Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Ceļojums uz Smaragda pilsētu

Kultūras dienu teātra izrāde

Laikraksts Latvietis Nr. 344, 2015. g. 24. janv.
Inta Rodžersa (Rogers) -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
AL55KD_Yellows

„Burvis no Oza zemes“. FOTO Roberts Birze.

„Burvis no Oza zemes“. FOTO Roberts Birze.

„Burvis no Oza zemes“. FOTO Roberts Birze.

„Burvis no Oza zemes“. FOTO Roberts Birze.

„Burvis no Oza zemes“. FOTO Roberts Birze.

„Burvis no Oza zemes“. FOTO Roberts Birze.

„Burvis no Oza zemes“.

„Burvis no Oza zemes“. FOTO Roberts Birze.

„Burvis no Oza zemes“. FOTO Roberts Birze.

„Burvis no Oza zemes“. FOTO Roberts Birze.

„Burvis no Oza zemes“ ansamblis. FOTO Roberts Birze.

Sidnejas Latviešu teātra (SLT) Austrālijas Latviešu 55. Kultūras dienu izrāde „Burvis no Oza zemes“ 21. un 28. decembrī. Valta Pūces mūzika, Pētera Brūvera vārdi (pamatots uz Frank L. Bauma stāstu). Ilonas Brūveres režija.

28. decembra pievakarē pārpildītais Sidnejas Latviešu nams viļņoja aplausu vētrās. Zāles grīda dārdēja, aktierus atkārtoti saucot saņemt skatītāju ovācijas. Režisore Ilona Brūvere bija pavicinājusi savu burves zizli, ievelkot visus klātesošos pagarinātā sajūsmas maģijā. Gandrīz visu uz skatuves norisi divu stundu laikā SLT lielais ansamblis un personāls paveica ar enerģiju, aizrautību, sirsnību un bieži izcilu tēlošanas mākslu.

Ņemot vērā milzīgās pūles, kas skaidri redzot bija nepieciešamas, lai šāda apmēra izrādi īstenotu 55. Kultūras dienām, visvieglāk būtu burvja loku nepārlauzt, uzskaitīt daudzos dalībniekus, visu slavēt un nobeigt.

Bet tas būtu netaisnīgi un augstprātīgi pret SLT, viņu lielo darbu pārcelt skolas izrādes līmenī, kur vecāki un draugi aplaudē, kur viss patīk. Un recenzētāja pienākums arī pieprasa kaut ko apdomīgāku pret aktieriem, izrādi, teātra mākslu.

Lugas saturs par daudz labi zināms, lai to atkārtotu.

Tādēļ sākšu ar dažām piezīmēm

– Vārdu skaidrums, it sevišķi dziesmām, katrā izrādē ir nepieciešams. Žēl teikt, ka no Pirmās Raganas dziesmas gandrīz neko nesapratu, tā paliekot tumsā par viņas mērķiem un motīviem. Tāpat Dorotijas pirmajā dziesmā daudz paslīdēja garām. Tā nezinu, vai tas bija tieši sapnis, ciklons, ilgas pēc kā labāka vai viss kopā, kas viņu aiznesa uz Oza Zemi, un kādēļ.

– Pārkliegšana padara vārdus neskaidrus. Nepārtraukts vokālais skaļums nogurdina klausītājus un pazaudē interesi (un atkal, protams, neļauj saprast rakstura mērķus, motīvus, plānus utt.). Šeit visvainīgākā bija Otra Ragana. Viņai – brīnišķīgi kostimētai – bija dota pagarināta aina, kurā Dorotiju un Draugus terorizēt. Tikai, kad kliedzieni pārvērtās ļaunos čukstos par ceptām Lauvas ķepām ķiploku mērcē, varējām viņas nabaga gūstekņiem šausmināties līdzi.

– Izmantot grīdu skatuves priekšā kā slaveno Dzelteno Ceļu, kamēr skatuves ietērps tika mainīts, bija praktiski un atjautīgi. Būtu derējis to ciešāk saskaņot, plašāk izmantojot gaismu un skaņu maiņas uz skatuves: SLT tehniskais atbalsts ir taču tik izveicīgs! Droši vien garākas sezonas gaitās tas viss būtu izgludinājies.

– Izrādei, kuras kostīmiem pienākas liela slava, mazie Munči šķita drusku izdomas piemirsti. Protams, varējām pieņemt, ka tie atstāti Raganas apspiesto vergu kārtā. Bet, ja tā, tad to derēja spilgtāk pasvītrot.

– Dorotijai un Toto pienācās estētiski pievilcīgāki kostīmi. Sapratu, ka viss bija domāts kā rokkultūras, sapņu sirreālitātes, animēto filmu krāsu un grafikas iedvesmots, bet par Toto kostīmu, it sevišķi, tūlīt jāsniedz nopietns lūgums Varenajam Oza Burvim, lai Lijas Veikinas spējas atzītu ar kaut ko piemērotāku. Ņemot vērā SLT apskaužamo tehnisko kompetenci, vētras/viesuļi nepārliecināja, kad divi aktieri pustumsā vicināja palagus/drēbes gabalus uz skatuves.

