Sandras Kalnietes runa

Palielināt / Enlarge

Sandra Kalniete sniedz uzrunu Melngalvju namā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Sandra Kalniete sniedz uzrunu Melngalvju namā. FOTO Aina Gailīte.

2014. gada 14. jūnijā Melngalvju namā, Rīgā

Valsts prezidenta kungs!

Saeimas priekšsēdētājas kundze!

Mīļā Dzintra! Mīļie sibīrieši!

Šodien mēs runājam par bērnu un jauniešu atgriešanos, kuru padomju vara pieļāva pēc 2. pasaules kara beigām. Kā jau daudzi citi padomju represīvo iestāžu lēmumi, arī šie ir nekonsekventi un neizsekojami – šodien atļauts atgriezties, rīt izsūti atkārtoti. Arī mana mamma Ligita šo nežēlīgo atgriešanos un atkārtoto izsūtīšanu piedzīvoja.

Pirmā atgriešanās notika 1946. gadā, kad Krasnojarskas un Tomskas apgabalos ieradās Latvijas Izglītības ministrijas darba grupa, kuras uzdevums bija pārvest mājās 1941. gada izsūtījuma bāreņus vecumā no četriem līdz sešpadsmit gadiem.[1] Redzot slimīgi vājos, noskrandušos bērnus, grupas vadītāja Anna Lūse nespēja atteikt izmisušajām mātēm un daudzus ierakstīja bāreņu sarakstos. Pārvarot dažādus birokrātiskus šķēršļus, līdz 1946. gada navigācijas sezonas beigām izdevās aizvest uz Latviju 1425 bērnus.[2] Daudzus no viņiem pēc dažiem gadiem izsūtīja otrreiz. Lai arī bērnu glābšanu bija plānots turpināt nākamajā navigācijas sezonā, padomju vara nolēma, ka „sociāli bīstamie bērni“ tādu augstsirdību nav pelnījuši un tos jāatstāj nīkuļot Sibīrijā.[3]

Otrā atgriešanās sākās 1948. gadā. Vispirms paklīda ziņa, ka kādam atļauts atgriezties, kas izsūtīto sirdīs iekveldināja neprātīgu cerību. Protams, arī mana mamma un vecmāmiņa Emilija cerēja. Beidzot Ligita saņēma izsaukumu uz Toguras komandantūru, kur komandants viņu informēja: „Ligita Janovna, padomju vara ir novērtējusi jūsu uzvedību un atļauj jums atgriezties Latvijā. Jums tiek dota iespēja pierādīt, ka esat šīs uzticības cienīga.“ Viņš arī paskaidroja, ka manai vecmāmiņai Emilijai jāpaliek, jo vispirms ļaujot atgriezties pēc 1925. gada dzimušajiem. 1948. gada 15. aprīlī ir izdarīts pēdējais reģistrācijas ieraksts Ligitas Dreifeldes komandantūras uzskaites kartītē.

Kad rakstīju grāmatu Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos, tad vēsturnieku rīcībā nebija dokumentu, kas ļautu saprast, kāpēc 1948. gadā nelielai izsūtīto daļai, galvenokārt jauniem cilvēkiem, atļāva atgriezties Latvijā. Vēsturnieki, ar kuriem konsultējos, izteica vairākus pieņēmumus. Tas varēja notikt ar PSRS Iekšlietu ministrijas īpaši slepenu lēmumu. Tā varēja būt arī iekšējā dienesta instrukcija vai pat mutisks rīkojums no Maskavas, Tomskas un dažu citu nometinājuma apgabalu pārraudzības sistēmas vadītājiem. Iespējams, jaunieši tika atlaisti tāpēc, ka viņi izsūtīšanas brīdī bija bijuši nepilngadīgi un kara jukās nebija saņemts rīkojums pēc sešpadsmit gadu vecuma sasniegšanas viņus iekļaut uzraugāmo sarakstā. Tāpēc, nezinot, ko darīt ar šiem „neuzskaitītajiem,“ apgabala vai rajona Iekšlietu ministrijas pilnvarotie izsniedza izbraukšanas atļaujas.

