Saruna ar Dr. Jāni Priedkalnu

Palielināt / Enlarge

Jānis un Sarma un viņu seši bērni pie Melburnas Latviešu nama 1975. gada janvārī. FOTO no Priedkalnu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Jānis Priedkalns (no kreisās) ar kolēģiem Otago Universitātes Medicīnas skolā Danedinā (Dunedin) Jaunzēlandē 1975. gadā. FOTO no Priedkalnu ģimenes arhīva.

Jānis Priedkalns – Latvijas Apvienoto nāciju vēstnieks. FOTO no Priedkalnu ģimenes arhīva.

Tikos ar Dr. Jāni Priedkalnu svētdien, 11. maijā, pēc Mātes dienas dievkalpojuma, un pēc viņa sniegtā priekšlasījuma Svētā Krusta baznīcas zālē. Saruna izvērtās gara, jo bija tik daudz tēmu, par kurām runāt, un daudz jautājumu, uz kuriem bija interesanti dzirdēt viņa atbildes. Piedāvāju īsinātu sarunu laikraksta „Latvietis“ lasītājiem.

Ilze Nāgela: Jūs savā mūžā esat darbojies dažādās sfērās: kā mediķis, kā akadēmiķis, kā politiķis – iesaistījies Latvijas Saeimas darbā kā deputāts Saeimā, bijis Latvijas ārpolitikas dienestā – Latvijas republikas pārstāvis ANO. Kādi ir Jūsu akadēmiskie grādi? Kad tie iegūtu?

Dr. Jānis Priedkalns: Mans pirmais akadēmiskais grāds ir veterinārmedicīnā; es izstudēju veterinārmedicīnu Sidnejas Universitātē; biju matrikulējies Viktorijas pavalstī 12. gadu beidzot. Tā kā veterināru fakultāte bija tikai Sidnejas Universitātē tai laikā, uz kuru brauca visi jaunzēlandieši un no visas Austrālijas, tad es arī devos uz Sidneju. Pirmo gadu gan nostudēju Melburnā vienkārši Science, un tad Sidnejā pagāja pieci gadi studijās, pēc kuru beigšanas un pusgada prakses Jaunzēlandē, es saņēmu darba vietu Adelaides tuvumā – pilsētā ziemeļos no Adelaides.

I.N.: Kas pamudināja studēt veterināriju?

J.P.: Mans tēvs ir veterinārmediķis, un tas pamudināja. Tas bija mans pirmais grāds. Un mana māte ir teoloģe, un arī teoloģiju es vēlāk izstudēju.

Nostrādāju veterināra praksē divarpus gadus un tad devos uz Ameriku. Tur dabūju iespēju strādāt doktora grādu pāris vietās, un es izvēlējos Minesotas Universitāti, kur pabeidzu savas doktora grāda studijas un pētniecību, un arī kļuvu par jaunāko profesoru. Īstenībā, latviešu terminoloģijā tas būtu jaunākais docents vai tamlīdzīgi.

I.N.: Kāda bija disertācijas tēma?

J.P.: Manas disertācijas tēma bija Dažādu hormonu iedarbība uz folikulas stimulāciju.

Amerikā es sāku piedalīties latviešu sabiedriskā dzīvē. Austrālijā es arī biju pirmo Jaunatnes dienu rīcības komitejas vadītājs un šo to darīju. Amerikā es kļuvu par Latviešu studentu centrālās savienības (LSCS) priekšsēdi. Tā bija organizācija, kas apvienoja latviešu studentu organizācijas visās rietumu zemēs. Tā kā es arī biju Austrālijas Latviešu studentu apvienības vadītājs studiju laikā, tad tā arī iegāju tajā LSCS.

Blakus tam es Amerikā sāku darboties arī drusku vairāk baltiešu politiskā darbā. 1965. gadā es nodibināju tādu organizāciju Americans for Congressional Action to Free the Baltic States, kurai centrs bija Čikāgā. Voldemārs Korsts, kuram ir radniecība ar Streipu ģimeni, bija iniciators. Laimonis Streips tanī laikā vadīja Mazputniņu. Es arī starp citu žurnālam Mazputniņš kļuvu par tādu kā mecenātu; vienmēr atbalstījām viena žurnāla izdošanu, un kad nāca vēl Minsteres Latviešu ģimnāzija, tad mēs, mecenāti, finansējām vienu studentu tai laikā.

