Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Kapusvētki – klusuma svētki

Mūžības dvesma iesākas ar klusumu

Laikraksts Latvietis Nr. 331, 2014. g. 23. okt.
Raimonds Sokolovskis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Mēs atkal esam kopā Kapusvētkos (teikts Sidnejā, Rukvudas kapsētā, latviešu nodalījumā), kur sanākam un sasadziedam, lai aizmigušie viegli dus un dzīvie uz mirkli gaitās klus'.

Kapusvētki ir klusuma svētki. Klusuma himna. Klusuma brīži. Vai dažreiz pasaules trokšņi pieklust vai nē, bet – tie ir klusuma momenti mūsu apziņā, kad mēs sastopamies ar Mūžības realitāti. Tad visas citas realitātes pieklust, piestāj, aiztur elpu un ieklausās. Klusums kā nekas cits, spēj ieklausīties. Un dzirdēt. Jo – lai dzirdētu, ir jāieklausās. Un – lai ieklausītos, ir jābūt klusumam. Iekšējam klusumam. Tādam, kurā tu sāc dzirdēt savu elpu. Elpa – ir Mūžības dvesma, kas iedvesta tevī, lai tu būtu nepārtrauktā kopsolī ar Mūžību. Jēzus dvesa un teica – „ņemiet Svēto Garu. Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, un kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.“ (Jņ.20:23)

Mūžības dvesma iesākas ar klusumu. Iekšēju klusumu, kurā tu gribi tikai divas lietas – Dievu un sevi. Dievu – tas ir visu lietu radītāju. Un sevi – tas ir cilvēku, kā Viņa radības Augstāko atspulgu. Visu cilvēku. Ar sevi tu gribi visu sevi. Un visu sevi – nozīmē – visu Cilvēci, visus cilvēkus uz pasaules. Tu gribi visus cilvēkus uz pasaules. Un ne tikai uz šīs Pasaules, bet arī Viņpasaulē. Kā Dievs Tas Kungs negrib, ka kādi pazustu, tāpat tu gribi iemantot visus cilvēkus Tam Kungam. Visas tautas, visas zemes un visas valstis. Un varbūt, ka ne tikai tos, kas dzīvo uz Zemes, bet arī citur Universā. Arī tos tu gribi iemantot Kristum. Jo Kristus ir Kungs pār visu Sevi. Mēs sevi īstenojam Kristū. Vai ticam Viņam vai nē, vai ko zinām par Dieva dāvanu, kas mums Kristū atspīdējusi vai nē, un vai pietekam pie Viņa vai nē – mēs īstenojam sevi Kristū. Viņš ir dots mums par Pestīšanu un glābšanu un Viņa asinīs mums ir dota grēku piedošana un taisnošana un attaisnošana Laiku beigās. Pilnīgā piedošana un pilnīgā attaisnošana, ko Viņš mums ir sagādājis, Sevi piekārdams pie krusta mūsu vainas dēļ, tā mums tiek dota jau šodien un pār pārēm laiku beigās. Lai mēs nevainojami un šķīsti varētu stāties Viņa priekšā. Bet ticēdami un Viņam pietecēdami, mēs Viņu pagodinām, kas ir labi un kā piederas un ir svētīgi, jo Viņš jau mūs ir aicinājis vārdā saukdams. Un Viņš dos ticīgajiem baltu akmeni un rakstīs uz tā jaunu vārdu, ko neviens nezin, kā vien tas, kas to dabū. Un Viņš rakstīs arī jaunās pilsētas vārdu uz tiem, kas Viņam tic un Viņa pavēles tur, lai tiem ir droša ieiešana Jaunajā Pilsētā, kura jau pie horizonta.

