Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Krievzemes piezīmes (2)

Sv. Pēterburgā

Laikraksts Latvietis Nr. 324, 2014. g. 27. aug.
Uldis Siliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Uldis Siliņš un Pēteris Pirmais – „Bronzas jātnieks“ – Senāta laukumā. FOTO Agrita Krieviņa.

Uldis Siliņš stāv rindā. FOTO Agrita Krieviņa.

Pirmais turpinājums. Sākums LL322.

Vēl arvien otrdien, 5. augustā

Metro. Pie ieejas nopērkam žetonus – bleķa gabalus kapeikas lielumā, 28 rubļu gabalā*. Es jau esmu pieradis, ka ejot cauri mehāniskām ierīcēm, kur kaut kas jāmet iekšā, es iesprūstu. Tā notiek arī šoreiz. Viena kāja ir vēl pie Obvodnij kanāla, otra kāja Metro pusē, un metāla bomis pa starpu. Ne uz priekšu, ne atpakaļ. A vot kak! Žetona arī vairs nav. Kaut kā tomēr ar dzelzceļa personāla palīdzību pārkūņojos otrā pusē. Stacija ir 71 m pazemē. Liekas, ka brauciens ar slīdošām kāpnēm nekad nebeigsies. Tad vēl uz leju pa parastajām kāpnēm. Šī vēl nav tā dziļākā stacija, tāds gods pienākas Admiralitātes metro ar 86 m. Beidzot esam uz perona. Ar lielu troksni pienāk diezgan nolietots elektriskais vilciens. Iekāpjam un davai! Ātrums liels un troksnis ellišķīgs. Mana navigatore ir mazliet nomaldījusies un rezultātā izkāpjam Gostinij Dvor stacijā. Nu nekas, priekš kam Dievs cilvēkam devis kājas? Soļojam pa Ņevas prospektu pāri Fontankas tiltam, garām Kazaņas katedrālei, Kutuzova un Barklaja de Tolli pieminekļiem un admiralitātei Ņevas krastmalā. Otrā pusē admiralitātes ēkai – vara jātnieks, Pēteris I zirgā.

Nosaukumi gandrīz visur krievu valodā, taču vienā vietā redzams English First – reklamē angļu valodas kursus. Turpat blakus krievu burtiem – Starbacks kofe. Vēl viena īpatnība – pie luksoforiem uz ietvēm ievietotas reklāmas. Pat Olga starp diviem Playboy zaķīšiem bija atstājusi savu telefona numuru. Es gribēju pierakstīt, bet Purs nedod zīmuli.

Aizejam uz mūsu viesnīcu Peter Hotel, Admiralitātes prospektā 8, kur mums rezervēts divvietīgs numurs, bet tikai no plkst. 14.00. Atstājam mugursomu un ejam staigāt. Turpat blakus ap stūri ir Zirņu iela (Gorohovaja uļica 3), kur dzīvojis prof. J. Vītols. Skatoties uz viņa 1917. gada dzīves vietu, es esmu pašķīris gadus kā albuma lapas un esmu tur – latviešu kultūras darbinieku šūpulī, vēlākajā sarkanās revolūcijas sirdī.

Kāpēc es braucu uz Pēterburgu? Man nav īstas atbildes, kas mani vilka uz šo vietu. 2006. gadā publikāciju piedzīvoja mana grāmata Dziesmai vieni gala nava – Jāzeps Vītols savās un sava laika biedru vēstulēs 1918-1944. Es tiku daudz rakstījis par Pēterburgu un nu gribēju pārstaigāt takas, pa kurām gājuši tik daudz ievērojami un pazīstami kultūras darbinieki, mūziķi, komponisti, literāti, to starpā mana sievasmātes māsa Annija Vītola, mans sievastēvs Juris Heinrichs Viļums, kuram, staigājot pa Pēterpili cara virsnieka uniformā, bija uzbrucis pūlis un norāvis uzplečus. Jā, es gribēju būt tur, pirms Melnā dāma ar izkapti pagūst arī mani noguldīt savā vālā.

Redzot Zirņu ielu Nr. 3, jūtos mazliet vīlies – vienas mājas vietā veselas trīs ar saviem pagalmiem. Kurš bijis prof. J. Vītola dzīvoklis? Kurš to vairs pateiks...