Amerikā es biju septiņus gadus, un tai laikā dabūju Vācijas un Francijas valdību stipendijas, jo es jau gribēju uz Eiropu pārcelties, gribēju redzēt vecās universitātes...

I.N.: Neiedzīvojāties tā kārtīgi Amerikā?

J.P.: Nē. Kaut kādā veidā es iedzīvojos, es sapratu amerikāņu mentalitāti, bet man tā nebija tuva. Es beigās sapratu amerikāņus, es viņus atbalstīju. Kad es uz Eiropu aizbraucu, eiropieši tik nesaudzīgi un tik neinformēti kritizēja amerikāņus, ka es kļuvu par amerikāņu aizstāvi. Viņiem ir sabiedrībā diezgan noteikts puritānisma slānis; tur ir cilvēki, kas nopietni tic, ka viņi dara visai pasaulei labu, ka viņi visās valstīs grib iet un tur mācīt, kā būtu pareizi, un daudzi to dara nopietni un ar pārliecību. Bet tur ir arī pilnīgi tāda kultūras nepazīšana, reliģiju nepazīšana, kas to lietu aizved līdz sabrukumam.

I.N.: Viena lieta ir nezināšana un tā vēl nebūtu slikta, bet sliktāka ir negribēšana zināt...

J.P.: Jā, un paliek pie sava. Bet vēl turpinot par maniem grādiem. Kad pārcēlos no Amerikas uz Eiropu, mēs pavadījām četrus gadus Vācijā. Es biju Minhenes Universitātē, kur strādāju pētniecības darbu. Tur es arī sāku studēt teoloģiju vācu valodā Ludviga Maksimiliana Universitātē. Tad mums bērniņi sāka dzimt: pirmie divi piedzima Amerikā, nākošais – Vācijā, aiznākošais – Francijā un tad Anglijā, un jaunākais – Austrālijā; mums bija trīs puikas un trīs meitenes; un tā viņi nāca ik pa divi gadi, apmēram.

Tad Eiropā – Anglijā es iesniedzu kādus pētījumu darbus, un Karaliskā koledža man piešķīra tādu medicīnas zinātnes diplomu – Member of the Royal College. Tas ir drusku vairāk par bakalaura grādu, varētu teikt, tas ir maģistra līmenī.

I.N.: Un šie pētījumi bija medicīnas laukā?

J.P.: Jā, es Amerikā strādāju medicīnas fakultātē, un visi mani pētniecības darbi bija par medicīniskām tēmām. Man nav tieši ārsta izglītība, bet man ir medicīnas fakultātes, ko sauc Medical Science.

I.N.: Vai to varētu saukt par ārstniecības fakultāti?

J.P.: Medical Science ir disciplīna pati par sevi.

I.N.: Un ar veterināriju tad vairs ne?

J.P.: Ar to es biju pabeidzis, nostrādājot divus gadus praksē, un turpmāk man viss mācību darbs ir bijis tikai medicīnas fakultātēs. Pēc četriem gadiem pavadītiem Francijā: Lionā – divi gadi un Parīzē – Collège de France – divi gadi.

I.N.: Arī iemācījāties valodu?

J.P.: Jā, es varu franciski runāt.

J.P.: Tad es saņēmu mācību spēka vietu Kembridžas Universitātē Anglijā, kur man pagāja četri gadi. Tur es dabūju maģistra grādu, ko sauc par Arts; visi grādi ir Arts. Doktorāta līmenī ir Doctor of Letters – Burtu Doktors – humanitārās zinībās un zinātņu doktors ir eksakto zinātņu jomā. Pie šiem grādiem jāpieliek klāt teoloģijas diploms, bet teoloģiju (tas bija Minhenē) es pilnībā neesmu beidzis; man ir nepabeigta teoloģija. Arī Kembridžā es apmeklēju teoloģijas seminārus un rakstīju rakstus, bet to es darīju blakus galvenajam darbam.

