Latviešu omīte Šanhajā (3)

Palielināt / Enlarge

Šis vecais trīsritenis noteikti var būt Šanhajas un Ķīnas lielpilsētu simbols – uz tāda transporta līdzekļa nākas redzēt pārvadājam, piemēram, visu virtuves iekārtu plus vēl kādu mēbeli no viesistabas. Nopietni. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Uz motorolleriem un riteņiem paiet puse ķīniešu dzīves, arī četrkājainie zina savu transportu un bez vajadzības no tā projām neaizklīs,– jo kā tad tiks mājās? FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Parkos savvaļas putnu nav daudz, toties dzīvokļos to netrūkst. Maziem gūstekņiem ražotāji saražojuši gandrīz neticamas lietas – dzeramtrauku dizains dažādībā neatpaliek no cilvēkiem domātā piedāvājuma. FOTO Anita Mellupe.

Pirmais turpinājums. Sākums LL317, LL322.

Viskošāk pārstāvētā šķira, protams, ir seniori

Nākamā Pie dabas krūts viskošāk pārstāvētā šķira, protams, ir seniori. (Pierasto pensionāri te lietot nevar, jo pensiju kā tādu saņem tikai maza daļa no senioriem; tie, kuri strādājuši VALSTS darbā, – Ķīnā dominējošais ir mazo uzņēmumu privātsektors – tātad vecumdienu atspaids jāsagādā pašam vai jāpieņem no bērniem.) Senioriem sporta ekipējums ir sacelts visās malās – arī māju pagalmos, pavisam šaurās vietiņās, ne tikai parkos. Tie ir koši un izturīgi metāla veidojumi, uz kuriem var: izlocīt kājas, izstaipīt rokas un muguru, izvirpināt pirkstus, izgrozīt gurnus, – vārdu sakot, neatrast muskuļu grupu, kurai nenāktos trūkties, ja vien pašam ir iekāriens darboties. Parkā pie šiem sporta rīkiem tiek piestumti arī nestaigājoši ļaudis vai viņi elektroratiņos pieripo paši. (Kundzītes gados, neizkāpjot no savas karietes, mundri iepērkas arī tirgū un veikalos.)

Visaizkustinošākais skats, ko nācies redzēt – stīvuma dēļ kāds onkulītis no savas mājas uz tuvāko parka pusi parasti paiet tikai pāris soļus līdz pirmajam soliņam pie savas paaudzes domu biedriem, diemžēl, nemaz netikdams, bet par fizisko vingrinājumu rīku viņam lieliski noder... paša štociņš! Ievilcis no nāciena elpu, večukiņš ņipri un smukā ritmā sadauza ar spieķīti sev pa muguru! Un tad atkal, uz sava sporta aprīkojuma balstīdamies, dodas mājup! Rītos ķīnieši vingro visās malās. Man aiz loga upes malā regulāri, izņemot ķīniešu jauna gada brīvdienu laikā, rosās trīs vingrotāju kopas. Es viņus esmu iesaukusi: modernās, fiksie un ne tik fiksie. Modernās ir tuvējas vairumtirdzniecības bāzes meitenes, kuras dejo pie mūsdienu ritmiem, atdarinot sporta un līnijdeju solus un kustību kombinācijas (vienu tādu moderni dejojošo, turklāt dažāda vecuma ļaužu grupiņu, – pavisam vēlu vakaros ļoti šaurā ieliņā sapulcina un kustina ļoti jauna sieviete ar zīdainīti uz rokas). Fiksie un ne tik fiksie ir seniori; viņi darbojas tautisko tradīciju garā.

Grupas atšķiras tikai ar ātrumu; līdz ar to vienai iznāk vairāk laika pēc izkustēšanās parunāties, pačalot; vārdu sakot, katra tāda grupiņa ir sava veida interešu klubiņš. Turpat blakām visām pašu organizētajām grupām neiztrūkstošs gorās, staipās, plastiski lokās un visādi citādi izdarās individuālisti, kuri kolektīvajās rīta rosmēs neiesaistās. (Starp citu, kolektīvās rīta rosmes notiek ķīniešu lidmašīnās, un dažkārt par prieku sev un klientiem lidostās uzdejo stjuartes un citas nodarbes meitenes.) Tas, ka pārdevēji, restorānu apkalpotāji, pavāri, frizieri un masieri dejo savu darbavietu durvju priekšā, –Šanhajā ir parasta parādība, un ļoti maldās tie, kuri iedomājas, ka tas tiek darīts tūristiem par prieku! (Tādas domas nereti lasāmas ceļotāju aprakstos, kuri Ķīnā bijuši tikai vienu reizi.

Ķīnieši gar krastmalu un citviet arī skrien garās rīta distances, bet daudz populārāka ir: vingrošana ar vēdekļiem un zobeniem! Un tā jau ir māksla, kurā, neatkarīgi no praktizējošo skaita, gandrīz neiztrūkstoši pamanāms līderis jeb Skolotājs. Šis grupiņas parasti pulcējas parka klusākajās vietās, arī plašums roku un kāju izvicināšanai tām nepieciešams daudz lielāks. Ziņkārīgiem pārāk tuvu te labāk nelīst! Man reiz bija tāda sajūta – daudz netrūka – galva noripotu daudzkārt uzlielītajos dekoratīvajos stādījumos pie acālijām, ja es laikus neprastos parauties no tradicionālās vingrošanas malā... Var jau būt, ka drusku šo stāstiņu piepušķoju, bet iepirkumu maisiņu ar garo karsto, eļļā vārīto rīta maizi no tuvējā soliņa, uz kura bija saliktas zobenu makstis, savācu ļoti piesardzīgi, acis no zibošajiem asmeņiem nenolaižot!

