Kur palika flīģelis?

Mīļā Mildiņ!

Tu jau zini, ka es neesmu nekāda pļāpa, tādēļ tas, ko Tev šoreiz rakstu, lai paliek tikai starp mums, ja?

Publiski, DV Adelaides Vīru kora nedēļas nogale bija ļoti jauka, un oficiālos aprakstus būsi jau avīzēs lasījusi, bet tās aizkulises jau neviens nestāsta. Biju tanī lietā mazliet iesaistīta, tādēļ varēju novērot, kā saka, no iekšas uz āru.

Sākās jau ar ģenerālmēģinājumu Tālavas Lielajā zālē piektdienas vakarā. Kafejnīcā Laimīgā Stunda, tātad jācer, ka koristi apzināsies savu pienākumu un neaizrausies ar uzdzīvi ap stūri. Milzīga gatavošanās, kamēr izkārto skaņu, gaismas, podestus, galdus un krēslus, utt. Vanadzes kārtoja viesu ēdināšanu, bet neviens nebija padomājis, ka viņām vajadzēs zāles malā galdus, kur visu to ēdienu salikt, un pašām bija jāstiepj galdi. Kamēr koristi uz podestiem mēģināja, James Nobes spēlējās ar skaņu aparatūru, un Ēriks Strauts žilbināja dziedātājus ar prožektoriem.

No Melburnas bija atbraukuši papildspēki, jo ar kuplāku dziedātāju skaitu labāk skan, un jubilejas programmai šāda variācija arī nenāk par skādi. Viņi bija paņēmuši līdz savu pianisti Sandru Birzi. Mīļā Mildiņ, es esmu galīgi iemīlējusies! Tagad tikai gudroju, kā šo jauko, apdāvināto būtni varētu nolaupīt un iestādīt šeit, Adelaidē! Viņa izskatās tik trausla un apgarota, bet Tev vajag redzēt un dzirdēt, ar kādu spēku viņa spēlē! Ciemiņi uzstājās gan kopā ar vietējiem, gan paši par sevi un jāsaka – cepuri nost – šie septiņi mākslinieki patiešām izdaiļoja programmu.

Nabaga kasierim Aivaram Vēzim bija ko noņemties ar biļešu pārdošanu. Liela atbildība, saņemt tik daudz naudas, noorganizēt programmas, visus apmierināt ar ierādītām vietām un turklāt vēl stāvēt savā vietā korī. Visi nāk virsū ar visādām prasībām. Nav brīnums, ka vienu brīdi viņš pat nonāca slimnīcā no visām raizēm. Lielas rūpes bija arī VK diriģentei Astrai Kronītei. Vienmēr esmu apbrīnojusi viņas muzikalitāti, administratīvās spējas un mērķtiecību. Varena sieva, un bija pat atradusi laiku, koncertam skaisti safrizēties!

Vai tu esi kādreiz bijusi sarīkojumā, kur kādā galīgi nepiemērotā brīdī publikā skaļi ieskanas mobilais telefons ar kaut kādu muļķīgu meldiņu? Lai dziedāšanas laikā šāds traucējums nenotiktu, Astra jau sākumā lūdza, lai visi savus telefonus izslēdz. Viss ļoti pareizi, bet joks bija tāds, ka arī daži koristi, jau uz podestiem stāvēdami, sāka grābstīties pa kabatām! Kaut ko tādu es redzēju pirmo reizi.

Pavadījumus spēlēja Sandra uz klavierēm un mūsu pašu Inese Laine uz vijoles. Man jāsaka, ka vijolei vajadzēja vairāk pastiprināšanu, jo vietām to knapi varēja dzirdēt. Žēl, jo kur viņa skanēja, bija tiešām skaisti, sevišķi kopā ar solisti Geņu Janmeiju. Kas attiecas uz programmas izvēli, tā bija daudzpusīga un parādīja vīrus gan no kareivīgās, gan no sentimentālās, gan no draiskulīgās puses. Man ļoti, ļoti patīk Raimonda Paula Māte saule, un ļoti liels prieks bija šai izlases programmā dzirdēt nelaiķa Brisbanes komponista un ilggadīgā Brisbanes kora diriģenta skaisto skaņdarbu Jāņu Nakts, kas veltīta viņa dzīves biedrei Ritai.

