laiks atvadīties no sievas un jaundzimušā bērna, kuram bija jau pieci gadi, kad liktenis ģimeni brīnumaini saveda kopā pēckara Vācijā. Tuviniekiem viņš stāstījis par lielu apjukumu pēdējos kara mēnešos un par bezjēdzīgu soļošanu, līdz vienība saņemta gūstā un gūstekņi nogādāti Cēdelgheimā, Beļģijā. Turpat nonāca arī iepriekšminētie vectēvi un 22 000 citi gūstā saņemti leģionāri. Tur satikās domubiedri, kuru ierosinājumā tapa Daugavas vanagi – organizācija, kas solīja strādāt karā cietušo biedru un smagi ievainotās tēvzemes labā. Gadiem ilgi viņi tur nīka badā – pazemoti un apvainoti kā nacisti – līdz beidzot sabiedrotie saprata, ka leģionāri cīnījās, sargājot savu zemi, nevis Hitlera impērijas sapni. Tikai tad viņiem atvērās durvis uz bēgļu nometnēm un UNRRA sniegtās palīdzības.

Atcerējāmies tos mūsu sabiedrības vectēvus, leģionārus, kuri bija DV dibinātāju starpā un DV nodaļu sāka arī mūsu pilsētā. Mūsu Vectēvi / Vanagi palīdzēja latviešu sabiedrībai attīstīties – ierosināja un finansiāli atbalstīja Latviešu nama iegādi, vēl gadiem atbalstot namu un katru, kas nodarbojās latvietības un Latvijas labad. Protams, Latvijā jau tāpat bija patrioti, kuri būtu to pašu vēlējušies darīt, bet toreiz patriotisms tika saukts citos vārdos un smagi sodīts. Protams, ne visi ārzemēs nonākušie vectēvi bija tik cienījami un godājami. Klīda baumas visādas. Tam bagātība nākusi, spekulējot ar šaubīgi gūtām mantām. Tas bijis sakarnieks – ziņojis PSRS par latviešu sabiedrību ārzemēs... citam viegli pirksti, cits brunču mednieks... visādi raksturi vienā kopienā, kā visur citur pasaulē.

Mēs pieminējām tos mūsu vectēvus, kuru ģimenes bija palikušas Latvijā un tos, kuri pie ģimenēm atgriezās. Tagad zinām, kas viņus tur sagaidīja. Bija tādi, kuri nevarēja ne atgriezties, ne doties vēl tālāk prom un izvēlējās pašnāvību. Bija tādi, kuri visu mūžu nodzīvoja kā vieninieki. Latviešu sabiedrība viņiem atvietoja ģimeni, un viņi dedzīgi iesaistījās visā, kas sabiedrībā notika. Daži vientulību ārstēja ar alkoholu. Atcerējāmies, kā par tiem veciem kanakiem reizēm pazobojamies... no viņiem izvairījāmies. Mēs bijām pārāk jauni, lai viņu dzīves nelaimi izprastu... lai izprastu arī leģionāru lielo dāvanu latviešu tautai un Latvijai. Toreiz viss, pirms desmit, piecpadsmit gadiem notikušais, likās sena vēsture.

Nesapratām, ko īsti nozīmēja viņu sīvās cīņas Kurzemē, kur viņu varonīgā, noturēšanās pret ienaidnieka pārspēku, nepagāja sabiedroto neievērota. Pasaules vēstures grāmatās stāv ierakstīts – Latvijas leģiona19. divīzija palika neuzvarēta. Iespējams, ka arī tas sabiedrotiem pierādīja, ka Latvija netiek brīvprātīgi atdota Padomju sabiedrībai. Iespējams, ka arī tamdēļ rietumu valstis Latvijas neatkarību atzina de iure līdz pat 1991. g. kad neatkarību atjaunoja de facto. Angliski varētu teikt... actions speak louder than words. Vārdi jau arī tika teikti. Konstantīns Čakste ar ārzemēs palikušo Latvijas sūtņu starpniecību sabiedrotiem ziņoja par slepeni dibinātās LCP (Latvijas Centrālā padomes) darbību, gatavojoties izdevīgā brīdī apvienot 100 000 cīnītāju, leģionāru un citu Latvijai lojālu kareivju pulku, lai no Latvijas padzītu abus ienaidniekus. Izdevīgais brīdis nepienāca.

Tagad to visu mēs ar interesi pārrunājām. Jaunībā ikdienas notikumi bija svarīgāki.