Līdz 1948. gadam visi specnometinātie atradās PSRS Iekšlietu ministrijas 1. specdaļas uzskaitē. Tad tos pārņēma PSRS Valsts drošības komiteja, kas 1949. gadā uzsāka specnometināto pārreģistrāciju. Tās gaitā atklājās lielas „nekārtības“ – mirušie nebija reģistrēti, pilngadību sasniegušie bērni nebija uzskaitīti, aizbēgušie meklēti, daļa nez kāpēc atlaisti. Mirušos „norakstīja“, bet pazudušos, tostarp sešpadsmit gadus pārsniegušos, sāka meklēt.

1949. gada 10. maijā pēc konstatējuma, ka „Kolpaševas pilsētas Iekšlietu daļas atļauja Dreifeldei Ligitai Jāņa m. tikusi izsniegta nelikumīgi,“[4] tika izsludināta Ligitas Dreifeldes Vissavienības meklēšana. Viņa tika „atrasta“ 8. oktobrī, kad Tukuma milicija apstiprinoši atbildēja uz Tomskas pieprasījumu.[5] 25. oktobrī pienāca PSRS Iekšlietu ministrijas vēstule, kurā bija norādīts, ka „nometināto bērni līdz ar 16 gadu vecuma sasniegšanu ir jāņem administratīvi nometināto uzskaitē, lai nodrošinātu viņu uzraudzību,“ un pieprasīts: „Saskaņā ar augstāk izklāstīto, lūdzam nosūtīt pa etapu Jūsu atrasto 1926. gadā dzimušo Dreifeldi Ligitu Jāņa m. uz iepriekšējo izsūtījuma vietu Kolpaševas rajona Tomskas apgabalā, kur dzīvo viņas māte, izsūtīti-nometinātā Dreifelde Ilze Emilija Indriķa meita.“[6]

Kopš bija paklīdusi ziņa, ka atkārtoti apcietināts kāds no bijušajiem „sibīriešiem“, mana mamma dzīvoja milzīgā sasprindzinājumā, jo viņa zināja, ka „brīvlaistos“ atradīs visur. Nelīdzēs ne dzīves vietas mainīšana, ne vīra uzvārda pieņemšana.

Mammu apcietināja 1949. gada 7. decembrī. Viņu apsūdzēja patvarīgā nometinājuma vietas atstāšanā. Nelīdzēja taisnošanās, ka viņai bijusi izbraukšanas atļauja no Tomskas apgabala, kas kopā ar citiem dokumentiem nozagta vilcienā. Izmeklētājam to būtu bijis viegli pārbaudīt, jo bez izbraukšanas atļaujas neviens nevarēja saņemt pasi, tikt pierakstīs dzīves vietā vai pieņemts darbā. Taču leitnantam dokumenta trūkums bija lielisks iegansts, lai „pareizi“ noformētu papīrus un pamatotu aizturēšanu.[7] Pēc dažām dienām mammu pārveda uz termiņcietumu pie Brasas stacijas Rīgā.

Mūsu ģimenes arhīvā glabājas maza, zaļgana piezīmju grāmatiņa – manas mammas dienasgrāmata, kas rakstīta otrreizējā ceļā uz Sibīriju. Dienasgrāmatu esmu lasījusi un pārlasījusi, katrreiz tajā atrodot jaunas nianses, mājienus un faktus, kas mani dziļi satricina un apdedzina arvien jaunās sāpēs par kārtējo nežēlību, kas manai mātei bija jāpiedzīvo. Kā noziedzniece no cietuma uz cietumu viņa tikusi pārsūtīta. Beztiesīga un pazemota viņa pavadījusi cietumos gandrīz piecus mēnešus, kuru laikā sākotnējo izmisumu pakāpeniski nomainīja pilnīga apātija. Tā bija vienīgais pieejamais pašaizsardzības līdzeklis, lai pasargātu sevi no jaunām emocionālām traumām nenormālajā kriminālājā pasaulē, kurā viņa bija iemesta. Nedaudzās, ar zīmuli rakstītās lappuses ir dokuments, kurā ir saglabāti viņas pārdzīvojumi – pazemojums, fiziskas bailes, sāpes, nomāktība, cerības, spīts, uzņēmība, bezspēks.

