Iepazīsimies ar Valteru Ščerbinski

Palielināt / Enlarge

Valters Ščerbinskis.

Valters Ščerbinskis ir vēstures mācībspēks Rīgas Stradiņa Universitātē. Vēsturi viņš studējis Latvijas Universitātē un tur piešķirti visi viņa akadēmiskie grādi, arī doktora grāds, kuru ieguvis profesora Kalervo Hovi (Turku Universitāte, Somijā) vadībā. Valteram Ščerbinskim ir plašas intereses vēsturē, bet paliek iespaids, ka it sevišķi interesē politiskā vēsture Latvijā, Baltijā un Eiropā. Viņš ir lasījis universitātēs lekcijas ne tik vien Latvijā, bet arī ārzemēs. Uzstājies daudz un dažādām publikām; ir vadījis pētījumus, piedalījies starptautiskos pētījumos, rakstījis rakstus un grāmatas.

Baiba Haringtona: Pastāstāt par sevi, ģimeni, bērniem.

Valters Ščerbinskis: Esmu dzimis Grīziņkalnā okupācijas laikā, 1969. gadā. Nezinu, vai Jūs ziniet šo Rīgas priekšpilsētu, bet tā bija un ir ļoti proletāriska, taču ļoti latviska, krievu mums tolaik gandrīz nebija, tie nedzīvoja vecās 19. gadsimta mājās. Mana sieva Anda ir beigusi vācu filologus, bet strādā par grāmatvedi, ir 40 gadi. Mums ir divi bērni: Elza –11 gadi un Uģis – 4 gadi.

B.H.: Kā sanācis, ka kļuvāt par vēstures pētnieku un akadēmiķi?

V. Š.: Pēc vidusskolas beigšanas divus gadus pavadīju okupācijas armijā Vācijā, tad atgriezos mājās, uzsāku studēt un reizē strādāju. Pamazām pārgāju uz tīru zinātnes darbu. Esmu daudz pētījis un sadarbojies ar Ziemeļvalstīm un īpaši ar somiem un Somiju, un man šīs valstis ir zināms ideāls latviešiem.

B.H.: Kāda ir Jūsu politiskā nostāja?

V.S.: Kad iet runa par politisko nostāju un ideoloģisko pašidentifikāciju, es allaž publiski uzsveru, ka esmu nacionālists, man tas vienmēr ir bijis ļoti nozīmīgi. Tas ir arī man svarīgs visās izpausmēs un ikdienā. Tajā pašā laikā es varētu teikt, ka esmu diezgan konsekvents liberālis. Domāju, ka līdzīgi noskaņoti ir vairums latviešu vēsturnieku un varbūt nedaudz mazāk politologu (sociālajās zinātnēs nacionālistu ir mazāk).

B.H.: Jūs nedēļas nogales pavadāt bez interneta? Vai tad laukos?

V.Š.: Esmu 100% pilsētnieks, man pat īsti lauki nav bijuši nekad. Taču man ir padaudz radinieku; ar lielu daļu no viņiem mēs vienmēr esam uzturējuši ciešus sakarus. Un vasarā vienmēr jāapciemo vieni, otri, trešie. Parasti ar ģimeni un mašīnu aizbraucam, tad tur pāris dienas nodzīvojam. Internetam parasti tad nav laika. Mēs parasti katru gadu Jāņus pavadām pie draugiem Jēkabpils novadā, tad vienu nedēļas nogali pie radiem Kuldīgas novadā, tad jūlija beigās Aumeistaru kapos Cirgaļos ir kapusvētki.

B.H.: Kā Jums patīk pavadīt brīvo laiku?

V.Š.: Man pamatā ir dažas lietas, kas paņem manu lielāko daļu laika: darbs (lekcijas+pētniecība); tad ģimene (vai otrādi – atkarībā no gadalaika); tad korporācija (Fraternitas Cursica). Man patīk pavadīt laiku jaukā draugu lokā un arī patīk organizēt, ja es redzu pasākumam jēgu un domubiedrus. Tad man patīk sports. Kopš skolas laikiem regulāri spēlēju basketbolu, skrēju, līdz pirms gada dakteris traumas dēļ aizliedza un tagad esmu pārmeties uz peldēšanu. Man patīk visvisādas filmas un mūzika (sevišķi latviešu roks, 60. gadu rokmūzika un folks).

B.H.: Kādus vēstures pētījums esat veicis?

