Latviešu omīte Šanhajā (2)

Palielināt / Enlarge

Cilvēki parkos un skvēros dzied un muzicē paši savam priekam, arī ziemā, kad rokas jātur cimdos. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Tikko stājusies spēkā atļauja, ka 2 bērni ģimenē var būt arī tiem vecākiem, kuriem līdz šim bija iespējama tikai viena atvasīte ( ja ģimenē abi vecāki nāk no vienbērnu ģimenes): ja kaut vai viens no vecākiem ir vienīgais bērns savā ģimenē. Ķīnieši secinājuši, ka viņu sabiedrība sāk novecot. FOTO Anita Mellupe.

Pirmais turpinājums. Sākums LL317.

Ik pa kvartālam atrodas kāda vietiņa, kam piesiet acis un atveldzēt plaušas: parks, skvērs, miniskvēriņš vai tikai dzīvo augu un ziedu kastes kā auto braucamās daļas norobežojums no velosipēdistu joslas un trotuāra. Turklāt šis dziedinošais zaļums un košums ziemā nebūt nav nobālējis. Staigājot pa lielpilsētu janvāri un februārī, dažkārt gribas piemiegt acis un iztēloties – esi ieceļojis Latvijas maijā, jūnijā vai augustā, kad aumaļām zied: atraitnītes, samtenes, lefkojas, kliņģerītes...

Lefkojas ir sevišķi smaržīgas, tām blakām gribas pakavēties visilgāk. Un noreibt, un aizmirsties...

Dekoratīvo augu stādījumi ir ļoti bagātīgi; tie tiek kopti arī ziemā un izskatās, ka Šanhajā nav „modē“ tos izraustīt vai izbradāt. Tikai reiz esmu redzēju bērnu ratiņos ar parkā nopluktu ziedošu zaru rokās, – ak vai, kas pie mums Latvija darās ievu un ceriņziedu laikā, kad ziedošie zari tiek bez žēlastības nolauzti un jau pēc dažām minūtēm nomesti zem kājām...

Protams, kārtības uzturētājus redz daudzviet, pa ielām patrulē policijas automašīnas, sargposteņi sacelti visos parkos (Skulptūru dārzā pie Beidžinas un Changdu ielu krustojumā glīti uzraugu namiņi redzami ik stūrī.); ne velti – dekoratīvie mākslas darbi nav ar krāsu apķēpāti vai ar uzrakstiem „izdaiļoti“. Speciālas apkopēju vienības ar maskām uz deguniem dažviet redzamas, centīgi beržam pat ielu dekoratīvos režģus un ziedu kastes!

Visvairāk mani Šanhajā sajūsmina pēdējos gados modē nākušās ziedu sienas: no maziem podiņiem kā mozaīka tiek salikti ziedu un dekoratīvo augu tepiķi ne tikai pie slavenās pastaigu promenādes Bundā, bet arī pilsētas daudz nomaļākās vietās. Šajos gaumīgi saskaņotajos veidojumos es pirmo vietu dotu Ķīnas kāpostiem – to zaļi-dzeltenie un violetie cekuli puķu sienām piedod īsta gobelēna izskatu. Ziedu gobelēni ieausti arī lielformāta dekoratīvo figūru karkasos, – dominējošie ir faunas un floras motīvi – milzu tauriņi, zvēri, putni. Pa gabalu šīs figūras šķiet kā ar sūnu apaugušas, tam efektīvu, krāsaino fonu visbiežāk veido atraitnīšu tūkstoši, sagrupēti kontrasta toņos: dzeltens blakus violetam vai zilam; sarkans – baltam utt.

Visos parkos un skvēros urdz kāds strautiņš vai lāsmo ūdens spogulīši,– to malās cilvēki pulcējas vislabprātāk. Tā, tātad mans stāsts būs par to, KO cilvēki dara Šanhajas parkos. (Precīzāk, – ko es esmu redzējusi viņus darām, jo Ķīnā galīgi neder vispārinoši apgalvojumi Ķīnā dara tā, arī par pašu Šanhaju dzird sakām tā – Šanhaja nav Ķīna! – tātad ļoti atšķirīga no Lielās zemes.)

Interešu grupas un „šķiras“

Priviliģētākā šķira arī parkos nenoliedzami ir bērni.

Par to nenogurstoši rūpējas viņu pavadoņi – vecāki un vecvecāki, kuru pamatinstinkts visupirmkārt diktē, – lai tikai mazais būtu paēdis! Tikko rati ar mazo pavēlnieku ieripojuši zaļajā zonā, no somām ārā tiek celti kārumi – laikus sagatavoti augļu gabaliņi, dzēriena pudeles, cepumiņi un vēl visādi citādi našķi, kuri veikalos nopērkami ļoti ērtā iepakojumā – burtiski viens kumoss. Zīdaiņi tiek ucināti un šūpoti, vienlaikus lepni izrādīti interesentiem: kopā sanākušajām māmiņām vai cita statusa auklēm, vienlaikus apspriežot bērna kopšanas aktuālākos jautājumus. (Tie ir laimīgie interešu klubiņi, kuri redzami ikvienā pasaules malā.) Tikko mazais paaudzies, uzpasētājiem vairs nav tik daudz laika sarunām – sarkaniem vaigiem un nereti slapjām galvām mazie joņo pa parku, un tādā pašā paskatā viņiem pakaļ joņo vecvecāki – ar jau pieminētajiem ēdienu kumosiņiem rokās. Smilšu kastes te neredz; bērnudārza aprīkojumu – Eiropas parkos tik ierastās šūpoles un slidkalniņus – arī ne visur. Tātad – galvenais ir – kustēties! Pogas un rēvējslēdži tiek atrauti vaļā uz nebēdu!

Turpmāk vēl