Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


14. jūnijs, no 1941. g. līdz 2010. g.

Zigrīdas Frances runa Brisbanē, Aizvesto piemiņas atcerē

Laikraksts Latvietis Nr. 100, 2010. g. 22. jūlijā
Zigrīda France -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Vēsture nekad latviešu tautu nav lutinājusi, bet iemācījusi bēdu zem akmens paslēpt, un tā grūtos laikus izdzīvot.

Bet tad nāca visgrūtākie no grūtiem laikiem, kad svešas varas nolūks bija Latvijas un latviešu tautas iznīcība. Viss sākās ar krieva un vācieša viltību, un pirmais iznīcībai domātais trieciens nāca 1941. gada 14. jūnijā, kad vienā naktī no Latvijas pazuda vairāk kā 15 tūkstoši cilvēku. Tā bija bēda tik liela, ka nav vēl atrasts akmens smags diezgan, zem kā to paslēpt. 14. jūnijs stāv Latvijas vēsturē ierakstīts kā tautas sēru diena, kad reizi gadā turpinām aizvestos pieminēt.

Iespējams, ka šodien Brisbanes latviešiem paiet sešdesmitā tāda reize. 1950. gada aizvesto piemiņas dienas akts būtu bijis no pirmajiem jaundibinātās Brisbanes Latviešu biedrības pienākumiem. Toreiz latvieši būtu sanākuši pilnā skaitā – veci, jauni, pat bērni, jo 41. gads, un viss, kas tam sekoja, vēl spilgti dzīvoja atmiņās. Tos notikumus cilāja un pārcilāja ne tik reizi gadā vien. Toreiz šeit saules zemē nonākušie latvieši nejutās kā mājās, bet dzīvoja cerībās, ka sabiedrotie okupētās zemes atbrīvos, un visi – kā bēgļi, tā 14. jūnijā aizvestie – reiz varēs atgriezties mājās. Par aizvesto likteni nezināja, varēja tikai minēt un cerēt, ka viņi tādu dienu piedzīvos.

Tagad mēs viņu stāstus zinām – zinām arī, ka 1941. gada jūnijam sekoja 1945. gada februāris un 1949. gada marts, un, ka pēc tām dienām nāca vēl un vēl atsevišķas dienas un naktis, kad cilvēkus izsūtīja vai citādi nomocīja, līdz nelaimīgo skaits kopā pārsniedza 58 tūkstošus.

No pēdējiem svešās varas upuriem būtu bijis brīvības cīnītājs Gunārs Astra, kura neapklusināmā balss apklusa 1988. gada aprīlī. Viņa pēdējie vārdi latviešu tautai skanēja optimistiski:

„Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs.“

Viņam nebija ļauts to dienu piedzīvot, bet viņa panākumus ar varmācību nevarēja iznīcināt. Gunāra Astras un citu varonība bija latviešus iedrošinājusi, un jau 1987. gadā Latvijā notika neiedomājamais. Grupas Helsinki 86 dalībnieki pulcējās pie Brīvības pieminekļa, lai atzīmētu 14. jūnija upurus. Divi jaunieši – Eva Biteniece un Rolands Silaraups, Helsinki 86 grupas bariņa aplenkti, gāja pie Brīvības pieminekļa, nesdami plakātu ar uzrakstu, 14. jūnija upuru piemiņai, un nolika ziedus tur, kur sen nebija atļauts upuriem ziedus likt.

Dzelzs aizkars Latvijā bija sācis rūsēt, un pēc 1989. gada neaizmirstamā Brīvības ceļa un 1990. gada vispasaules Dziesmu svētkiem tas sadrupa pavisam. Gunāra Astras vārdi piepildījās, un 1991. gadā Latvija atguva pirms pusgadsmita zaudēto neatkarību.

Latvieši atkal bija kungi savā zemē, un jau neatkarības pirmajā gadā grāmatnīcās parādījās aizvesto likteņstāsti, un ar katru gadu nāca klāt ar vien vairāk – tik daudz un tik smagi, ka visus lasīt un aptvert nav iespējams. Visi vienādi runā par mokošo ceļu, mokošu darbu, par mokošām slimībām, par bezcerību, badu un par nāvi, kas visu izsūtījuma laiku viņiem tuvu seko. Aizvesto stāsti atšķīrās vienīgi ar to – kā viens no viņiem, Jānis Benze, saka: „Daži mēs nonācām ellē, daži tikai elles pievārtē.“

Viņu stāstus lasot, nāk klajā dzīva vēsture, kas bez šīm liecībām pazustu nezināta un neapraudāta. Viņu stāstus lasot, jājautā – kā kaut kas tāds, tik briesmīgs varēja notikt? Daži no stāstītājiem ir jautājuši – kā un kāpēc – uz kāda pamata viņi, viņu bērni un vecie ļaudis, sūtīti ceļā uz elli?

