„Lauku Muzikanti“

No kreisās: Normunds Ķietis, Inita Āboliņa un Harijs Reisners.

Katrs, kurš kaut reizi pēdējo divdesmit gadu laikā ir apmeklējis Latviju, uz sava tūrisma ceļveža vai kartes būs pamanījis nelielu logo ar maziem spirālveidīgiem cilvēciņiem, kā rotaļu vilciņiem griežoties ap savu asi, un uzrakstu angliski – The land that sings, jeb Zeme, kas dzied. Svešiniekiem tas liekas visai eksotiski, taču katram latvietim ir pilnīgi pašsaprotams – ja nav par ko runāt, tad ir vienkārši jāuzdzied. Un dziedāt gribētāju Latvijā ir ļoti daudz. Tā sākas daudzu latviešu mūziķu biogrāfijas – „Visi mani tuvinieki mīlēja dziedāt, es pamēģināju, un man arī iepatikās“.

Lai arī Lauku Muzikantu diskogrāfijā ir atrodami desmit izdoti mūzikas albumi, tomēr viņu stiprākā puse ir grupas dzīvā uzstāšanās, viņu plašais repertuārs, atvērtais kontakts ar publiku un muzicēšanas azarts. Ir grūti iedomāties kādu masu vai televīzijas pasākumu Latvijā, kurā nepiedalītos grupa Lauku Muzikanti vai viņu dziesmas. Gandrīz katrā Latvijas ģimenē ir kāds, kuram būs piedzīvots kopīgs notikums ar grupu Lauku Muzikanti.

Kopā–muzicēšanas prieks parasti ir bijis galvenais nosacījums grupas pastāvēšanā. Tas mūziķus ir pasargājis no vieglāko ceļu iešanas – sastāva samazināšanas un fonogrammu izmantošanas. Tā rezultātā Lauku Muzikanti ir izvēlējušies vairāk strādāt un nopelnīt mazāk, un kā paši pēc daudzajiem gadiem atzīst: Mazāk tomēr nozīmē Vairāk... Ieguvums patiešām ir liels: mūziķi joprojām ir gaidīti lielās un mazās deju zālēs, kur pulsē īstā balles noskaņa. Tieši muzicēšanas aizrautībā ir rodama atbilde uz jautājumu, kāpēc grupa jau vairāk nekā divdesmit gadus bauda tik lielu publikas mīlestību.

Viss sākās astoņdesmito gadu otrajā pusē, kad Latviju pakāpeniski pārņēma jaunas idejas par iespējamām politiskām izmaiņām, par lielāku neatkarību, par tobrīd kaut ko neiedomājamu un nesaprotamu.

Mazā Ziemeļlatvijas pilsētiņā Salacgrīvā kopā sanāca pieci muzicēt griboši jaunieši un aizrautīgi iesaistījās gan sava rajona, un drīz vien arī plašāka mēroga mūzikas dzīvē. Tā kā Salacgrīva ir ostas pilsēta, tad aktīvi tika meklētas un rakstītas dziesmas par jūru, zvejniekiem, par nezināmo tāli. Vairums no tām izrādās bija atceļojušas no aizjūras (Lido, mazā kaija, Kad vēji dzied burās, Baltspārnu balodis, Tava Dzimtene ir jūra un daudzas citas).

Šo laika periodu Latvija izdzīvo pozitīvās un emocionālās nākotnes priekšnojautās, visur notiek koncerti, kuros cieņā ir patriotiskas un nacionāli vienojošas dziesmas. Daudzas no tautā zināmajām bija nākušas no Ilmāra Dzeņa, Larisas Mondrusas vai Čikāgas Piecīšu ievestajām platēm. Pārējās – padomju laikos ikdienā klausītās galvenokārt Raimonda Paula, Imanta Kalniņa dziesmas.

Lauku Muzikanti grib aktīvi piedalīties visā notiekošajā, taču klausītājiem negrib piedāvāt to mūzikas masu produkciju, kas ikdienā ir skanējusi Latvijas radio, televīzijā vai magnetafonu lentēs. Tā vienkārši un veiksmīgi tie atrod savu nišu uz Latvijas deju mūzikas skatuves. Pirmie četri mūzikas albumi tiek ierakstīti un pārdoti ar dažādu, galvenokārt populāru vācu arī zviedru un amerikāņu, dziesmu pakaļdarinātām (angl.: cover) versijām atdzejotām latviešu valodā.

Lauku Muzikantu repertuārā bez savām dziesmām ir daudzas populāras latviešu autoru dziesmas, savam žanram atbilstoši pasaules mūzikas skaņdarbi angļu valodā, kā arī piecu stundu programma vācu valodā. Tas ir iemesls, kāpēc grupu pie sevis bieži aicina vācu organizatori un Lauku Muzikanti ir dzirdami arī Oktoberfest svētkos.

Tikko Lauku Muzikanti ir atgriezušies dzimtenē no sava līdz šim tālākā kopīgā muzikālā ceļojuma pa Kanādu un ASV, tur ieskandinot Jāņus un sniedzot koncertus saviem tautiešiem Toronto, Garezerā, Klīvlendē un Sidrabenē. „Trīs paaudzes no divām pasaules malām satikās vienā pļavā, un atskanot dziesmai mēs kļuvām visi kā viens, man likās, es esmu Latvijā“ atzīst Normunds Ķietis. „Sajūtas ir fantastiskas, lielāko pozitīvo emociju daļu veido koncertos savākto kopā-dziedāšanas mirkļu burvīgums, daudzās klausītāju un līgotāju pateicības un atsauksmes un joprojām pienākošās vēstules par trijām neaizmirstamajiem Līgo naktīm otrpus okeānam.“

Un tas izrādās vēl nav viss...

Pēc Austrālijas 3x3 saieta administrācijas uzaicinājuma Inita Āboliņa, Normunds Ķietis un viņu ilggadējais kompanjons mūziķis Harijs Reisners jau domā, ko likt tā muzikālā tilta pamatos, kas janvāra sākumā savienos Rīgu ar Melburnu.

Bet Latvijā šobrīd ir vasara – mūziķu karstākais darba laiks, un ja kādam Rīgā aizkavējušamies Austrālijas viesim rodas pēkšņa vēlēšanās nobaudīt vēsu letiņu alu un izkustināt kājas, dodieties uz Vecrīgu. Tur Doma laukuma vasaras kafejnīcās piektdienas vakaros muzicē Lauku Muzikanti, un viņiem jau būs gana daudz ko jums pastāstīt.

Normunds Ķietis