Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Trīs Alunāni pie Alunāna

Amerikas latviešu fotogrāfu fotoizstāde

Laikraksts Latvietis Nr. 313, 2014. g. 12. jūnijā
Santa Kanaška -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ādolfa Alunāna muzeja kopskats.

Aleksandrs, Ādolfs un Pēteris  Alunāni. FOTO Ģirts Zeidenbergs.

Alunāni un mākslas zinātnieks Guntis Švītiņš. FOTO Ģirts Zeidenbergs.

Ir 2014. gada 5. jūnijs. Datums ir īpašs ne tikai man kā iespēja pirmo reizi rakstīt žurnālā, bet arī pašai Jelgavas pilsētai. Tika atklāta kāda emocionāla fotoizstāde, kas ļāva iepazīt ne tikai Amerikā dzīvojošo latviešu fotografēšanas talantu, bet arī satikt un iepazīt māksliniekus klātienē. Ļaujiet iepazīstināt ar Alunānu ģimenes pārstāvjiem – Pēteri (tēvs) un Aleksandru (dēls).

Oficiālā atklāšana sākās pulksten 16.00, Ādolfa Alunāna memoriālajā muzejā. Telpās virmoja salda ziedu un vīnogu smarža, ko papildināja patīkams pasākuma dalībnieku satraukums. Fotoizstādi papildināja dzintaru rotu ekspozīcija, kas dažādu dzelteno toņu variācijās mirdzēja muzeju telpu apgaismojumā. Fotogrāfa Pētera Alunāna tēvs bijis rotkalis, kam ļoti tuvs bijis dzintars. Mīlestību pret latviešu dārgakmeni viņš nodevis arī tālākajām paaudzēm. To uzzinot, uzreiz sapratu izstādes nosaukuma izcelsmi. Atklāšanu ļoti ģimenisku padarīja iepazīšanās – katram klātesošajam vajadzēja piecelties no sēdvietas un nosaukt ne tikai savu vārdu, bet arī apmeklējuma iemeslu. Interesants fakts – publika bija ne tikai latvieši, bet arī amerikāņi, un tālu ceļu līdz izstādei mērojis pat Brazīlijas latvietis. Pēc iepazīšanās un sveikšanas, mākslinieki stāstīja par savu dzīvi un fotografēšanu. Pēc oficiālās atklāšanas izmantoju iespēju aprunāties ar katru no fotomāksliniekiem personiski.

Pirmo intervēju Pēteri Alunānu. Mākslinieks no ģimenes drauga puses tika raksturots kā netipisks fotogrāfs. Un patiesi, viņa darbos iemūžināti tādu Latvijas politikas pārstāvju kā Vairas Vīķes-Freibergas, Gunta Ulmaņa emociju kadri. Mākslinieka dzīvesprieks un aizrautība, iedvesmoja, kā arī ļāva veidot patīkamu un nepiespiestu dialogu.

Kā jūs iemīlējāt fotografēšanu?

No tēva. Viņam bija vecs fotoaparāts, kuru divpadsmit gadu vecumā sāku lietot arī es. Tas pats piemeklēja arī manu dēlu.

Kādas ir tuvākās fotografēšanas tēmas, jūsu mīļākais daiļdarbs?

Tur nedaudz jāpadomā... Man patīk fotografēt dažādas sēdes. Viena no mīļākajām fotogrāfijām ir tā, kurā atrodas premjers ar Klintonu. Agrākos laikos, kad lietoju fotofilmu, iemūžināju ainavas, dabasskatus, jūras, okeānus.

Kas jums vienmēr asociēsies ar Latviju?

Kad biju mazs, tēvs bija rotkalis un apstrādāja dzintarus. Ar to visu viņš iesāka darboties bēgļu nometnē, Vācijā. Kad bijām Amerikā, dzīvojām laukos, un tad viņam, lai nodrošinātu iztiku, biju jādara ko citu. Tomēr vakaros viņš apstrādāja dzintarus un sudrabus. Viņš tos spodrināja, un, kad biju mazs, sēdēju viņam klēpī un vēroju, kā viņš darbojas. Mamma turpretim vairāk bija noskaņota uz grāmatām, viņa daudz lasīja, taisīja prievītes. No mammas nāca grāmatas, bet no tēva – sudrabs.

Ko novēlat jaunajiem fotogrāfiem?

Bildēt katru dienu, katru minūti.

*

Intervēju arī Pētera dēlu – fotogrāfu Aleksandru Alunānu. Jaunieša ekspozīcijā vērojamas jauna cilvēka emocijas, dzīves skatījums. Kalni, daba, pilsēta, gaišums un dzīvesprieks ir viņa daiļrades atslēgas vārdi.

Vai arī jūs mīlestību pret fotografēšanu mantojāt no tēva?

Jā, kad biju bērns, redzēju, kā tēvs fotografē. Pats vēlējos to pamēģināt, un tā tas arī iesākās. Abi ar tēvu strādājām foto veikalā, kurā es biju palīgs. Fotografēšanas prasmes attīstīju arī skolas laikā.

Vai latviešu valoda bija jūsu dzimtā valoda?

Jā, jo ar tēvu viens ar otru runājām latviski. Vecāki stāstīja, ka bērnībā visu tulkoju savam tēvam no amerikāņu* valodas uz latviešu. Kādu dienu viņš sācis ar mani runāt angļu valodā. Es esot uz viņu pārsteigts skatījies, un nesapratis, kas notiek. Svētdienās gājām uz latviešu biedrības namu, tur iemācījos tautas vēsturi, gramatiku.

Saprotu, ka fotografēšana ir brīvā laika aizraušanās. Kādu profesiju esat apguvis Universitātē?

Koledžā nodarbojos ar profesionālo futbolu, studēju mūziku, mākslu un filozofiju. Pēc koledžas saņēmu maģistra grādu filozofijā.

Kas jums asociējas ar Latviju?

Jau kopš mazotnes redzēju, cik stipra ir tēva un vectēva mīlestība pret Latviju. Dzintara rokdarbi, fotogrāfijas, tas viss mani padarīja piekabinātu* Latvijai. No bērnības atminos Rīgu, Amerikā satiktos latviešus, tautas dejas un Dziesmu svētkus. Šeit jūtos kā mājās.

*

Ar to mans fotoizstādes apmeklējums ir noslēdzies. Jūtos iedvesmas un prieka piepildīta. Citēju Ā. Alunāna muzeja direktores Maijas Matisas sacīto: „Fotogrāfija – iemūžināts mirklis no aizejošās burvības.“ Muzejā izvietotās fotogrāfijas man deva iespēju piedzīvot neikdienišķu sajūtu ceļojumu, laužot laika joslu robežas un pastāvošo mirkli. Ekonomiska ceļošana laikā. Nav jāpērk lidmašīnas biļetes, jāalgo ceļojumu kompānijas, ir tikai jāizmanto šī unikālā iespēja!

Santa Kanaška
no jelgavniekiem.lv

* autors saglabājis Aleksandra Alunāna oriģinālo izteiksmes formu.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com