V.Š.: Padziļināti esmu pētījis 15. maija notikumus, Latvijas politiku starpkaru periodā. Esmu vadījis lielu pētījumu par Latvijas laika studentiem, kurā ar matemātiskām metodēm mēģinu izkalkulēt, kas bija Latvijas izglītotā elite, esmu pētījis studentu organizāciju vēsturi.

B.H.: Vai sadarbojaties ar Krievijas vēsturniekiem?

V.Š.: Pēdējos divus gadus, cita starpā, trīs reizes braucu uz Maskavas arhīviem. Es esmu Latvijas un Krievijas kopējās vēsturnieku komisijas darba grupas vadītājs kopīga dokumentu krājuma izdošanai. Baismīgi gari skan, bet pēc būtības es kūrēju mūsu vēsturniekus un pats meklēju dokumentus krievu arhīvos par vēsturi 1919.-1939. Es strādāju arī ārlietu arhīvā, kurā ir ļoti ierobežota pieejamība. Piparu visam pieliek fakts, ka mēs pagājušonedēļ izlēmām pārtraukt sadarbību ar krieviem.

B.H.: Kas mums būtu jāzina no Latvijas vēstures? Mums sevišķi rūp Latvija un latviešu tauta tagadnē un nākotnē – mazāk senā pagātnē. Interesē, par cik vēstures notikumi ierobežo un iespaido starptautiskas attiecības, iespējas un risinājumus.

V.Š.: Mūsu vēsturē šobrīd ir atsevišķas lielās, karstās lietas, kas būtu jāzina (es teiktu, jāsaprot). Un tas ir – 20. gadsimta notikumi. To interpretācijas – kā mēs tos saprotam, cik tur mīti, cik realitāte. Otrs lielais jautājumu bloks būtu par to, kā vēsturi mūsdienās izmanto sabiedrība un arī kā tā tiek izmantota politikā (tas ir cīņā par varu). Vismaz Latvijā, man liekas, svarīgi ir mēģināt pēc iespējas panākt, lai latviešiem būtu vienots viedoklis par 15. maiju (kas mums labāk – autoritāra vai demokrātiska Latvija), un ko nesusi krievu okupācija, cik dziļa ietekme un kāda veida ietekme tai ir uz latviešiem un Latviju. Man liekas, šīs ir tās lielās lietas, kuras ir eksistenciālas mūsējiem.

B.H.: Kuri vēstures jautājumi mūsu starpā izraisītu debates?

V.Š.: Autoritārisms un demokrātija ir dziļš jautājums; domāju, tas var izraisīt daudz debates, sevišķi paaudžu vidū. Krievu okupācijas ietekmi uz latviešiem paši latvieši Latvijā negrib atzīt, bet ārzemju latvieši smalkjūtīgi klusē. Problēma nerisinās pati no sevis, ja par to nerunā. Es pats esmu dzimis un audzis okupētajā Latvijā (man ir 45 gadi), man ir arī sava personīgā pieredze šajos jautājumos. Esmu secinājis, ka nav svarīga citu attieksme pret šiem jautājumiem, ja mums pašiem nav vienotības. Un tie ietekmē politiku, cilvēku uzskatus utt. Pārējie lielie 20. gadsimta jautājumi (1905. gada dumpinieki, krievu okupācijas fakts, vācu okupācija, žīdu šaušanas) latviešu vidū neizraisa lielas debates.

B.H.: Vai Jūs mācat vēsturi arī bērniem?

V. Š.: Ar maziem bērniem es nodarbojos pa retam, pastāstot par vēsturi viena iemesla dēļ – man ir divi bērni, un vecākā meita tagad ies 5. klasē. Viņas klases audzinātāja, kad uzzināja par mani, sāka katru gadu aicināt mani uzstāties mazajiem pamatskolniekiem ar patriotisku saturu pirms valsts svētkiem. Tā nu es to katru gadu meitas skolā esmu darījis. Dabiski, ka bērniem stipri atšķiras, ko stāstīt lielajiem, principā tas ir vairāk tā kā valsts mācība – simboli, robežas, sportisti, karavīri utt. Daudz bildēm jābūt, bet ir iespējams. Es to esmu darījis. Kara muzejā gan rekomendē tā īsti vēsturi stāstīt no kādiem 12 gadiem.

B.H.: Paldies Jums un uz redzēšanos Sidnejas 3x3 saietā no 2.-8. janvārim 2015.gadā!

Valtera Ščerbinska ceļa izdevumus uz 3x3 saietu Austrālijā atbalsta Kultūras ministrija.

Baiba Haringtona
Laikrakstam „Latvietis“