Vēl par Zirņu ielu. 1825. gada 14. decembrī notiek tā sauktais dekabristu organizētais valsts apvērsuma mēģinājums, lai nepieļautu Nikolaja Romanova kāpšanu tronī. Dekabristi pulcējas Fontankas malā un pa Zirņu ielu dodas uz Senāta laukumu. Senāta ēku bloķē trīs gvardes pulki un Jūras ekipāža, kopā aptuveni 3020 cilvēku, bet dumpinieku vadonis, kņazs Sergejs Trubeckojs neierodas; rezultātā Ziemas pils netiek okupēta un imperatora ģimene paliek nearestēta. Tad dumpiniekus ielenc imperatoram uzticīgais karaspēks un sacelšanos apspiež. Apsūdzības izvirza kopumā 579 dekabristiem. Sacelšanās organizētājus soda ar nāvi pakarot, pārējos izsūta uz Sibīriju un sievas labprātīgi dodas līdzi.

Mums vēl līdz plkst. 14.00 ir laiks, bet laiks ir nauda. Ejam uz Ermitāžu jeb cara Ziemas pili. Liela, skaista ēka. Ieeja 400 rubļu katram; ja grib fotografēt, tad vēl 200 rubļu klāt. Kādu laiku stāvam nepareizā rindā, kas domāta vietējiem par lētāku maksu. Lai aprakstītu visu redzēto, vajadzētu pusi avīzes. Teikšu tikai – grezni. Tērpi, gobelēni, gleznas, cara istabas, zāles. Otrajā stāvā redzama istaba, līdz kurai bija tikuši sarkanie revolucionāri. Vladimirs Iļjičs būtu teicis: Tas viss būvēts ar un no darba ļaužu sviedriem.

Par pils kaķiem

Par žurku un peļu kontroli ir atbildīgi pagrabstāvā novietotie kaķi, kas oficiāli atrodas Ziemas pils teritorijā no pašiem pirmsākumiem un kļuvuši par ļoti svarīgu Ermitāžas sadzīves daļu un vienu no pils leģendām. Pirmo kaķi uz Ziemas pili atved Pēteris I no Holandes. XVIII gs. pilī tā savairojušās žurkas un peles, ka sāka bojāt pils pamatus. Stāsta, ka imperatrise Elizabete Petrovna Kazaņas pils apmeklējuma laikā pamanījusi, ka tur nav grauzēju, jo atrodas daudz kaķu, un 1745. gadā izdevusi rīkojumu Par kaķu iesūtīšanu pilī. Rīkojums nekavējoties ticis izpildīts, un grauzēji no Ziemas pils pazuduši. Lai gan Katrīna II kaķus nav cietusi, viņa tomēr piešķīrusi kaķiem Gleznu galerijas apsardzes statusu, sadalot tos divās daļās – sētas un istabas kaķos. Starp pēdējiem vairums bijuši krievu zilganie kaķīši. Kaķi Ermitāžā bijuši līdz Ļeņingradas blokādes periodam, kad gandrīz visi izmiruši, un pils burtiski mudžējusi no žurkām. Pēc blokādes uz Ļeņingradu no Sverdlovskas ievesti pāris vagoni ar kaķiem, kā dāvana pilsētai.

1960. gados kaķi savairojušies tādā skaitā, ka no Ermitāžas izmesti, un rezultātā gleznu krātuvēs atkal strauji savairojušās žurkas.

Šobrīd Ermitāžā strādā ap 70 kaķu. Katram ir vārds, pase, veterinārā kartiņa un formāli skaitās augsti kvalificēti speciālisti. Dzīves apstākļi ir ļoti komfortabli – pagrabos vienmēr ir silts un tīrs, ir izveidotas ejas, pa kurām kaķiem pārvietoties. Ermitāžas darbinieki regulāri iepērk kaķiem sauso barību. Katram speciālistam ir sava bļodiņa un groziņš gulēšanai. Kaķi ir veterinārārsta uzraudzībā, saņem potes, bet iet muzeja zālēs viņiem noliegts.

Lai regulētu kaķu daudzumu, regulāri tiek rīkotas akcijas Gribu mājās! un jaunie saimnieki reizē ar kaķi saņem sertifikātu, kas ļauj turpmāk bez maksas apmeklēt Ermitāžu. Katru gadu marta beigās notiek Ermitāžas kaķu diena, kad notiek ekskursijas pagrabos, spēles, izstādes un bērnu zīmējumu konkursi.

Uldis Siliņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl

* Par 1 euro nopirkām 47 rubļus.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com