Toties pavisam komfortabli cilvēks var justies tajos parka zaļajos nostūros, kur pulcējas dziedātāji un spēlētāji. Kā viņi tur cits citu papildina, – nav pat saprotams: viens jau stāv un dzied, pienāk vēl kāds vai kāda, tad vēl un vēl; dziesmas nepārtraucot, izpildītāju sastāvs mainās. Ļaudis šķirsta notis vai dzied no galvas, spēlē kādu instrumentu vai fonā izmanto magnetofona ierakstus. (Sava veida sacensība šajā ziņā vakara tumsā notiek uz Nandzinas ielās, kad fanu pulciņi apņem tautas tradīciju un šodienas stilā dziedošos. Gods kam gods – veco operu āriju izpildītāji izpelnās daudz prāvāku un stabilāku pielūdzēju pulku!) Taču visstabilākās vietas parkos ieņēmuši spēlmaņi – viņu dibeni, manuprāt, izberzuši iedobes par betona soliņos! Savukārt viņu daudzgalvainais līdzjutēju pulks apņem spēlētājus tik ciešā un blīvā vainagā, ka tu cilvēks nemaz netiec īsti klāt, lai redzētu, ko viņi spēlē, un vai uz naudu, vai bez?! Drusku tā kā apbižoti var justies suņu īpašnieki, jo tādus speciālus suņu pastaigas laukumus (kādi tik pierasti, piemēram, Ņujorkā), nekur nemanīju. Suņu Šanhajā nebūt nav retums, lai gan par tiem jāmaksā ļoti lieli nodokļi.

Parkos neredz riteņbraucējus; tiem taču pieder visas ielas un pat speciālas to daļas. Vietvietām jaunieši izkopj un demonstrē savu veiklību uz speciālajiem divriteņiem un skrituļdēļiem. Tirgotāji pašos parkos ar savu preci nebāžas iekšā, gar parka malām toties to netrūkst nekad, ja vien nelīst lietus, kas bojā preci. Jā, lietus ir vienīgais, kurš manāmi var iebojāt Šanhajas zaļās daļas brālības omulību un ikdienas ritmu. Bet arī lietutiņa laikā parkā ir ko darīt: dažs fotogrāfs, piemēram, februāra sākumā ar aizgrābtu sejas izteiksmi neskaitāmos kadros fotografē plaukstošos plūmju koku zarus. Katrreiz ienākusi, vienā parka stūrī es nebeidzu priecāties par plūmi, uz kuras uzpotētas vairākas šķirnes; tā ikvienu sveic ar baltiem un sārtiem ziediem. Pārnākusi mājas, rakstu e-pasta draugiem: Kālab gan arī cilvēkam nevar uzpotēt to labāko, tās krietnākās īpašības. To jautāju arī jums – tiem, kam bija pacietība šos manus Šanhajas ikdienas vērojumus izlasīt līdz galam.

Šanhajas parkos, ja neskaita zvērudārzu, putnu tiešām nav daudz. Bet 1. janvārī mani, piemēram, sveica tāda kā zīlīte un par galvu pārlidoja balto gārņu pāris, pēc slaika loka pievienodamies savējo kolonijai kanāla malā. Februāra sākumā šur tur pamanīju tādus kā melno strazdu radiniekus; nezinu, vai viņi te uz palikšanu vai tikai apstājušies sev vien zināmu tālceļu malā. Baložu būri redzami uz daudzo veco māju jumtiem, un, kad tiem ir kārtējā ēdamreize, to labi pārzina arī savvaļas radi – tie kuplā barā pulcējas barotāja tuvumā; tā jau kāda saujiņa tiek arī viņiem. Parkos šur tur redz pazibam pa putna spārnam, ko Latvijā noturētu par meža ūbelīti.

Taču vispārtikušākā dzīve (bet arī visierobežotākā) ir ķivuļiem un viņiem radniecīgajiem dziedātājputniem (dažs izskatās pēc īstas žagatas). Šiem solistiem ir perfekti aprīkoti būrīši: ar izrotātiem trauciņiem (uz daža uzgleznots pat kaķa attēls) un lieliskiem pārsegiem. Šie putni ar visiem būrīšiem tiem sakarināti parka kokos un – vai nu sacenšas saviem īpašniekiem par prieku, vai vienkārši izloka balsis svaigā gaisa. Un cik zīmīgi – allaž ir kādi būrīši, kuri no citiem tiek novietoti pa gabalu; acīmredzot, barā būšanas viņiem krīt uz nerviem! Viss gluži kā pie cilvēkiem. Netālu no mūsu mājas pagalma kāds vīrs iekārtojis tādu kā putnu konservatoriju. Mani ar fotoaparātu rokas pamanījis, viņš ar lielu entuziasmu izrāda savu izgudrojumu: putnu dārza dizainā ietilpst arī magnetofons ar dažādu mūziku un citu putnu balsīm. Un... izbadējušos kaķa ņaudieniem – tā teikt, lai solisti aiz labas dzīves pārāk neaptaukojas un nezaudē modrību!

Anita Mellupe
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl