Intervija – Daina Grosa

Daina Grosa. FOTO no Dainas Grosas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Daina Grosa ar vīru Arni pēc akadēmiskās runas LU dibināšanas 92 gadu atceres svētkos Melburnā 2011. gada septembrī. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Ligita Lakstiņa, Anete Pirsa (Annette Pearce), Daina Grosa XXV Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos 2013. gadā Rīgā. FOTO Ilze Nāgela.

Vairākumam latviešu diasporas skolu pedagogu laika gaitā ļoti laba sadarbība bija izveidojusies ar Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) Izglītības nozares vadītāju Dainu Grosu. Viens no gada lielākajiem notikumiem latviešu skoliņu pedagogiem bija un ir PBLA organizētie vasaras kursi Latvijā, kad iespējams satikt kolēģus, dibināt jaunus kontaktus, diskutēt par problēmām, kā arī visiem kopā priecāties un baudīt dzīvi.

D. Grosas dzīvē kopš šā gada janvāra notikušas pārmaiņas – šobrīd viņa ir Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ) Izglītības nozares vadītāja. Darbs tiek turpināts arī PBLA, taču vienam cilvēkam pārzināt visu izglītības nozari jau labu laiku bija kļuvis par grūtu. Šā iemesla dēļ pērnā gada oktobrī PBLA Izglītības padomi pārstrukturēja un tagad tai piesaistīti vairāki kompetenti speciālisti – Dace Mažeika, kura pārstāv Ziemeļameriku, Māris Pūlis, kurš pārstāv Eiropu, un Rīgā kā algota darbiniece strādā Anta Spunde, kuras ieņemamais amats ir PBLA Izglītības padomes izpilddirektore. D. Grosa PBLA Izglītības padomē, protams, pārstāv Austrāliju un atzīst, ka šis jaunais jeb pārstrukturētais modelis sevi ir pierādījis kā labu esam. „Katrs pārzina savu jomu un sniedz kompetentu viedokli, kad tas nepieciešams,“ viņa piebilst.

Tā kā jau krietnu laiku lasītājiem esam vēstījuši par diasporas skolām Austrālijā, šķita pašsaprotami uz interviju aicināt D. Grosu, kura, gatavojot šo publikāciju sēriju, sniegusi daudz vērtīgu padomu un konsultāciju.

Lāsma Gaitniece: Jūs esat uzaugusi un skolā gājusi Austrālijā. Vai nav grūti, dzīvojot svešā valstī, turklāt tādā, kas no Latvijas atrodas tik ārkārtīgi tālu kā Austrālija, saglabāt latviskumu?

Daina Grosa: Jā, esmu dzimusi un augusi Sidnejā, Austrālijā. Latviešu skolu apmeklēju sestdienu rītos, un mājās runājām tikai latviski. Jautājums par latviskuma saglabāšanu ir interesants. Tas daudz tiek jautāts saistībā ar dzīvi trimdā vai tagad – diasporā. Ja tavi vecāki paši sirds dziļumos ir jutušies kā latvieši, tad nepastāv šaubu, ka viņiem būs svarīgi šo latvietību nodot tālāk bērniem. Tā tas bija manā gadījumā. Mums ar māsu nebija iedomājams, ka ar vecākiem varētu sarunāties angliski, nemaz nebija tādas izvēles. Visapkārt, protams, bija austrāliešu sabiedrība, ikdienā skolā gāju austrāliešu skolā, universitāti absolvēju Austrālijā, bet tas nekādā veidā neiespaidoja to, kas notika mājās. Līdz deviņu gadu vecumam dzīvojām kopā ar vecvecākiem, kuri arī ar mums runāja tikai latviski. Dzīvojām savu latvisko dzīvi, lai gan visapkārt bija austrālieši, no kuriem arī liela daļa bija emigrējuši no citām valstīm. Turklāt Austrālijā tolaik ļoti atbalstīja daudzvalodību. Protams, palīdzēja tas, ka daudz iesaistījāmies latviešu sabiedrības aktivitātēs. Tas latviskumam deva lielāku jēgu, un draudzība, kas izveidojās ar citiem latviešiem, palikusi uz mūžu.

L.G.: Vai ir kādas latviskās tradīcijas, ko ievēro Jūsu ģimene gan Jūsu bērnībā, gan tagad?

