Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Pilsētas jubilejas priekšvēstnesis – keramika

Laikraksts Latvietis Nr. 314, 2014. g. 19. jūnijā
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Izstādes kopskats. FOTO Māris Brancis.

Ieva Galkauskaite. „Jelgavas maska“. FOTO Māris Brancis.

Aleksandrs Djačenko. „Jelgava – keramiku pilsēta“. FOTO Māris Brancis.

Aleksandrs Djačenko. „Jelgavnieka portrets“. FOTO Māris Brancis.

Vitālija Kurtinaitiene. „Jelgavas sapņi“. FOTO Māris Brancis.

Katrina Vinerte. „Alnis“. FOTO Māris Brancis.

No 19. līdz 29. maijam Jelgavā notika I starptautiskais Zemgales keramikas simpozijs, kurā piedalījās mākslinieki no trim sadraudzības pilsētām – Pērnavas, Šauļiem un Jelgavas. Tā laikā septiņi keramiķi strādāja uzņēmumā Keramika LV.

Šo triju pilsētu mākslinieki ik gadus pēc kārtas tiekas, ar izstādēm, plenēriem un simpozijiem uzturot kontaktus. Kā atzina viesi, Jelgavas pilsētas pašvaldības iestāde Kultūra un Jelgavas Mākslinieku biedrība, finansiāli piepalīdzot Valsts Kultūrkapitāla fondam, bija izvēlējusies pareizo taktiku – satikties kopējās izstādēs ir lieliski, taču nav labāka draudzēšanās forma kā kopā strādāšana. Strādājot kopā, mākslinieki satuvinās profesionālā līmenī, paplašina savas amata prasmes, apmainās ar saviem amata noslēpumiem, diskutē, garīgi uzlādējas un gūst jaunas ierosmes tālākajam darbam. Sevišķi būtiski tas ir jaunajiem, kuri šādā veidā padziļina savas prasmes.

Šīs tikšanās pamatievirze saistījās ar pilsētas jubileju; nākamajā – 2015. gadā Jelgava svinēs savus 750 gadus. Simpozijs tādējādi kļuva par šo svinību priekšvēstnesi, katram māksliniekam radot darbus par Jelgavas tēmu, kā arī dodot priekšlikumu Keramikai LV vai nu jubilejas suvenīram, vai arī masu produkcijai.

Keramika LV, kas pastāv bijušās Latvijas keramikas telpās, starp citu vienīgais pastāvošais keramikas uzņēmums Baltijas valstīs, radīja simpozija dalībniekiem ideālus apstākļus. Bez darbavietas tā sponsorēja māksliniekus ar materiāliem – mālu un šamotu, glazūrām, žāvētavām un – galvenais – ar iespēju apdedzināt lielus darbus (līdz vienam metram), kas bieži vien reti kam mājas apstākļos ir iespējams.

Simpozija pēdējā dienā Jelgavas Kultūras namā tika atklāta izstāde, kas lieliski parādīja, kas šajās desmit dienās paveikts. Tā lieliski atklāja arī katras valsts keramikas būtiskas iezīmes. Igauņiem ļoti svarīga ir dokumentalitāte, precīza dabas formu attēlošana keramikā, lietuvieši piedomā pie rotājošā elementa, bet latvieši it kā šīs atšķirīgās iezīmes – dekoratīvismu un iztēli – apvieno vienā veselumā.

Liekas, ka Vitālijas Kurtinaitienes (Šauļi) fantāzijai nav robežu. Viņa strādāja ar iepriekš sagatavotām ģipša formām, pēc tam tās kopā savienoja, brīžiem izveidodama plašas telpiskas kompozīcijas. Vienai no tām bija desmit priekšmetu, rotaļīgā veidā simboliski stāstīdama par hercoga Jēkaba sievu Luīzi Šarloti, attēlojot viņu krāšņa dārza vidū.

Savukārt Ieva Galkauskaite (Šauļi) darināja trīs maskas, kas atgādina Āfrikas rituālu maskas. Lietuviete ārkārtīgi rūpīgi izcakoja virsmu ar ornamentiem, neatstājot nevienu kvadrātcentimetru mierīgai acu atpūtai.

Keramiķe no Pērnavas Kaja Rinaldo gan izveidoja amizantus zaķus, gan piedāvāja keramikas izlietni un dekoratīvi rotātu tējkannu, izceļoties ar lietišķumu.

Tikpat racionāls bija arī topošais keramiķis Jānis Leimanis. Viņš piedāvāja divdaļīgu krājkasīti, kopā sasietu ar auklu, un konstrukciju, kuras atsevišķas daļas savienoja ar māla skrūvēm.

Arīdzan Katrīna Vīnerte pieskaitāma pie jaunajiem māksliniekiem – pēc maģistratūras beigšanas pagājis tikai viens gads. Viņa var gan atdarināt dabas formas, gan radīt dekoratīvus darbus. Viņa lieliski mālā attēloja Jelgavas simbolu alni, tā galvu ar ragiem, ar faktūrām panākot pat materialitātes iespaidu. Katrīna izmantoja apdedzināšanas piedāvājumu un radīja liela formāta dekoratīvu daoisma filozofijas vizuālo atveidu un jaņ.

Jelgavniece Mārīte Djačenko izgatavoja gan dekoratīvus podus, gan vairākus dekoratīvus darbus. Viņas stiprā puse ir konstruktīvas un dabiskas daļu pārejas.

Savukārt Aleksandrs Djačenko labprāt strādā kā tēlnieks, radot humoristiski ievirzītus tēlus un scēnas. Viņš nekautrējās izveidot savu pašportretu, pieliekot tam klāt aļņa ragus un ausis un nosaucot to par Jelgavnieku. Mākslinieks ar trim dejojošām grācijām atainoja simpozija būtību – draudzību. Aleksandrs darināja arī laivu, pilnu ar vāzēm un podiem, starp kuriem paceļas alnis, domājot par to, ka Jelgavai jākļūst par Zemgales keramikas centru.

Šķiet, ka tā arī būs. Ne par velti jūlijā, Starptautiskā smilšu skulptūru festivāla laikā, notiks II šamota skulptūru jeb uguns skulptūru simpozijs, kas nu jau kļuvis starptautisks. Atcerēsimies, ka pagājušā gadā notika pirmais šāds simpozijs, kurā pasaulslavenais keramiķis Pēteris Martinsons Jelgavā uztaisīja savā mūžā pēdējo darbu.

Tuvojas pilsētas lielā jubileja, kurā droši vien atkal sastapsimies ar keramiku.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com