Atbildes atradās Stabu ielā 89, vai Bezdelīgas ielas arhīvu plauktos, kur glabājās tūkstošiem sīki dokumentētas aizvesto... lietas. Viss tur ir sarakstīts, kā latviešu, tā krievu valodā, par šiem bīstamiem, darba tautai naidīgiem elementiem.

Tur atrodami apsūdzētāju, pratinātāju un tiesātāju vārdi – nereti tie ir latviski. Daudzi, kas savu lietu pētījuši, saka, ka rakstītais ir neprecīzs un dotie iemesli pārsteidzoši absurdi, kas viņiem pāri darīto padara vēl nopietnāku. Viņi ne tik vien mocīti un pazemoti, bet izsmieti.

Bieži dokumentos minēts Padomju Savienības kriminālkodeksa 58. pants. Ilmārs Šalts, sava tēva dokumentus pētot, saprata, ka ģimene sodīta ar šī 58. panta, 4. un 10. punktu. Panta izskaidrojumu viņam laimējās atrast Aleksandra Solžeņicina grāmatā Gulaga Arhipelags – nodaļā, ko rakstnieks ironizē ar nosaukumu Mūsu kanalizācijas vēsture.

Tos miljonus, ar 58. pantu nosodītus, Solžeņicins redz plūstot no mājām, skolām, darba vietām vai ielām caur notekām un caurulēm, drausmīgās dzīvās straumēs... lai beigās pazustu tundras mūžīgā sasalumā.

Solžeņizins raksta:

„Straumes kanalizācijā nemitīgi pulsēja. Brīžam spiediens palielinājās, brīžam atlaidās, bet nekad neapstājās. Kanalizāciju caurulēs nekad netrūka mūsu asinis, asaras, urīns un sviedri, kas PS skatījumā bijām mēs, apcietinātie. Katru straumi sastādīja viļņi, katru vilni, pilieni.“

Viņš pats bijis starp tiem un saviem likteņbiedriem stingri nosaka:

„Katrs piliens, kas vēl dzīvs, lai meklē un atrod kanalizācijas briesmīgo patiesību.“

Viens šāds piliens, Ilmārs Šalts, patiesi to ir veicis, grāmata Nolaupītā bērnība. Viņu kā desmit gadīgu zēnu kopā ar tēvu, māti, brāli un mazo māsu ņēma no lauku sētas un ieslēdza sarkani nokrāsotā lopu vagonā, lai iepludinātu kanalizācijas ietekās, jo tā nosacīja KK58. pants. Viņš par to raksta:

„58. pants izsmeļ visu pasauli, ne tik daudz punktu formulējumos, cik viņu dialektiskajā un ārkārtīgi plašā interpretācijā. Patiešām nav tāda pārkāpuma, nodoma, darbības vai bezdarbības zemes virsū, ko nevarētu sodīt varenais 58. pants.“

Solžeņicina aprakstītie Padomju Savienības kriminālkodeksa 58. panta 14 punkti lasās kā trakonamā sacerēti, bet izrādās esam Ļeņina paša darbs – gadiem Staļina izmantoti, lai miljonus nosodītu uz 10 vai 25 gadiem Sibīrijā, vai, ja izdevīgāk, likvidētu uz vietas. Vispirms viņš izrēķinājās as savas tautības neuzticamiem un tad skatījās uz kaimiņu tautām un tālāk. Viss bija iepriekš labi noorganizēts un ar 58. panta palīdzību notiesāšana ritēja veikli. Noziegumam pierādījuma nevajadzēja, pietika ar baumām. Nevajadzēja darbības, pietika ar domu vien.

58. panta 14 punkti, īsumā ir šādi:

  • jebkāda pret PSRS kontrrevolucionāra darbība,
  • bruņota sacelšanās vai republikas atdalīšanās no Padomju Savienības,
  • palīdzība Padomju Savienības ienaidniekiem,
  • palīdzība starptautiskajai buržuāzijai,
  • aģitācija,
  • spiegošana,
  • apvērsums,
  • terorisms,
  • sabotāža,
  • propaganda,
  • visi iepriekšējie punkti, ja darbība notiek organizācijas ietvaros,
  • zināt, bet noklusēt jebkādu šo likumu pārkāpumu,
  • piederība caristu organizācijai,
  • apzināti un tīši neizpildīt Padomju Savienības uzdotu pienākumu.

Visi minētie pārkāpumi skatāmi vārda īstā nozīmē vai arī visplašākā iedomājamā interpretācijā. Visi pārkāpumi sodāmi visnopietnākā veidā.

