Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Dārgā Latvija

Par to, kas svarīgs, dārgi jāmaksā

Laikraksts Latvietis Nr. 308, 2014. g. 8. maijā
Sanita Upleja -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Kad lielākos un mazākos svētkos, vairāk vai mazāk svinīgos brīžos dziedam savas valsts un tautas himnu, diezin vai īpaši pievēršam uzmanību vienam vārdam himnas tekstā. Tas ir vārds dārgā himnas pirmā pantiņa otrajā rindā vārdu virknējumā ...mūs' dārgo tēviju. Ja skatāmies uz šo vārdu himnas jeb tautas lūgšanas kopsakarā, tad šī vārda nozīmi, visticamāk, saprotam kā apzīmējumu kaut kam ļoti svarīgam, tādam, ko ļoti augstu vērtējam.

Ja ieskatāmies Latviešu literārās valodas vārdnīcā (tezaurs.lv/llvv/), tad tur šim īpašības vārdam ir dažādas nozīmes, ko mēs, protams, ļoti labi zinām un izmantojam ikdienā. Taču diezin vai, himnu dziedot, iedomājamies par to, ka vārdam dārgs ir arī nozīme – tāds, par ko daudz jāmaksā, pretstats lētam. Vai mēs tiešām pietiekami apzināmies, kas par to, kas ir svarīgs, ir arī dārgi jāmaksā tiešā un pārnestā nozīmē?

Vai vārdu spēle?

Man nav ne jausmas, kā tā ir latviešu valodā sanācis, ka ar vienu vārdu apzīmējam to, kas mums ļoti svarīgs un to, kas dārgi maksā naudas izteiksmē. No vienas puses tā varētu būt loģiska saistība – tas, par ko dārgi maksāts naudas izteiksmē, ir arī gana vērtīgs un svarīgs. Taču no otras puses tāds pragmatisks skaidrojums nemaz neliekas vietā, jo dārgs var būt arī kāds cilvēks cilvēkam vai draudzība, ko par naudu nenopirksi. Turklāt arī pati maksāšana var būt dažāda – gan ar naudu, gan ar asinīm, gan ar asarām.

Taču, lai kā arī nebūtu ar paša vārda izcelsmi, liekas, ka mūsu himnā šis vārds ir īsti savā vietā un vienlaikus noteikti ietver vairākas nozīmes. Vai tas tā bija domāts brīdī, kad Baumaņu Kārlis radīja šo lūgsnu? Diezin vai. Visticamāk, ka toreiz tā vairāk varēja būt dārgā tēvija kā mīļā, vienīgā un svarīgākā.

Taču šodienas acīm raugoties, kad pati dziesma kļuvusi par himnu vēlāk dibinātajā un vēl pēc pusgadsimta atjaunotajā Latvijas valstī, vārda dārgs nozīme himnas tekstā noteikti ir daudzslāņaināka un ietilpīgāka nekā sākumā domāts. Tagad mēs zinām, cik ir maksāts par šo valsti, zemi un tautu. Tagad mēs zinām, ka pēc tam nāca Piektais gads, strēlnieki, bēgļu gaitas, Brīvības cīņas, smags atjaunošanas darbs, Sibīrijas moku ceļi, izdzīšana trimdā un padomju verdzības pusgadsmits.

Maksāšana nemitējas

Atjaunotās neatkarības deklarēšanas 24. gadadienas priekšvakarā, Latvijas dalības NATO un Eiropas savienībā desmitajā gadskārtā un lielu ģeopolitisku satricinājumā ēnā mēs patiesībā varam atviegloti nopūsties, ka mums šodien tā maksāšana sanāk mazāka un vieglāka. Salīdzinājumā ar to cenu, ko par valsts dibināšanu maksāja mūsu priekšteči, mēs, pirms gadsimta ceturkšņa valsti atjaunojot, esam tikuši cauri ar salīdzinoši mazāku maksu.

Mūsu priekšteči, kas izcīnīja un no Pirmā pasaules kara gruvešiem uzcēla mūsu valsti, patiesībā augstu cenu maksāja divas reizes – valsti iegūstot un pēc divdesmit gadiem to zaudējot. Arī mēs turpinām maksāt vēl divdesmit gadus pēc valsts atjaunošanas.

Tomēr mūsu maksāšana ir daudzkārt un nesalīdzināmi vieglāka. Arī tad, ja pašam par savu naudu jāatjauno padomju varas sapostīts lauku īpašums vai pilsētas nams. Arī tad, ja pašam no sava nopelnītā jāpieliek pie pensijām vecākiem, kuru darba gadu augļus izsaimniekojusi padomju vara.

Lai cik smagas un netaisnīgas mums šobrīd liktos materiālās dzīves grūtības, mums tomēr jāsaprot, cik nesalīdzināmas tās ir ar grūtībām, kādas pārcietuši cilvēki pirms mums. Tieši tāpat mums jāsaprot, ka patiesībā atvēlēt lielākus līdzekļus valsts aizsardzībai šobrīd ir salīdzinoši ļoti maza un viegla maksa par drošību un brīvību.

Ikkatram jāmaksā

Mazai tautai būt, mazu valsti un kultūru uzturēt vienmēr būs dārgāk, nekā kaut ko lielu un vairumā. Turklāt šī sakarība jau nav nekas jauns. Ar to vienmēr saskārušies mūsu priekšteči nelielajā zemes pleķītī pie Baltijas jūras abpus Daugavas krastiem. Tomēr kaut kāds iekšējs dzinulis, spīts vai niķis viņiem ir licis vienmēr piemaksāt tiešā un pārnestā nozīmē par savas patības saglabāšanu tā vietā, lai pārvācotos vai pārkrievotos un kļūtu par daļu no kaut kā lielāka.

Ja mēs vēlamies būt viņu cienīgi pēcteči un tāpat arī saimniekot šajā zemē, tad mums jāapzinās, ka par tik ekskluzīvu dzīves veidu ir gana dārgi jāmaksā. Ekskluzīvas jeb vienreizējas un neatkārtojamas lietas vienmēr ir maksājušas un maksās dārgi. Vai tā būtu dārga zīmola somiņa, īpašs viedtālrunis vai izcila vīna pudele. Tāpat kā kvalitatīvas, rūpīgi ar rokām darinātas un laika pārbaudi izturējušas preces. Mēs taču mēdzam tādās ieguldīt, pat ja mūsu rocība nav diez ko varena.

Latvijas valsts tāda, kāda tā cauri vēstures lokiem un laikmetu griežiem ir izgājusi un par ko kļuvusi 2014. gada pavasarī, ir gan rūpīgu roku darināta, gan laika pārbaudi izturējusi vienreizēja un neatkārtojama. Mums tā ir dārga, jo neaizstājama, un dārga arī tādēļ, ka par to ir tik daudz maksāts. Vai esam gatavi maksāt arī turpmāk, atkarīgs no katra no mums.

Sanita Upleja
neatkarīgā žurnāliste
Pirmpublicējums portālā IR



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com