Bet Viņš pats noraugās uz visiem, kādu katrs ir dāvanu saņēmis, ar tādu tas lai Viņam kalpo visu mūžu. Un neviens lai netiecas pāri noliktajam, bet pastāv klusumā un pateicībā ar drebēšanu. Viņš jau neprasa no neviena bailes un Viņš neviena nebiedē, bet savus principus un savas pavēles Viņš ir atklājis visai skaidri. Tās mēs gribam turēt un tām sekot līdz mūsu mūža galam, kas tad ir Viņa rokās un Viņa padomā. Savā klusumā mēs Viņa priekšā tad ieklausāmies, un mēs ieklausāmies tad Viņa paša majestātiskumā. Viņa majestātiskumā mēs ieklausāmies, un tur ir vārdiņš, kurš skan. Un tas ir: Jēzus Kristus. Tas ir vārdiņš, no kura Sātans atkāpās. Tas ir vārdiņš, no kā visi velni dreb, jo tie to pazīst un apliecina, ka Tas ir Tas Kungs, kā priekšā visi stāv šeit un tur. Jā, arī visi velni tic un dreb. Jo tie arī Viņu pazīst kā savu uzvarētāju. Tie saredz Viņā elles izpostītāju un visu savaldzināto atsvabinātāju. Un tā tie gribēja izpaust Viņa personību to ticīgo priekšā, kas bija ar Viņu Palestīnas zemē, bet Viņš tiem pavēlēja ciest klusu. Arī tiem ir Viņa priekšā jācieš klusu. Jo Viņa priekšā pieklust visas pasaules un virspasaules un zempasaules un ārpasaules spēki. Un visi dod Viņam godu, kas Viņam pienākas. Un Viņš jau neviena negrib biedināt, bet savas pavēles un savus principus ir izpaudis visai skaidri. Un Viņš sagaida, ka mēs tās turam. Tādējādi mēs kalpojam Viņam, un Viņa Valstības nākšanai, kas jau nāk un arvien stiprāk iestājas Zemes virsū un liek sevi manīt. Un tādējādi mēs arī kalpojam saviem brāļiem un māsām, caur Viņa klusumu. Jo Viņš nebrēca, uz ielām nedzirdēja Viņa balsi, un arī pie Krusta staba iedams, Viņš neatbildēja saviem zaimotājiem, bet pastāvēja līdz galam. Tā Viņš ir piepildījis savu Misiju, ko tikai Viņš vien varēja piepildīt – dēļ mums visiem.

Un tādējādi Viņš caur savu klusumu ir svētījis mūsu klusumu, lai mēs pastāvam Viņā un ieejam Jaunajā Pasaulē, ko Viņš ir mums sagatavojis. Tā jau ir pie horizonta, un Laiku maiņa top iezvanīta ar piekto bazūni. Tā ir piektā pasaule, kura ir sen pravietota, ko tēvi ir gaidījuši un tautas ir izlūgušās. Tas ir Zelta laikmets, kurā mēs pakāpeniski ieejam. Tas ir Laikmets, kurā klusums runās skaļāk par troksni un klusums pastāvēs. Pastāvēs tie, kas ieies klusumā. Pastāvēs tie, kas sadzirdēs klusuma balsi. Un klusums svētīs ar Viņa Garu. Jo Viņš ir klusums un miers. Un Viņa klusumā dzimst jauna kustība. Jo Viņš ir arī nebeidzama, bezgalīga dinamika un bezgalīga, nepārtraukta kustība un Vārda balss, kas dzimst no dziļa klusuma. Viņš ir jaunais pārmaiņu vējš, kurš jau apņem tautas un zemi. Viņš ir smilga, kas lokās, bet nelūzt, un Viņš ir arī ozols, kurš stāv varens un lielisks. Viņa klusums un miers ir mums zem kājām, kā saules spīguļošanās rāma ezera virsmas atspulgā. Viņa klusums ir kā čalojošs strautiņš, kas apviz mūsu basās kājas, kas iemērktas avota skaidrajā burbuļošanā. Viņa klusums un miers apšļāc ar strauta un saldūdens avota šļakatām mūsu kājas, kas basas, kā bērnībā skrejot, iemērktas sidrabainajā kalnu avota lejuptecē. Viņa klusums maigi apņem mūsu kāju pēdas, ar dzidro silto avota spirgtumu, kas piepildās ar saules stariem, kas vizuļo un draiski atspīd no avota dzidrā ūdens virsmas. Caurspīdīgais avota ūdens, kas nes Viņa klusumu un mieru, un kas iztek no Viņa paša klusuma un miera dzīvokļiem, tas slacina mūsu kāju pēdas un priecē mūsu nogurušos kaulus, saites, nervus, muskuļus un ādu. Tā Viņš liek sava Vārda spēkam pastāvēt, un visos zemes augļos un labībā un druvā. Un Viņš sniedz mums bez mēra Savu stiprumu, lai mēs droši pastāvam viņā dienā.

Tā mēs dzīvojam un staigājam Viņā un Viņam, Tam lielajam avju Ganam, kam pieder scepteris un kurš valda pār tautām un Universu. Un tā mēs staigāsim līdz augšāmcelšanās dienai, kad atskanēs septītā bazūne, un visi celsies un izies no saviem kapiem. Jo arī aizmigušie dzīvo Viņā. Tie atpūšas no saviem darbiem un tie gatavojas jaunai dienai, kas jau aust. Amen.

Mācītājs Raimonds Sokolovskis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com