Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Draudzīgais aicinājums“ Sidnejā

Runas un stāstījumi

Laikraksts Latvietis Nr. 302, 2014. g. 30. martā
Vija Sieriņa -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Jānis Grauds pasniedz Kārlai Tuktēnai Namēja gredzenu. FOTO Undis Kaņepe.

Vasaras Vidusskolnieki pastāsta par šī gada AZVV Adelaidē. No kreisās: Kaspars Moore, Tālis Štubis, Aija Dragūna, Kaspars Vokers (Walker), Laima Jurāne un Zinta Moore. FOTO Undis Kaņepe.

Vija Sieriņa stāsta par 3x3 saieta notikumiem. FOTO Undis Kaņepe.

Kārla Tuktēna, Kaija Moore un Selga Tuktēna stāsta par 3x3 saietu. FOTO Undis Kaņepe.

Skola atvadās no diviem skolotājiem - Māri Bruzguli un Anitu Štubi. No labās Māra Moore. FOTO Undis Kaņepe.

Vidusskolnieku klase atvadās. No kreisās: Tālis Štubis Kaspars Vokers (Walker), Aija Dragūna un Kaspars Moore spēlē un dzied „Tymsa, tymsa“. FOTO Undis Kaņepe.

No kreisās: Māris Bruzgulis, Tālis Štubis, Kaspars Moore, Aija Dragūna, Kaspars Vokers (Walker). FOTO Undis Kaņepe.

Kā jau pāris iepriekšējos gadus, arī šogad Sidnejas Latviešu biedrības (SLB) pamatskola rīkoja Draudzīgā aicinājuma atceri, kas šoreiz notika 1. martā Mārtiņa Siliņa zālē plkst. 12.00 pēc skolas pusdienu pārtraukuma. Bērnu, vecāku un skolotāju vidū redzēja arī pa vecmāmiņai un pat vienu tanti, kas bija mērojusi tālu ceļu.

Sarīkojums sākās, visiem klātesošiem nodziedot Tev mūžam dzīvot, Latvija!

Kaspars Vokers (Walker) paskaidroja, kā un kad sācies Draudzīgais Aicinājums:

„1935. gada 28. janvārī ministru prezidents Kārlis Ulmanis savā vārda dienā aicināja katru latvieti atbalstīt savu pirmo skolu, dāvinot tai grāmatas, sporta inventāru, gleznas, mūzikas instrumentus, kā klavieres, un citas skolai noderīgas lietas.

Lauku bibliotēkas ilgu laiku nebija papildinātas un pašas saviem spēkiem nespēja tikt pie jaunām grāmatām. Līdz 1939. gadam Draudzīgā aicinājuma kustībā bibliotēkām tika saziedots 1 600 000 grāmatu. (Skat. sīkāk Rituma 669. numurā 2010. g. martā no 8. līdz 11. lpp.)

Draudzīgā aicinājuma ideāli vēl joprojām ir tie paši – rūpes par skolām un izglītību mūsu kopējās nākotnes vārdā.“

Sarīkojuma vadītāja Māra Moore aicināja klātesošos turpināt iesākto tradīciju, ziedojot skolai vai nu grāmatas, vai naudu.

Tad viņa izsauca priekšā Lāru Veidneru un Elitu Luci – Zaķīšu (sagatavošanas klases) skolotāju, lai Lāra varētu viņas klasei pasniegt savas – Pūcīšu (bijušās 1. klases) pagājušā gada beigās uzrakstīto un pašu ilustrēto grāmatu par sunīti, kas dodas pasaulē, ko viņa arī darīja, novēlot Zaķīšiem labu lasīšanu.

Sekoja vidusskolas beidzēju – Aijas Dragūnas, Kaspara Moore, Tāļa Štubja un Kaspara Vokera – uzrunas un atmiņas par viņu skolas gaitām, kas pilnībā jau uzrakstītas citā – Sandras Dragūnas – rakstā (Skat. laikrakstu Latvietis 300. nr.); tādēļ neatkārtošos. Vidusskolnieki pateicās visiem skolotājiem, it sevišķi Mārim Bruzgulim un skolas vadībai, kā arī vecākiem, vecvecākiem un onkulim, kas savas māsas bērnus bija pašaizliedzīgi vedis uz skolu, un skolas biedriem, un solījās no latviešu sabiedrības nepazust. Skolotājiem tika katram pa ziedu veltei.