Un, noslēdzot pa grādiem, man bija Latvijā divi goda doktora grādi – viens no Latvijas Universitātes un viens no Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Jelgavā.

I.N.: Lauksaimniecības Universitātē?

J.P.: Jā, sākās ar to, ka es sāku vest viņiem grāmatas no Rietumiem veterinārmedicīnas fakultātei Jelgavā. Tad viņi mani uzaicināja lasīt lekcijas. Pirmajā gadā, kad es aizbraucu un pirms aktīvā Saeima bija sākusies (mani ievēlēja 6. Saeimā), es dzīvoju Jelgavā studentu mītnēs un tur mācīju embrioloģiju, histoloģiju un anatomiju.

I.N: Vai negribējāt palikt ilgāk Kembridžā?

J.P.: Jā, beigās es domāju, kurā vietā īsti es gribētu palikt. Vienīgais, kas pēc visa tā mums radās – mēs atklājām, ka mēs esam latvieši. Mēs nebijām dzīvojuši vienā valstī, kā vairums bēgļu un emigrantu; mēs bijām dzīvojuši piecās valstīs.

I.N.: Kad pārcēlāties uz dzīvi Latvijā? Kas Jūs mudināja to darīt?

J.P.: Tas bija 1995. gads, kad es pārcēlos uz dzīvi Latvijā. Es biju profesors un katedras vadītājs Adelaides Universitātē 25 gadus, bet mums ir tāds noteikums, ja ievēl Parlamentā, tad ir no amata jāatsakās. Parlamenta deputāta darbu ar akadēmisko vietu nevar apvienot. Un tad es no Adelaides atteicos.

I.N.: Kas Jūs mudināja to darīt?

J.P.: Es jau ilgāku laiku biju darbojies ar nacionālām lietām, strādāju Nacionālajā darba grupā. Strādāju Vasaras vidusskolā un tur jauniešus indoktrinēju; arī vadīju Jaunatnes nacionālo darba grupu. 20 gadus es vadīju Dienvidaustrālijā latviešu valodas imatrikulācijas komiteju; tie tika atzīta austrāliešu izglītības sistēmā.

I.N.: Cik gadus bijāt deputāts?

JP.: Līdz 1996. gadam es biju Latvijā. Es biju Saeimas deputāts, un tad izdomāja, ka manas valodas zināšanas būtu jāizmanto Apvienotajās Nācijās; es diezgan brīvi varu runāt vāciski un franciski. Un tad es braucu uz Ņujorku kā Latvijas vēstnieks, un mana sieva, kura bija palikusi Austrālijā, man arī pievienojās Ņujorkā, kuras vide viņai ļoti patika. Viņa jau Austrālijā slimoja ar vēzi, un Ņujorkā, kamēr es tur strādāju, viņa mira 2000. gadā ar iekšējo orgānu vēzi.

Ņujorkā es biju no 1997. līdz 2001. gadam. Drusku nereālistiska tā vide tur bija: viens otru uzrunā par ekselenci utt. Man bija diezgan daudz darīšanas ar Krievijas pārstāvi Lavrovu; viņš man reiz teica: Kāpēc jūs, latvieši, esat pret visu, kas būtu par progresu mūsu valstu attiecībās, ar jums ir tik grūti strādāt? Viņš bija ar humora izjūtu, un tagad to nevar no viņa manīt, tagad viņš ir nonācis nopietnā situācijā, bet viņš bija Krievijai labs vēstnieks.