Mammas ceļš beidzās Kolpaševas pilsētā, kur kuģis iebrauca pēcpusdienā. Viņai lika nokāpt no kuģa. Viņa kādu laiku apjukusi stāvēja, gaidot, kad nāks konvojs. Tad mana mamma uzdrošinājās paieties uz vienu un otru pusi, lai pārbaudītu, vai kāds skries pakaļ un kliegs: „Na mesto!“[8] Neviens. Viņa beidzot drīkstēja iet pa ielu neapsargāta. Pirmais gājiens, protams, bija uz pilsētas komandantūru piereģistrēties. Tur komandants paziņoja, ka Ligitai Dreifeldei turpmāk būs jādzīvo Kolpaševā. „Kā Kolpaševā?“ viņa iesaucās: „Es vēlos braukt pie savas mammas uz Toguru.“ Iestājās klusums. Tad komandants, kā neērti juzdamies, iesmējās un teica: „Kā, vai tad jūs nezināt, ka jūsu māte ir mirusi?“ Ligita nesaprata. Komandants atkārtoja vēlreiz: „Jūsu māte Emilija Dreifelde ir mirusi 4. februārī.“

Nekad neviens šo un daudzas citas traumas nespēs izdzēst no manas mātes, tāpat kā no citu izsūtīto apziņas un zemapziņas. Pagaidām Latvijā tikpat kā nav pētītas izsūtījuma sekas un iespaids uz cilvēku turpmāko dzīvi un pat uz nākamo, izsūtījumu nepiedzīvojušo paaudzi, kas veidojās tiešā saskarsmē ar Sibīrijas moku ceļus izgājušajiem.[9]

Izsūtījums noteikti ir atstājis pēdas arī manī un manas paaudzes psiholoģijā un vērtību orientācijā.

--------------------------------------------------------

[1] Staris A. 1941. gadā okupantu izsūtīto Latvijas iedzīvotāju bērnu ērkšķainais atceļš uz dzimteni // Latvijas Vēsture. – 1995. – Nr. 1. – 37.-44. lpp.

[2] Pēc Latvijā provizoriski sastādītiem sarakstiem reevakuējami bija apmēram 600 bērni. Šim nolūkam tika piešķirti kopumā 180 tūkstoši rubļu. Sk. Staris A. 1941. gadā okupantu izsūtīto Latvijas iedzīvotāju bērnu ērkšķainais atceļš uz dzimteni // Latvijas Vēsture. –1995. – Nr. 1. – 37.-44. lpp.

[3] Staris A.1941. gadā okupantu izsūtīto Latvijas iedzīvotāju bērnu ērkšķainais atceļš uz dzimteni // Latvijas Vēsture. – 1995. – Nr. 1. – 37.-44. lpp.

[4] LVA, 1987.f., 1.apr., 20293.l., 20.lp.

[5] LVA, 1987.f., 1.apr., 20293.l., 17.lp.

[6] LVA, 1987.f., 1.apr., 20293.l., 17.lp.

[7] Uzskaites lietas dokumentu paviršās izpildīšanas dēļ grāmatā „Aizvestie“ dati par L. Dreifeldi ir neprecīzi. Ģimenes arhīvā glabājas L. Dreifeldes reģistrācijas kartīte, kurā pēdējais ieraksts izdarīts 15.04.1948. Grāmatā minēts, ka viņa ir bēgusi 15.04.1947., kad patiesībā viņa atradās Togurā. Sk. Aizvestie. 1941.gada 14.jūnijs / LVA. – Rīga: Nordik, 2001. – 560.lpp.

[8] Vietā! – Tulk. no krievu val.

[9] Māra Vidnere ir pētījusi izsūtījuma ietekmi uz izsūtīto personībām, meklējusi atbildi, kādi bija spēka avoti, kas palīdzēja izdzīvot ekstremālos apstākļos, tomēr šis pētījums neko nestāsta par pēctraumatisma izpausmēm izsūtīto turpmākajā dzīvē. Sk. Vidnere M. „Ar asarām tas nav pierādāms…“– Rīga: LU, 1997. – 312 lpp.