Veclatvieši Austrālijas mūža mežos

Palielināt / Enlarge

Kāzu ceremonija Austrālijas mūža mežos. FOTO Maija Burtniece.

Turpinot pētīt Austrālijas veclatviešu vēsturi, atradu rakstu žurnāla Atpūtas 1931. g. 6. feb. numurā (27. lpp) ar virsrakstu Latviešu kāzas Austrālijas (Kvīnslandes) mūža mežos. Autore ir Maija Burtniece. Raksts pats par sev ir interesants, bet tam ir papildu vērtība jo ļoti mazs ir zināms par veclatviešu dzīvi Kvīnslandē. Galvenais, kas līdz šim ir bijis zināms ir ka, pēc Austrālijas tautas skaitīšanas datiem, 1933. gadā Kvīnslandē dzīvoja 80 Latvijā dzimušās personas. Ir arī zināms, ka 1915. gadā Brisbanē dibināja latviešu organizāciju Auseklis. Tā laikam ilgi nepastāvēja, bet ir ievērojama ar to, ka tā izdeva pirmo latviešu avīzīti Austrālijā.

Atpūtas raksts ir iespiests gotiskos (fraktūras) burtos vecā ortogrāfijā. Lasītājiem šeit tiek pasniegts raksts mūsdienu ortogrāfijā un latīniskā šriftā. Dažās vietās ieliku garumzīmes, kas trūka oriģinālā tekstā, bet citādi teksta pareizrakstība nav mainīta. Iestarpinājumi (ar slīpiem burtiem) pirmā paragrāfā nav oriģinālā tekstā.

Aldis L. Putniņš
Laikrakstam „Latvietis“

* * *

Oriģineli romantiskos apstākļos svinējām latviešu kāzas Kapaldo'jā (Kapaldo ir iekšzemes rajons gandrīz 500 km zemes ceļu attālumā no Brisbanes) – Kvīnslandes džungļos, kur Ludemaņu vienīgo meitu Annu no Ponemunas (Lietuvā, tuvu Latvijas-Lietuvas robežai, netālu no Neretas) salaulāja ar ilggadējā Austrālijas fermera Anskenevica vienīgo dēlu Valdemāru. Kāzu ceremonija notika zem sirmajiem džungļu kokiem un liānām, uz Anskenevica tēva jaunuzņemtā zemes gabala. Laulību iesvētīja Austrālijas luterāņu mācītājs Herb. Šmits (Schmidts), kuram nācās uz šo aktu kādas 300 jūdzes pa dzelzceļu nobraukt. Kāzu azaidā piedalījās vietējie latvieši, kuri šeit ieceļojuši pēdējos pāris gados. Galds viesiem bija klāts brīvā gaisā. Lai gan līgava tikai īsu laiku uzturas Austrālijā, tomēr jau paspējusi pilnīgi piemēroties pionieru dzīves apstākļiem, ko varēja spriest no galda gardumiem.

Apstākļi šādā jaunuzņemtā zemesgabalā diezgan apgrūtinoši, piem. vārīšanu un cepšanu izdara uz atklāta nometnes ugunskura čuguna traukos, tos apberot ar karstiem pelniem un oglēm.

Kāzu mielastu bija sagatavojusi pate līgava šādā ceļā. Vakarā zem brīvās debess omulīgi atskanēja dziesmas latviešu, angļu, krievu un vācu valodās, acetelīna lampām spīdot starp teiksmainiem kokiem un liānām.

Klimatiskie un saimnieciskie apstākļi Kvīnslandē latviešiem labi piemēroti. Latvieši šajā apgabalā (skaitā 14, ieskaitot pieaugušos un bērnus) šeit ieceļojuši kādus 2 gadus atpakaļ, izņemot Anskenevica ģimeni, kura te apmetusies gadus 17 atpakaļ un nodarbojas ar piensaimniecību, cūkkopību un kokvilnas audzēšanu. Pienu ferma tūdaļ pēc slaukšanas ar separatoru atkrejo, krējumu sūta 50 jūdzes pa dzelzceļu uz kooperatīva sviestnīcu, kur to izgatavo eksporta sviestā; ari nobarotās cūkas sūta 300 jūdzes uz kooperatīva bekonfabriku. Kokvilnu – tanī pašā attālumā uz kooperatīva kārstuvi. Pārējie latvieši, kā jauniebraucēji, arī jau labi paspējuši iekopties un dažam pat vairāk kā simts akru ar kokvilnu apstādīts, piem. L. Māliņam – senākam Rīgas tirgotājam – jau otro gadu šāds platums; viņš drīzumā sāks nodarboties ar piensaimniecību.

Zeme Kapaldo apgabalā visa jau noņemta, bet citos apgabalos vēl tūkstošiem akru gaida darbīgas rokas. Klimatiskie apstākļi sevišķi labi piensaimniecībai, bet netik labi graudkopībai, jo nokrišņi neregulāri. Zeme apklāta ar mežu, sevišķi upju tuvumā, vai ar džungļiem – scrub'u kalnos (Kvīnslandes džungļus sauc par skrubu). Šī zeme ir vulkāniska – bagāta ar trūdiem. Kapaldo skrubs ir diezgan biezs; vietām cilvēkam nav iespējams stāvus iet, bet jāiet rāpus. Latvieši apmetušies šādā džunglī jo tas vispiemērotākais jauniesācējiem ar aprobežotu kapitālu un pēc zemes iztīrīšanas izvēršas par visdārgākām un labākām fermām. Uz šādas zemes iesācējam vienīgie darbarīki ir – cirvis, krūmu apcērtamā ģelze. Smalkos krūmus nocērt ar pēdējo darbarīku, tad uzlauž lielos kokus un kad šāds cirtums žuvis kādas 6-8 nedēļas, viņu aizdedzina karstā, vējainā dienā. Liesma ātri izplatās pa visu cirtumu un dažās stundās atstāj kvēlošus bluķus un celmus. Pēc līduma atdzišanas starp pārpalikušiem koku gabaliem un celmiem sēj kokvilnu vai kukurūzu, sēj ķirbjus, arbūzus un t.t.

Kad sējums sasniedzis zināmu augstumu, starp viņu sēj mākslīgo zāli Rhodes Grass (Āfrikas zāle, ļoti laba piena govīm), kura pēc vienreizējas sēšanas gadiem zaļo starp bluķiem un celmiem.

Pirmos gadus citas zaļbarības nesēj, nedz arī ievāc sienu govīm, jo tās ganās iežogojumos dienu un nakti, vasaru un ziemu.

Celmi arī viegli izdedzināmi, pēc kam var zemi art un kultivēt.

Pionieram jābūt fiziska darba spējīgam un vajaga vismaz 200 dolāru šādam uzņēmumam personīga kapitāla.

Ūdens ir vienīgais trūkums, jo tas slēpjas ļoti dziļi skruba zemē, piem. Anskenevicu fermā 800 pēdas dziļi. Ūdens gan labs lopiem, bet ne mājturībai, kurai jālieto lietus ūdens.

Neieteicam nevienam uz šejieni braukt, vismaz bez iepriekšējas sarakstīšanās ar paziņām, vai griešanās pie Kvīnslandes valdības zemes departamenta, lai izzinātu – vai zeme dabūjama, kur, kad un kam apgabals piemērojams.

Maija Burtniece
Speciālraksts un uzņēmumi Atpūtai