Piemēram...

  • Kontrrevolucionāra darbība varēja būt atteikšanās vai nespēja strādāt, vai neizpildīta darba norma. Vai bēgšana no ieslodzījuma, vai bez atļaujas no uzdotās darba vietas pārvietošanās citur...
  • Par Bruņotu sacelšanos vai domu no Savienības atdalīties... varēja sodīt, ja īpašumā atrasta medību bise vai Latvijas karogs, vai aizliegta literatūra.
  • Palīdzība ienaidniekam... Vācijā nonākuši bēgļi un kara gūstekņi palīdzēja ienaidniekam, pat atrodoties ienaidnieka zemē. Vienīgi tie, kuriem nebija PSRS pases, tika glābti no piespiestas repatriācijas un neizbēgamā 58. panta.
  • Aģitācijas, spiegošanas, propagandas, apvērsuma... pierādījumi jebkuram pārkāpumam varēja atrasties vēstulē vai dienas grāmatā, vai noklausītā sarunā, pat jokā par dzīvi Padomju Savienībā, vai viss, kas apvaino, izsmej vai jebkādi aizskar Komunistisko partiju vai partijas biedru.

Šaltu ģimenes saņemtā 58. panta ceturtā un trīspadsmitā punkta interpretācija par atbalstu buržuāzijai un caristu organizācijai ir patiesi ļoti plaša.

Ilmāra tēvs, agronoms, 20os gados bijis komandējumā ārzemēs un apmeklējis vairākas Eiropas valstis. Tā viņš atbalstījis buržuāziju. Kad Šaltu mājā notikusi kratīšana, bēniņos atrasta Cara Nikolaja ierāmēta bilde, ko 19. gadsimta beigās kā balvu par darbu pagasta skolā saņēmis Ilmāra vectēvs. Tas pierādīja atbalstu caristiem, un viss kopā rādīja uz Šaltu ģimenes politisko neuzticamību, un viņus izsūtīja uz 15 gadiem.

Šaltu ģimenes novadnieku Jēkabu Lindemani tāpat notiesāja ar 58. panta 4. un 13. punktiem. Tas par 1919. gada notikumu, kad septiņpadsmitgadīgais Jēkabs gadījās ceļa rādītājs, kad Padomju varai atkāpjoties, meklēts bijušais vietējais KP sekretārs. Meklētāji ieradušies Lindemaņu mājās, kura, padomju varai ienākot, tika nacionalizēta, un kur no 1919. g. janvāra līdz maijam darbojās vietējās KP šūnas pārvaldes centrs. 1919. g. jūnijā mājā jau bija atgriezušies īstie saimnieki, un Jēkabs gadījās ceļa rādītājs uz bijušā KP sekretāra mājām un acu liecinieks, kad viņš, no aresta bēgot, ticis nošauts. Kad pēc 20 gadiem padomju vara atgriezās Latvijā, par nošaušanu arestēja acu liecinieku Jēkabu, jo neviena cita nebija ko vainot. Viņš nonāca Novosibirskas cietumā, kur pēdējā pratināšanā atzinuši, ka viņš pie šaušanas nav piedalījies, bet par sniegto palīdzību, ceļu rādot un par to, ka bijis acu liecinieks KP biedra nošaušanā, pats notiesāts uz nāvi. Izrādīta maza žēlastība un atcelts 13. punkts, bet nāves sods izpildīts 1942. g. 5. februārī, dienas pirms viņa četrdesmitās dzimšanas dienas.

Benzes ģimene dzīvoja strādnieku rajonā no vectēva mantotā savrupmājā, nevis dzīvoklī kā kaimiņi. Kaimiņiene – strādnieku aktīviste – viņus par to necieta, kašķējās, līdz izcēlies ilgstošs strīds. Pēc gadiem par to Šaltiem piesprieda piekto punktu... terorisms. Kratītāji uzgājuši Benzes tēva Francijā saņemtu ordeni par darbu latviešu-franču savstarpējā norēķinu birojā, un klāt lika sesto punktu – par spiegošanu.... Jānis Benze vienīgais no ģimenes izdzīvoja visus 25 piespriestos gadus un par piedzīvoto raksta grāmatā – Elles pievārtē.

Tādi un vēl nožēlojamāki iemesli tūkstošu tūkstošus par pilieniem pārvērta, kas viļņos plūda Staļina kanalizācijas sistēmā līdz Tāliem ziemeļiem.

