Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Mans prezidents

Voldemāra Hermaņa pārdomas

Laikraksts Latvietis Nr. 306, 2014. g. 25. apr.
Voldemārs Hermanis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Nesen CNN ziņu raidījuma vadītājai, vēstot par nelaimīgā Malaizijas reisa 370 izmeklēšanu, nejauši paspruka vārdi „Austrālijas prezidents“. Viņa sevi ātri pārlaboja.

Nezinu, kā Austrālijas pavalstnieka ausīs skan uzruna „mans prezidents“. Visticamāk ar maza šoka piedevu tāpat kā Zviedrijā, Dānijā, Spānijā vai kādā citā monarhistē.

Parasti viena misēkļa dēļ nesākas diskusijas par to, atbilst vai neatbilst cilvēks savam amatam. Prātīgi cilvēki par niekiem matus neskalda. Šoreiz runa par Latvijas prezidentu Andri Bērziņu, kura darbība pārspriesta krustu šķērsu – televīzijā un intervijās presē, intelektuālajā vidē un globālajā tīmeklī.

A. Bērziņš pirms trim gadiem uz lielās politikas skatuves kāpa bez publikas ovācijām. Kārtējais LR prezidents, par kuru partiju balsis, tā teikt, sastiķētas Saeimas aizkulisēs. Viņš tāpat kā Arnolds Rītels 2001. gadā Igaunijā – augsta ranga vecās nomenklatūras pārstāvis. Ar paaugstinātu prasīgumu un zināmu aizdomīgumu Rīgas pils (tagad – Melngalvju nama) saimniekam bija jārēķinās.

Bērziņa izslavētais tautsaimnieka tvēriens, rosinot jaunus likumprojektus, varēja būt manāmāks. Tas nu tā. Mana prezidenta reakcijas asumu un domāšanu pa īstam izgaismoja Ukrainas krīze. Var atrunāties, ka neskriesim pa priekšu Eiropai un Amerikai. Var piesegties ar pragmatismu attiecībās ar lielo kaimiņu Krieviju.

Taču nevar attaisnot minstināšanos, kas robežojas ar sašķobītu izpratni par principiem.

Vēlos, lai mans prezidents ir pastāvīgā nomodā par savu valsti, par Satversmi, par mūsu drošību. Laimējās čehiem, kad viņi šajā postenī ievēlēja agrāko „sirdsapziņas cietumnieku“ Vāclavu Havelu. Tāpat igauņiem, kad Kadriorga pilī ienāca intelektuālis Lennarts Meri. Prezidents kā nācijas morālā autoritāte un Eiropas vērtību simbols mūsdienās ir reta parādība, nacionāla privilēģija. Vien izciliem valstsvīriem lemts stāties pretim pamatstraumei (mainstream).

Tas, ko sagaidu no mana prezidenta, nav nekas pārcilvēcisks. Atbildīgā situācijā – skaidru vēstījumu un stingru stāju. Ja ielūgums KF prezidentam apmeklēt Latviju formāli joprojām ir spēkā, kurš tagad gaida ierodamies Rīgā Vladimiru Putinu – „krievu zemju savācēju“! Krievijas diplomātu valodā runājot, tam „nav pozitīva politiski informatīvā fona“. Diemžēl šie vārdi nebija uz mēles Latvijas prezidentam. Politiska aksioma, kas pašsaprotama Latvijas pilsoņu vairākumam.

Grūti šajā skaudrajā laikā pievienoties tiem Andra Bērziņa aizstāvjiem, kas sevi pozicionē kā „apspļaudītāju“ un „ķengātāju“ apkarotājus. Dažuprāt, prezidenta „neveiksmīgās sentences“ norakstāmas uz Ārlietu ministrijas lēses. Oriģināli klamzīgs arguments! Vai Latvijas Republiku pielīdzināsim Nīderlandes Karalistei, kur katru valsts galvas neveiklu izteikumu pielabo ministrs?

Tie vairāki simti kultūras un nozaru darbinieki, kas rakstīja un nosūtīja kritisko vēstuli Prezidentam, Saeimai un valdībai, valsts pamatus nav iedragājuši. Nekāds impīčments (prezidenta parlamentāra atstādināšana) pagaidām nedraud. Arī daiļrunības (ne)spēja šoreiz nav kritērijs. Atliek vien vēlēt Andrim Bērziņam ieklausīties daudzajās balsīs, kurās visā nopietnībā ieskanējies satraukums par valsti un tās simboliem. Ne vairāk, ne mazāk.

Mans prezidents nav kaut kāda svētbilde. Pieņemu, ka Austrumu zemē tam pielūgsmi bez atrunām garantētu augstais postenis vai piederība klanam. Vienlaikus nāk prātā cits austrumnieku teiciens: „Jo augstāk pirtī uz lāvas, jo lielāks karstums.“

Voldemārs Hermanis, Rīgā
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com