Tas pateikts, laiks aplausiem

Daudzās dekorāciju, kostīmu un lomu maiņas tika izvestas bez jebkādas (zālē uztveramas) kļūmes. Ar tik lielu ansambli – daži no kuriem varbūt bija pirmo reiz uz skatuves – tas vien bija nopelnījis kādu Oskaru. Un šis Oskars pa daļai noteikti pienākas izrādes vadītājai Marei Heimrātei.

Oskars arī noteikti kostīmiem, atskaitot minētos izņēmumus. It sevišķi iespaidoja Smaragda Pilsētas Zaļās Dāmas, Otrā Ragana (kuras apģērbs drusku atgādināja filmu Malificent), Koks, Dorotijas pavadoņu trio, visi Lidojošie Mērkaķīši un skaistās, graciozās Miega Magones.

Apbrīnojamais Kārlis Gulbergs no Smaragda Pilsētas Vārtu Sarga vienā mirklī pārvērtās slavenajā Burvī (nogurušā cirkus māksliniekā). Izrādes labākajā ainā viņš ar elegantu vienaldzību – Jums mana palīdzība nav vajadzīga – piešķīra katram meklētājam to, pēc kā tas visvairāk ilgojās: prātu, sirdi, drosmi. Un mums tika apstiprināta pazīstamā gudrība, ka bieži atzīstam savas iekšējās kvalitātes tikai caur citu validāciju. Ar Dorotijai, kā labi zinām, spējas atgriezties mājās bija vienmēr pašas rokās – vai kājās! Beigās viņš tikpat eleganti ar savu balonu kaudzi, aplausu pavadīts, aizlidoja pa zāli.

Izrādes sākums bija drusku lēns, kamēr pirmie tēlotāji, ieskaitot Dorotiju (Aija Dragūna), iedzīvojās savās lomās. Lija Veikina tomēr bija pilnīgi lomā no pirmā mirkļa ar labi novērotām suņa manierēm, ar spalgiem rējieniem un vēlāk – ar katru skaidri saprotamu vārdu.

Darbības centrā ar pirmklasīgiem tēlojumiem un kostīmiem bija Dorotijas trīs pavadoņi: Putnubiedēklis (Anita Kaze), Malkascirtējs (Ojārs Greste) un Lauva (Jānis Daniklifs). Anita Kaze un Ojārs Greste izcēlās ar kustībām. Daniklifs, ar vieglām izteiksmes niansēm un humoru vēlreiz apstiprināja savas plašās aktiera spējas. Lauvas stiprinieka pozas (siluetā) piemēroti jautri iepazīstināja ar raksturu.

Pēteris Kains bija lielisks Koks, un Klāras Brūveres skaisti maigā Labā Burve radīja efektīgu pretstatu abām Raganām (Janīna Strauta, Tija Lodiņa). Kira Bruzgule ar saviem Lidojošajiem Mērkaķiem pasniedza superenerģisku mini rokkoncertu. Patika rokas mikrofons!

Dorotijas ceļojumu uz Oza Zemi piparoja satīriski joki, kas skatītājus sasmīdināja, atgādinot parastās dzīves problēmas. Raganu varmācības apspiesto prieku, kļūstot atbrīvotiem, arī varējām pieņemt kā atskaņas no Latvijas (un citu Eiropas tautu) nesenā likteņa.

Dziesmu iestudējumus pārzināja pats Valts Pūce. Abstraktās dekorācijas pēc Tijas Lodiņas scenogrāfijas bija gatavojuši Mārtiņš Brūveris un Jānis Grauds. Patika Dali/Pikaso (?) ietekmētie Smaragda pilsētas vārti. Iespaidīgos kostīmus (pēc Ilzes Vītoliņas skicēm) ar ansambļa palīdzību bija realizējušas Ērika Morasekī (Moraszeky) un Debra Filipsa (Philipps). Kamēr par bērnu kostīmiem jāpateicas Ērikai Tuktēnai un bērnu vecākiem.

Klāras Brūveres horeogrāfija bija jautra un pielaikota izpildītāju spējām, vislabāk parādoties Vārnu (Klāra Brūvere, Kira Brizgule) dančos, it sevišķi ar Putnubiedēkli.

Gaismas un skaņas pārzināja Gints Kārliņš un Voldis Kains. Un izrādei absolūti nepieciešamais skatuves palīgs bija Kārlis Dragūns.

Tā – Bravo Ilonai Brūverei!

Kas zin, ko viņa spētu paveikt ar baru hobitu un neierobežotām CGS iespējām?

Paldies SLT un Jānim Čečiņam!

Un arī jāpieliek apsveikums Baibai Haringtonei un kolēģēm par sekmīgi novadītu 3x3 saietu.

Inta Rodžersa (Rogers)
Sidnejā
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com