Kanalizācijas sistēma jau bija sākusi darboties pirms otrā pasaules kara – tiklīdz KP Krievijā nāca pie varas. Dzīvie pilieni plūda no visām pasaules malām, nākot no Skandināvijas, Vācijas, Francijas, Spānijas, Vidusāzijas, Japānas, Ķīnas. No Eiropas spiestā repatriācija vien, Sibīrijai atdeva miljonus. Upuri nāca pat no Anglijas un Amerikas – vai nu netīšām PS teritorijā nokļuvuši, vai brīvprātīgi ieradušies pārliecināti komunisti, kuri cerēja uz labu dzīvi darba ļaužu utopijā, bet beigās sastapās ar briesmīgā 58. pantu jebkuru punktu.

Tūkstošus atvilināja no Amerikas pasaules ekonomiskās krīzes laikā, solot labi atalgotu un atbildīgu darbu. Staļinam vajadzēja izglītotus inženierus un amatniekus, lai celtu Padomju Savienības rūpniecību, bet arī tie eventuāli pārvērtās pilienos.

Tā gadu gājumā viskopā esot pazuduši tuvu 60 miljoni cilvēku. Kur? Vairums Tālajos ziemeļos pie Polārā loka. Tur saskaitāmas ap 500 oficiālas vergu nometnes. No liecībām zinām, ka bieži apcietinātiem pašiem bija jāceļ barakas vai zemnīcas, vai pajumtes, kādas vien var. Jānis Benze to vairākkārt piedzīvoja baigajos ziemeļu gados, jo apcietinātos sūtīja no vietas uz vietu. Lai vienmēr dzīvotu neziņā, svešā vidē, starp svešām sejām, svešām valodām. Tas ar nolūku, jo tā apcietinātiem samazināja iespēju sacelties. Un sacelšanās esot reti notikušas. Pat visgrūtākos apstākļos nonākuši, cilvēku vienīgā cīņa bija, lai izdzīvotu un atgrieztos mājās.

Latvieši, igauņi un leiši 14. jūnijā piemin savus aizvestos. Citām okupētām zemēm būs citi mēneši un citas dienas. Pateicoties aizvesto likteņstāstiem, tas vairs nav noslēpums, ka Otrā pasaules karā bija divi holokausti un divi ļaundari. Pat Eiropas parlamentā tā lieta ir cilāta, bet piesardzīgi. Tas, ka komunisms savu dvīņu brāli sakāva un pasauli glāba no nacisma, ticis atmaksāts ar grēku piedošanu. Bet īsti piedot var tikai tas, kam pāri darīts... un tam, kas vainu atzīst un grēku nožēlo. To bijušās Padomju Savienības valdība un mantiniece – Krievija nav vēl spējusi darīt.

Jābrīnās, cik augstprātīgi šī lielvalsts var noliegt nenoliedzamo.

Ja mūslaiku Krievija pieņem mantojumā PSRS varoņa godu, tai jāmanto arī tās milzīgais negods, ko Solžeņicins salīdzināja ar drausmīgo kanalizācijas sistēmu.

Par visu to vēsturnieki zin. Ir pat dzirdēti pārmetumi, piemēram, franču filozofs un politologs Žons Fransuā Revels (Jean Francois Revels) saka: „Tas ir nacisma upuriem vislielākais apvainojums, ja ar viņu mokām aprok komunisma upurus.“

Tādas balsis vien Krieviju neiespaidos atklāt patiesību, bet, pateicoties aizvesto likteņstāstiem, patiesība nekur nepazudīs. Padomju Savienības Kriminālkodeksa 58. pantu un no tā izveidoto kanalizācijas sistēmu nevarēs ne apslēpt, ne aizmirst, un diena pienāks, kad pasaules vēstures grāmatās ierakstīs šo vislielāko, vismazāk apraudāto nežēlību pret nevainīgiem cilvēkiem. Tad latvietis arī šo lielo bēdu spēs zem akmens palikt, kā vienmēr ar bēdu ir darījis.

* * *

Rakstīts, pieminot 1941. g. aizvestos – mūsu tēvu, tēva brāli, viņa sievu un 10 g. v. dēlu un gados veco ģimenes draugu un palīgu, kuru aizveda 1945. gadā. Tēva brāļa dēls viens izdzīvoja un atgriezās Latvijā, bet viņu apcietināja atkal un notiesāja uz vēl pieciem gadiem Sibīrijas kolhozos. Pieminot arī mātes māsas trīs bērnus, kurus paņēma un aizveda vienus pašus, jo vecāki nebija mājās. Pieminot arī māsas vīra māti, kura pēc astoņām Sibīrijas ziemām atgriezās Latvijā, lai dzīvotu no radu žēlastības, jo savās mājās atgriezties neļāva.

Z.F.

Likteņstāstos bieži rakstīts, ka sarkaniem lopu vagoniem šķērsojot Latvijas robežu, esot dziedāta Latvijas himna...

Viņus pieminēsim ar – Dievs, svētī Latviju!



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com