Es biju izraudzīts par Economic and Social Council ECOSOC organizācijas viceprezidentu, un tajā laikā bija mana kandidatūra arī uz Latvijas Valsts prezidentūru no tēvzemiešiem un LNNK. Viņš (Red. Lavrovs) to tūdaļ manīja un teica, ka mani nevar laist tādā prominentā vietā, jo tas par daudz Latviju paceltu. Tad viņš sazinājās ar mūsu ārlietu ministriju, un es nezinu, ar cik daudz cilvēkiem, bet katrā ziņā ar Māri Riekstiņu. Un tad viņi nobloķēja: pateica, ka es nedrīkstu kandidēt uz to vietu, jo man nebūšot laika to amatu veikt un tamlīdzīgi. Varētu teikt, ka tanī laikā tā bija prestižākā vieta tai sistēmā. Tad tas ECOSOC vadītājs Itālijas vēstnieks Paolo Fulčijs (Paolo Fulci) mani kooptēja kā locekli bez Latvijas piekrišanas. Tad es vienkārši darbojos, un viņš ņēma mani līdzi visādās sanāksmēs uz Vašingtonu, kur runāja par International Monetary Fund (Starptautisko Valūtas fondu); es dabūju labu pieredzi, bet viņi izdarīja spiedienu uz Latvijas Ārlietu ministriju, lai man neļauj pieņemt to kandidāta vietu. Citādi man Apvienotajās Nācijās patika.

I.N.: Un pēc darba ANO atgriezāties Latvijā?

J.P.: Jā, devos atpakaļ uz Latviju un no 2001. līdz 2008. gadam es biju trīs gadus profesors Stradiņa Universitātē medicīnas fakultātē un tad četrus gadus Latvijas Universitātē – publiskās vadības disciplīnā, ekonomikas fakultātē. Gan Daugavas Vanagi, gan citi man teica – mums ir pašvaldību līmeņa vadības speciālisti, mums ir arī nacionālā līmeņa vadība, bet mums nav starptautiskā līmeņa vadības speciālistu, kas varētu Latviju pārstāvēt. Un tad mani kooptēja vienkārši uz zināšanu pamata. Es strādāju ar postgraduantiem, ar maģistrantiem.

I.N.: Vai bija kāda mācību programma?

J.P.: Nē, nebija, es pats to gatavoju, pats arī mācījos, PowerPoint prezentācijas sagatavoju. Studenti bija labi; lielāko tiesu doktoranti. Ar viņiem bija vieglāk. Bet es sāku arī līdzīgu kursu Vidzemes Augstskolā Valmierā. Tur man nebija tik laba atsaucība, jo es tur diezgan popularizēju globalizāciju kā tādu. Es teicu, ka mums jāsaglabā kultūra, bet, ka mums ir jāiet kopā ar pasauli tai globalizācijas procesā. Viņiem kaut kā bija indoktrinēts, ka globalizācija ir pret Latviju, kas tas ir obligāti slikti un ka tā nevajadzētu.

I.N.: Nezināšana?

J.P.: Pilnīga nezināšana. Es tikai divus gadus nokalpoju Vidzemē, Valmierā, bet Rīgā turpināju strādāt līdz 2008. gadam.

I.N.: Kopā ņemot pa visām šīm mācību iestādēm, Jums Latvijā ir daudz studentu bijis.

J.P.: Jā, man ir daudz, un viens otrs lēnām parādās. Ar laiku ir kaut kā tā, ka vecāki un skolotāji kaut ko māca, un tad ir tāds periods, ka tu it kā esi jauns un tu netici tam, ko tev māca, bet paiet laiks, kļūsti drusku vecāks un tu sāc to atklāt, ka tomēr tai lietā kaut kas ir.

I.N.: Kādēļ tomēr atgriezāties atpakaļ Austrālijā?

J.P.: Man patika dzīvot Latvijā, bet visi 6 bērni bija Austrālijā un mazbērni, kuriem es negribēju kļūt par svešinieku. Kaut gan pirms diviem gadiem viena mana meita ar vīru un visiem bērniem veselu gadu nodzīvoja Valmierā; visi trīs bērni gāja skolā, iemācījās labi latviski, un šogad viņa aizbrauca gada sākuma uz trīs mēnešiem un augustā brauks atkal.

Un tā 2008. gadā es izvēlējos Austrāliju. Un tiklīdz iebraucu te, tā tūlīt atkal draudzīgi darba piedāvājumi; nāca Daugavas Vanagi, draudze un grāmatu rakstītāji (Footprints: Latvians in South Australia) un daudz visādi pasākumi. Man tas viss patika, un man nav par ko iebilst vai sūdzēties.

I.N.: Vai atgriežoties Adelaidē, jau bijāt diakons?

Turpmāk vēl