Ar piesardzīgu optimismu

Saeimas vēlēšanas beigušās ar rezultātu, ko dēvē par mazāko ļaunumu. Ja vēlētāju atbalstu būtu ieguvuši spēki, kuru darbības rezultātā Latvija pagrieztu muguru Rietumu sabiedrotajiem, izredzes būtu krietni bēdīgākas.

Neraugoties uz stabilo situāciju, vēlētāju prātos valda zināms apjukums. Kādas izskatās Saeimā ievēlētās partijas, kuru pārstāvji vismaz kameru priekšā kašķējas uz nebēdu?

Saskaņa, kas pirms vēlēšanām pacēla sociāldemokrātu karogu, stāv tālu no šīs Rietumeiropā dzimušās idejas un vēl tālāk no ziemeļvalstu demokrātiskās un atklātās sabiedrības.

Par Vienotību pat Ušakova kaķiem ir skaidrs, ka tā vairs nespēj vienot savus biedrus, turklāt uzsvērti lielmanīgi un noslēpumaini izturējusies pret atbalstītājiem.

ZZS noturīgā Ulmaņa tēla izmantošana un labi strukturētā organizācija ir nospēlējusi savu lomu. Iespējams, Saeimā būtu iegūts vairāk vietu, ja pēdējā brīdī nebūtu notraukti putekļi no Ventspils muzejiskās vērtības ņirdzīgā smīna.

Nacionālās apvienības trumpis ir nacionālā ideja, kas mūsu valstī vienmēr bijusi godā. Arī šī partija būtu ieguvusi vairāk, ja būtu spējusi atbrīvoties no aizdomīgiem darboņiem maksātnespējas administratoru veidolā, nevis no ministra Bordāna, kura darbu sabiedrība augsti novērtēja.

Reģionu apvienība un No sirds Latvijai pagaidām ir nenoteikti spēlētāji. Artuss Kaimiņš apmierināja dažu vēlmi redzēt Saeimu kā cirku, bet NSL iniciētā visas tautas prezidenta ideja liecina, ka daži jau redz sevi ar prezidenta cepurīti galvā.

Jācer, ka visi – gan varas partijas, gan opozīcija – spēs konsolidēties, ja nāksies pieņemt īpaši nozīmīgus lēmumus. Viens no tādiem varētu būt Saeimas atklātais balsojums, ievēlot Valsts prezidentu. Līdzšinējā slēpšanās rada neuzticību un baro vismežonīgākās baumas.

Kas valsti gaida nākotnē? Tā ir nedroša, jo pasaule pārvērtusies ātri un nevēlamā virzienā. Skaidrs, ka pa vecam vairs nevarēs dzīvot ne vēlētāji, ne ievēlētie, un arī nepilsoņu situācija Krievijas agresīvās rīcības dēļ kļuvusi sarežģītāka.

Daudzus nomāc nevienprātība un sašķeltība, kas vājina valsts pamatus un iztukšo gara spēku. Latvijas 96. gadadienas priekšvakarā var tikai novēlēt, lai to sajēgtu visi – gan ikviens ierindas pilsonis, gan dažādu līmeņu ierēdņi, deputāti un valdība.

Latvijā ir jauna valdība, kas (cerams) pilna apņēmības sasniegt nesasniegto – mierīgu, drošu un labklājīgu valsti visai sabiedrībai. Vai tam var ticēt? Jautājumu pašlaik ir vairāk nekā atbilžu, un viens no tiem – vai ministri vēlēsies un pratīs skatīt valsti kopumā, ne tikai savu lauciņu. Ne jau naudas izsišana savai jomai ir vissvarīgākais, ar ko jānodarbojas ministram, bet visiem kopā jārūpējas par līdzsvarotu valsts attīstību.

Sabiedrība ir noilgojusies pēc politiķiem un ierēdņiem, kuri ne tikai godprātīgi strādātu, bet spētu arī izstāstīt par savu darbu – paveikto un problēmām. Ir jātiek pāri dziļajai un plašajai neuzticības aizai starp tautu un varu. Ne mazāk nozīmīga ir kvalitatīva žurnālistika, kas uzmana un skaidro, jo arī no žurnālistu darba atkarīgs, vai cilvēki tic Latvijai, vai netic mūsu valsts spējai izdzīvot.

Anna Žīgure
rakstniece un sabiedriskā darbiniece
12. novembris 2014
Pirmpublicējams ir.lv