Varētu teikt, ka šai koncertā piedalījās vesela bērzu birze – vīrs un sieva Roberts un Sandra Birzes no Melburnas un Roberta tēvs – Ivars Birze no Sidnejas vīru kora. Roberts pat uzstājās ar solo. Prieks par tik latvisku ģimeni, kas jau no Ivara vecāku laikiem Sidnejā pazīstama ar savu sabiedrisko darbību.

Man viss šis ir zināms tādēļ, ka dziedu Vanadžu ansamblī. Priecājamies par džentlmeņiem, kas palīdzēja dāmām nokāpt no podestiem. Man personīgi nav nekādas problēmas ar nokāpšanu; man drīzāk bailes, ka aizmirsīšu pirms koncerta ielīmēt savus falšos zobus un būs jādzied ar sakostiem zobiem, lai tie neizkrīt! Šoreiz gan atcerējos un dziedot varēju visu laiku plati smaidīt.

Dzirdēju, ka bija viens tik dedzīgs korists, ka viņam nošu vāki esot izkusuši! Kaut kā gadījies, ka nolicis virtuvē par tuvu pie krāsns, un karstums izkausējis plastikas vāku un salipinājis notis kopā. Pati gan to neredzēju, tikai dzirdēju no uzticamiem avotiem.

Biju ielūgta nākošā dienā uz jubilejas pusdienām Vanagu namā. Pusdienas bija ļoti garšīgas, lai gan nāca ar nokavēšanos. Šoreiz jāvaino krāsnis, kuras vienkārši nekarsa. Man tā vien liekas, ka kaut kas nav kārtībā ar gāzes piegādi DV namā, jo šī nav pirmā reize, kad visas krāsnis reizē ieslēgtas nedod vajadzīgo karstumu, un maltīte nokavējās. Tur vajadzētu runāt ar vanagu priekšniecību, lai vienreiz beidzot to lietu noskaidro. Šefi Māris un Aija vaigi sviedros rāvās un darīja savu labāko, bet uz tām krāsnīm vienkārši nevar paļauties. Taču, beigas labas, viss labs.

Pēcpusdienas vadītājs Jānis Lindbergs ātri sagrozīja programmu, un galu galā bija ļoti jauka un omulīga pēcpusdiena ar visādiem jokiem. Bruno Krūmiņš kori apsveica ar milzīgu kasti, kas laikam bija ļoti smaga, jo, to nesot, viņam ceļi ļodzījās vien. Pat būdīgais spēka vīrs Edgars Ceplītis, to saņemdams, sagrīļojās. Diakons Ivars Ozols savā runā pieminēja visu savu radu gudros padomus, kā jāuzvedas, kad tu saņem ielūgumu uz viesībām, un tā mēs iemācījāmies visu pieklājības formu no brīža, kad atbild uz ielūgumu, līdz brīdim, kad atstāj viesību namu. Nemaz nezināju, ka Ivars ir tik asprātīgs. Un, Mildiņ, pat Bībelē stāvot rakstīts, ka jāieņem mazliet vīna savas veselības dēļ... nu tad, priekā!

Atkal iznāca dziedāšana, protams, gan priekšnesumi, gan kopdziesmas ar nenogurdināmo akordeonistu Imantu Kronīti. Bet kur palika Nevis slinkojot un pūstot? Kamēr atjēdzāmies, ka jādzied, puse publikas jau bija prom, un tā nekas nesanāca.

Dzirdēju arī, ka svētku kliņģeris bija tik garšīgs un mīksts kā mākonis tikai tādēļ, ka cepēja to ielika krāsnī pulksten trijos svētdienas rītā. No gulēšanas gan viņai nekas liels nevarēja iznākt, kamēr kliņģeri sagatavoja, izraudzēja un izcepa. Sevišķi cepšanas laikā nedrīkst iemigt.

Un visbeidzot: Koncerta programmas aizmugurē pateicas Jauktam korim par flīģeļa lietošanu, bet zālē uz grīdas bija tikai vecās kora mēģinājumu klavieres. Un tādēļ es gribu zināt: Kur palika tas solītais flīģelis?

Visu labu Tev vēlēdama,

Gunta