Vidusskolas beidzējus uzrunāja SLB priekšnieks Jānis Grauds, iepazīstinot klātesošos ar ļoti interesantiem aforismiem par grāmatām, kā, piemēram, Kņažņina „Lasīt var trejādi: pirmais, lasīt un nesaprast; otrais, lasīt un saprast; trešais, lasīt un saprast pa[t] to, kas nav uzrakstīts“, vai Smailza: „Grāmatas – labākie biedri vecumā, bet tajā pat laikā arī labākie skolotāji jaunībā,“ un citiem, vēl atjautīgākiem.

Māris Bruzgulis, kas bija ar vidusskolniekiem visus trīs gadus nodarbojies, viņiem pasniedza apliecības par skolas apmeklēšanu.

Jānis Grauds klātesošajām pagājušā gada pamatskolas beidzējām Laimai Jurānai, Zintai Moorei un Kārlai Tuktēnai no SLB pasniedza latviskus gredzenus, kas uz izlaiduma aktu pirms Ziemsvētku eglītes pagājušā gadā vēl nebija bijuši izkalti.

Arī vidusskolas beidzējiem pienākoties Nameja gredzeni, ko viņi saņemšot, kad tie būšot gatavi.

Pamatskolas pārzine Daiva Tuktēna skolas vārdā saņēma skolai novēlēto kino kluba izrāžu peļņu aploksnē.

Bija pienācis laiks Vasaras Vidusskolas skolniekiem – Aijai Dragūnai, Laimai Jurānai, Kasparam un Zintai Mooriem, Tālim Štubim un Kasparam Vokeram – stāties publikas priekšā un stāstīt par saviem piedzīvojumiem Dzintaros. Neskatoties uz salšanu pirmās aukstajās dienās un turpmāko spelti (ap 43°C), visu stāstiem vijās cauri liels prieks par tur piedzīvoto, par iegūtajiem draugiem no visām pasaules malām, par dziedāšanu un muzicēšanu, vēlēšanās tur atkal nākošgad atgriezties, un pateicība visiem tiem, kas bija devuši viņiem iespēju turp doties. Laima un Zinta sīki izstāstīja dienas gaitu no agra rīta līdz vēlam vakaram un pieminēja arī četrkājaino vidusskolnieku – suni Luisu. Bez mācīšanās un interešu grupām, starp kurām bija aušana, māksla un muzicēšana, visi ar lielu sajūsmu piedalījās Pērkondanča maratonā, dziedāja un spēlēja, sportoja Olimpiādē un gāja jūrā peldēties.

Šos stāstus ilustrēja fotogrāfijas uz ekrāna. Žēl tikai, ka tehnoloģija saniķojās un nebija iespējams noraidīt noslēguma koncertā saviļņojoši nodziedāto Saule, Pērkons, Daugava un citas dziesmas, ko varēja tikai noskatīties nākošā sestdienā.

Māra Moore ievadīja šā gada 3x3 saietu Tūlangī pie Melburnas atskaņas, nolasot savu stāstu Kurš apēda manu sviestmaizi?, kas lasāms Rituma š.g. februāra numurā un laikraksta Latvietis Nr. 295 http://www.laikraksts.com/raksti/4182 un Vija Sieriņa – piezīmes pie tā, un izvilkumu no 3x3 avīzes Tauriķis.

Jaunākās 3x3 dalībnieces – Kaija Moore, Selga Tuktēna un Kārla Tuktēna dalījās savos iespaidos par to, un stāstīja, kas viņām tur paticis. Abām patikušas nodarbības ar Markusu Zvirbuli. Selga uztaisījusi no zeķēm mīkstu mantiņu un piedalījusies mājas būvēšanā no zariem. Kārla ziņoja par kāpšanu caur riepām, pāri sētām un mēģināšanu pieturēties pie auklām. Abas ar Kaiju pieminēja braukšanu zilenēs, un ka vakarā bijis garšīgs saldējums ar tām. Kaijai paticis staigāt pa mežu, kā arī aust prievītes ar Āriju (Baumani) un Rasmu (Celmu). Un visas nevarēja vien sagaidīt, kad nākošgad varēs braukt uz 3x3 saietu, kas tad būs Sidnejā.