To gan mēs sapratām, ka ne visa pasaule priecājās par 1945. g. miera līgumu. Aukstais karš un dzelzs aizkars atdalīja latviešus ārzemēs no dzimtās zemes un Viļa Daudziņa vectēvus no vectēviem ārzemēs... kaut gan nereti politika jau sen bija dažus vienu no otra attālinājusi. Mēs atcerējāmies tādus mūsu vectēvus, kuri par brāli Latvijā negribēja vairs zināt... brālis bija sociķis, ticēja, ka tikai sociālisms nesīs labāku dzīvi. Tādi bija, bet tikai rets būtu vēlējies labumus sagaidīt PSRS paspārnē. Atcerējāmies pirmās vēstules no Latvijas, kur, ja meklēja, varēja atrast zemtekstu. Tomēr plaisa, ko ierāva karš, gadiem ejot, visādi kļuva arvien dziļāka, un nolēmām, ka tieši tamdēļ ārzemēs vēstures notikumus mēs izprotam citādi un tamdēļ arī mums Viļa Daudziņa vectēvi likās tik sveši. Bet tieši kāpēc, bija grūti pateikt... secinājām, ka laikam mums pazīstamo vectēvu stāstos vienmēr izskanēja patriotisms – lepnums par savu tautu un zemi, – kas Viļa Daudziņa vectēvu stāstos nebija manāms... Mūsu vectēvi lika mums saprast, ka latviešiem bija vairāk par ko lepoties, kā par ko kaunēties. To Viļa Daudzīņa vectēvi – neviens neizteica.

Varbūt tas tamdēļ, ka piecdesmit okupācijas gados latviešiem Latvijā bija nepārtraukti jāklausās tieši pretējo un jādzird viltotās vēstures šausmu stāstus par latviešu fašistiem un par katrā Latvijas pagastā notikušo brutalitāti pret žīdu tautības iedzīvotājiem. Kauns ir, ka tādi noziegumi patiešām arī bija, bet ne tādā skaitā, lai Latviju un latviešus apzīmētu kā fašistus, kā to PSRS atkārtoti propagandēja, un Krievija turpina atkārtot vēl arvien. Tas ir šis varas vairogs – visi pretinieki ir fašisti.

Tuvojas 16. marts, un tuvojas kārtējie apvainojumi leģionāriem. Liekas, ka Latvijā šo dienu atzīmē vairāk leģionāri un viņu tuvinieki. Citi – varbūt viltotās vēstures iespaidā – šaubās un cer, ka šī piemiņas diena no kalendāra pazudīs ar pēdējā leģionāra aiziešanu aizsaulē. Bet tā aizsaulē aizies arī patiesība – leģionāri bija patrioti, nevis fašisti. Citi varbūt vēl arvien baidās – izvairās no nepatikšanām, kādas bija gaidāmas, kad nepakļaušanos un drošsirdību valdošā vara smagi sodīja. Tagad nevar ticēt, ka tā tas reiz bija, bet bija.

Viens sarunu biedrs ieteica izlasīt Ilmāra Knaģa grāmatu Bij tādi laiki. Ilmārs Knaģis, Sibīrijas bērns, tagad sirms vectēvs, savu un Latvijas nelaimīgo vēsturi rakstot, it kā bēdu lika zem akmens, un atgriežoties Latvijā, dzīvoja pilnvērtīgus savus mūža gadus. Viņa dzīves stāstā atvērās Latvijas stāsts... patiess un pamācošs. Viņa grāmatas angļu valodas tulkojums būtu ieteicams visiem mūsu latviski nerunājošiem radiem un draugiem.

Mēs paši atcerējāmies, cik smagi Latvijai un latviešiem bija krievu okupācijas gadi – atcerējāmies, ka mūsu radinieki savā zemē jutās kā otrās šķiras cilvēki – vajadzēja atļauju, caurlaidi, lai pie ārzemju radiem viesnīcā paciemotos. Radus aicināt pie sevis mājā bija aizliegts. Publiskā transportā latvieši savā valodā čukstus sarunājās – dolāru veikalā pie durvīm stāvēja un gaidīja, kamēr ārzemnieki iepērkas. Tas viss un daudz kas cits vēl bezjēdzīgāks un necilvēcīgāks protams mainījās ar 1991. g, bet līdz šai dienai valdībā atrodas valsts atplaukšanas bremzētāji. To izmanto Krievija un maigi un viltīgi virzās uz Latvijas pusi un saviem pilsoņiem turpina mācīt nevis vēsturi, bet tos pašus melus – Staļins bija varonis... PSRS sabrukšana, traģēdija...

Nosaukt Staļinu par varoni ir tikpat absurdi, kā saukt Latvijas leģionārus par fašistiem.

