Otrdiena, svētku diena

Palielināt / Enlarge

Ints Puķītis ar Latvijas karogu pie Bernsaidas pašvaldības nama. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Pēc karogu uzvilkšanas pie Bernsaidas pašvaldības namu. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Pēc karogu uzvilkšanas pie Bernsaidas pašvaldības namu. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Andris Jansons pie klavierēm. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Diakons Ivars Ozols „Piemini Latviju“ sarīkojumā baznīcā. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Jānis Laurs baznīcā. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Valsts svētku vakariņas Adelaidē. FOTO Pēteris Strazds.

Šogad Austrālijā 18. novembris bija darba diena, bet latviešiem tā tomēr ir speciāla diena, un Adelaidē to atzīmēja gan pirms, gan pēc darba laika. Formālais akts ar runām, apbalvojumiem un apsveikumiem jau agrāk noticis, bet kā var bez atzīmēšanas palaist garām īsto dienu?

Jau plkst. 7.00 no rīta uzcītīgais Andris Jaudzems uzvilka karogus pie Daugavas Vanagu nama, un pēc stundas Ints Puķītis ar nelielu kompāniju darīja to pašu pie Bernsaidas (Burnside) pašvaldības nama.

Vakarā pēc darba stundām notika kaut kas Adelaidē nepiedzīvots: baznīcā varēja sanākt uz sarīkojumu, kas saucās Piemini Latviju. Ziņotājā diemžēl šim sarīkojumam bija veltīta tikai viena vienīga rindiņa, turklāt baznīcas ziņās, un tādēļ daudzi to neievēroja. Tikai tādā veidā izskaidrojams mazais apmeklētāju skaits. Tai vienā rindiņā – visi bija laipni aicināti, noklausīties lasījumus, dzeju un mūziku par Latviju.

Andris Jansons Adelaidē pazīstams kā gleznotājs, bet, kad viņš piesēdās pie klavierēm, viņš pierādīja, ka viņa pirksti prot ne tikai rīkoties ar otām, bet arī apmīļot klavieru taustiņus. Sākdams ar Bēthovena Mēnesnīcas sonātes pirmo daļu, viņš turpināja ar popūriju, kas savija kopā pazīstamus meldiņus gan no latviešu, gan no cittautiešu ļoti pazīstamiem mūzikas krājumiem. Diakons Ivars Ozols nolasīja Larisas Endzelīnas dzejoli Tik tālu... Vai tu mani pieņemsi? Vai tevi pazīšu, mana mīļā, tālā tēvzeme Latvija?

Dzirdējām vairākas dziesmas no Latvijas Dziesmu svētku lielā kora – Manai dzimtenei, Dvēseles dziesma un Svētī debesīs šo zemi. Ļoti skaisti un meditatīvi izskanēja Jāņa Laura čella priekšnesums – trīs gabali ar un bez klavieru pavadījuma: J. S. Baha Sarabande, čehu komponista Dvoržaka Klusais mežs un igauņa Arvo Perta Spiegel im Spiegel. Patika Jāņa Laura izskaidrojumi pirms katra gabala. Klavieru pavadījumus veica latviešu draugs, austrietis Stefan Ammer.

Šis bija ļoti neformāls sarīkojums, kur aicināja arī publikas līdzdalību kaut ko pateikt vai nolasīt. Diemžēl publika iepriekš to nezināja, un tādēļ nesagatavots neviens neuzdrošinājās uzstāties. Uz citu gadu būšu brīdināta un kaut ko sagatavošu. Taču visumā tāds neformāls, vienkāršs sarīkojums bija ļoti aizkustinošs un skaists, un meditatīvo noskaņojumu vairoja tas, ka iztikām bez aplausiem, kas būtu tikai traucējuši. Baznīca šādam sarīkojumam bija īstā vieta par spīti cietiem, neērtiem, baznīcas soliem, un zaudētāji bija tie, kas Ziņotājā baznīcas ziņas nelasa. Paldies Margotai Puķītei par labo ideju.

Ar to vēl svētki nebeidzās. Kas vēlējās, varēja iebaudīt svētku mielastu British viesnīcā. Tā kā es nepiedalījos, nezinu, kas tur bija, bet noteikti gāja lustīgi.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“