Arī stāstus par 3x3 saietu ilustrēja fotogrāfijas uz ekrāna un pēc tam nometnē uzņemtais tvarts Madaļonkas sapnis, kas katru rītu nometnē tika rādīts turpinājumos par iepriekšējās dienas notikumiem.

Un nu bija laiks atvadīties (cerams, ka tikai uz kādu laiku) no diviem ilggadīgiem skolotājiem – Anitas Štubes un Māra Bruzguļa, kas arī labu laiku bija bijis skolas pārzinis.

Māras atmiņas šajos 14 gados, kamēr viņš ir nākusi uz skolu, esot bijušas, ka viņš lēnām esot palicis jaunāks. Vispirms viņš bijis sirmais vīrs ar garu bārdu un gariem matiem. Tad ar īsiem matiem, bet vēl ar interesantu sejas matu dekorāciju, un nu ar īsiem matiem un bez bārdas. Viņš tiešām paliekot jaunāks, kamēr mēs visi novecojot.

„Māri – tu esi bijis neaprēķināms, bet interesants skolotājs – tā arī vidusskolniekiem tas ļoti patika, jo viņi nekad nevarēja sagaidīt, ko viņi mācīsies vai pārrunās: vai lasīs Imanta Ziedoņa krāsainās pasakas, Jāņa Jaunsudrabiņa rakstus, vai skatīsies rok versiju no Dievs, svētī Latviju!

Mēs esam pieraduši no tevis dzirdēt anekdotes, interesantu informāciju, ko Tu iepriekšējā nedēļā biji savācis, vai pat kādu jaunu piedzīvojumu, cīnoties ar Sidnejas sabiedriskā transporta grūtībām...

Pateicamies Tev par neatlaidību, mācot mūsu tehnoloģijā iegrimušos bērnus, kuriem Tev kādreiz pat gandrīz jāsūta īsziņu par mājas darbiem, kad viņi sēž tev blakām. Tas nav bijis viegls darbs. Paldies!“

Māra arī pateicās Anitai Štubei par ilggadīgu mācīšanu Sidnejas Latviešu skolā, bet netaisījās no viņas atvadīties.

„Mans Kaspars bija Anitas klasē, kad viņam bija apmēram 7 gadi. Anitai līdz bija vienmēr kaut kas, ko līmēt, zīmēt, taisīt, krāsot. Nekas nav Anitai bijis par grūtu.

Anita ir vienmēr pirmā piedāvājusi, ka var palīdzēt ar sarīkojumiem, galdautiem, sarunāt mums garšīgās Krūmiņa kundzes tortes un kūkas vai vienkārši vienalga ko – Anita to izdarīs! Un vienmēr ar smaidu!

Mēs negribam no Anitas vēl atvadīties, bet tikai pateikties, jo, kā mēs ievērojam šodien, Anita ir atpakaļ skolā uz pāris nedēļām ar savu veco klasīti – Pūcītēm! Un atkal vienā nedēļā Anita ar savu klasi ir pirmās izdekorējušas savas durvis ar skaistām pūcītēm!

Paldies, Anita – par neatlaidīgo darbu, ko esi veltījusi mūsu bērniem! Tev ir plaša sirds, un tu vienkārši mīli mūsu bērnus!“

Daiva Tuktēna abiem skolotājiem no skolas pasniedza ziedus un mazu dāvaniņu.

Nu visi seši vidusskolnieki nodziedāja Tymsa, tymsa, kas skanēja itin labi.

Visiem kopīgi dziedot Nevis slinkojot un pūstot, zālē ienāca Lolitas Jurānas ceptais kliņģeris, brīnumsvecītēm sprakšķot, un šā gada garais Draudzīgais aicinājums bija cauri.

Sarīkojuma vadītāja nu varēja atviegloti nopūsties, jo šis bija pēdējais pienākums, ko viņa bija uzņēmusies vēl pēc skolas vadības nodošanas jaunās rokās. Pēdējie trīs gadi, vadot skolu pēc ceturtā bērna dzimšanas, gan ar palīgiem, bet braucot gandrīz no Vulongongas, nebija bijuši viegli. Lai gan arī tagad viņa tā īsti rokas klēpī turēt nedomā.

Vija Sieriņa
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com