Viens sarunu biedrs ieminējās, ka gribēdams ieskatīties komunista smadzeneē, esot lasījis Maksima Gorkija biogrāfiju. Tur viņš atradis interesantu teoriju – no senkrievu teikām mantotu pašaizsargāšanās veidu, ko, vēl jauns būdams, pielietojis Maksims Gorkijs. Bērnībā un jaunībā viņš ikdienas sastapies ar neiedomājamu nabadzību, nežēlību un brutalitāti, neatdalāmi saliedētu ar labestību un dziļu kristīgo ticību. Dzīve tādā vidē apdāvinātam jaunietim sagādājusi nepanesamu spriedzi, un atvieglojumu viņš meklējis ticībā, bet atradis māņticība. Sensenos krievu ticējumos viņš atklājis, ka intensīvi meditējot, cilvēks spēj pacelties visam pāri tādā kā astrālā ceļojumā un tā panākt neiespējamo – ļauno patiesību pārvērst cerētā, bet neīstā, labā. Ļaunā patiesība kļūst meli un meli... patiesība. Senos ticējumos tādi meli saucās skaistie meli. Tādi skaisti meli Gorkijam palīdzēja izdzīvot jaunības gadus, un tādus pat melus viņš vēlāk izmantoja, lai attaisnotu neskaitāmās Ļeņina un Staļina boļševiku revolūcijas vārdā izstrādātās necilvēcības.

Liekas, ka arī PSRS vēsture tiek rakstīta, izmantojot Gorkija skaistos melus, un tos pašus melus PSRS mantiniece, Krievija, turpina mācīt saviem bērniem.

Bet ar to mūsu sarunas nebeidzās. Vienam bija priekšlikums, kā visefektīgāk izplatīt pareizo Latvijas vēstures stāstu.

Ciemojoties Īrijas pilsētā Dublinā, Lifijas upes krastā, viņš apbrīnojis mazu, bet iespaidīgu piemiņas laukumu veltītu Īrijas 1845. g. traģiskam kartupeļu badam – Irish potato famine, – kad vairākus gadus pēc kārtas kaitēkļi izpostīja kartupeļu ražas.

Laukumu pildot metālā attēloti klīstoši izbadējušies cilvēki – veci, jauni, sievas, bērni... Viens rokās nes mirušu bērnu. Aiz visiem velkas kaulains suns. Briesmīgais bēdu skats kopā izveidojot neaizmirstamu pieminekli bada upuriem. Skulptūras ziedojuši upuru pēcteči, kuru ģimenes, no bada bēgdamas, nokļuva ASV. Pie katra tēla kājām atrodoties plāksne ar ģimenes stāstu.

Tādu piemiņas laukumu Sibīrijas upuriem viņš ieteica ierīkot Rīgā pie okupācijas muzeja. Mēs viņa domai piekritām, galvodami, ka ziedotāju netrūktu. Bet ideja ātri attīstījās plašāka. To vajadzētu ierīkot pie Uzvaras pieminekļa. Bet vēl labāk... visu Uzvaras laukumu pārveidot piemiņas parkā – Otrā pasaules kara piemiņas parka – kur būtu mākslinieku attēlota visiem redzama liecība par Latvijas tā laika vēsturi divu asinskāru ienaidnieku varā.

Skatu mēs iedomājamies šādu... no Uzvaras pieminekļa uz rietumiem plūst bēgļi. Uz austrumiem lopu vagonos dodas Sibīrijas nelaimīgie ceļotāji un attālāk, metālā kaltā meža malā stāv vīri ar ieročiem, paceltiem pret žīdu tautības upuriem... jauniem, veciem, maziem bērniem. No austrumiem, toties ar skatu vērstu uzvaras pieminekļa virzienā, soļo dažādu tautību strādnieku pūlis un visiem pa starpām karo kareivji, sarkanarmieši un vācieši, leģionāri un meža brāli... Visi. Pie visiem tēliem atrodas plāksnes ar paskaidrojumu, kas viņi, kurp dodas, kamdēļ un kad.

Tad Uzvaras parks būtu nozīmīgs visiem Rīgas un Latvijas iedzīvotājiem.

Pateicoties Vilim Daudziņam un viņa lugai, Vectēvi, bijām izstaigājuši vismaz septiņdesmit Latvijai nebaltos un baltos gadus. Tais gados slēpjas sēkla neskaitāmām citām lugām un mākslas filmām, kas jaunākām paaudzēm atdzīvinātu mācību grāmatās sastapto Latvijas vēsturi. Sākums jau bijis ar lugām, Vectēvi un Piemiņas diena un ar filmu Rīgas sargi. Jācer, ka nāks lugas un mākslas filmas par Latvijas upuriem un varoņiem – par Sibīrijas bērniem un par leģionāriem.

Austra Vija
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com