D.G.: Tradīcijas bija saistītas ar gadskārtām – Lieldienām, Jāņiem, Ziemassvētkiem, Jaungadu. Lielākoties tās bija saistītas ar ēšanu – Lieldienās mamma vienmēr gatavoja pashu, kuļiču, kuļebjaku, kas īsti latviski ēdieni gan nav, bet Latvijas laikā viņa tos bija ēdusi svētkos, sīpolu mizās krāsojām olas; Jāņos vienmēr sējām sieru, cepām pīrāgus. Smaržu atceros vēl šodien! Jāņus ziemas vidū svinējām Sidnejas Latviešu namā, vainagus pinām no vīģes vai no citu Austrālijas koku lapām, bet ziedi vainagiem bija jāpērk veikalā. Ziemsvētkos, protams, pīrāgi, cepetis, piparkūkas. Dedzinājām eglīti, pie tās dziedājām latviešu Ziemassvētku dziesmas, bieži vien +35°C karstumā. Uz Jauno gadu mamma cepa un vēl aizvien cep Berlīnes pankūkas – apaļus rauga pončikus ar augļu pildījumu. Lējām laimes. Vēlāk, dzīvojot Latvijā, uzzināju par citām gadskārtām un, apmeklējot folkloras pasākumus, sīkāk par senlatviešu tradīcijām.

L.G.: Jūs esat dzimusi Latvijas Valsts proklamēšanas dienā. Kas Jums ir 18. novembris – dzimšanas diena vai valsts svētki?

D.G.: Gan dzimšanas diena Latvijai, gan man! Latvijā dzīvojot, tie tika grezni atzīmēti – ar salūtu, prezidenta uzrunu, militāro parādi. Austrālijā parasti tos atzīmēju, apmeklējot valsts svētku svinīgo aktu Latviešu namā vai mājas kārtībā.

L.G.: Vai Jums latviešu skoliņas apmeklēšana ir vēl ko devusi, izņemot, protams, gūtās zināšanas?

D.G.: Esmu apmeklējusi Sidnejas Latviešu pamatskolu un vidusskolu, vēlāk piecas vasaras pavadīju Annas Ziedares Vasaras vidusskolā (AZVV) Adelaidē. Manā laikā – 80. gados Austrālijā bija iespējams izvēlēties latviešu valodu kā vienu no matrikulācijas priekšmetiem, un, skolu beidzot, to arī izmantoju. Tajā laikā bija vēl viena brīnumaina iespēja – Flindersa Universitātē (Flinders University) Dienvidaustrālijā profesors Fennels (Fennell) panāca, ka latviešu valodu bija iespējams studēt šīs augstskolas Filoloģijas fakultātē! Protams, izmantoju arī šo iespēju – divus gadus universitātē mācījos latviešu valodu.

Runājot par ģimeni, visi trīs mūsu bērni ir apmeklējuši latviešu skolu, un divi šogad apmeklēja AZVV, kur meita bija audzinātāja, bet dēls – skolnieks. Kad dzīvojām Latvijā, vecākie bērni tur gāja skolā četrus gadus, bet mazais – dārziņā. Dažkārt šķiet, ka manu bērnu latviskā izglītība, dzīvojot Latvijā, pārspējusi manējo! Ir nācies pie meitas vērsties pēc padoma kādā gramatikas jautājumā.

L.G.: Vai pati esat strādājusi kādā no diasporas latviešu skoliņām?

D.G.: Jāsāk ar to, ka pēc izglītības pedagoģe neesmu. Vairākus gadus kopīgi vadīju Melburnas latviešu bērnudārzu Daina, esmu mācījusi gan Melburnas Latviešu skolā Daugava, gan Melburnas Latviešu vidusskolā, gan arī vienu gadu AZVV. Patīk pasniegt literatūru, atrast diasporas bērniem saistošu lasāmvielu vai filmas un citus ierakstus. Pagājušajā gadā, mācot pamatskolas 5. klasi, atklāju grāmatiņu Kā es ar Opi braucu Latviju lūkoties. Bērni no tās par mūsu tēvzemi uzzināja daudz unikālu lietu, ar ko varēja lepoties saviem austrāliešu draugiem.

L.G.: Kādas mācību metodes ir piemērotākās, strādājot ar latviešu bērniem Austrālijā?

D.G.: Manuprāt, pats svarīgākais ir atrast mācību vielu, kas audzēkņiem šķistu saistoša un ko viņi attiecinātu paši uz sevi, personīgi izjūtot grāmatā aprakstīto. To konstatēju pagājušajā gadā, kad sekojām līdzi Latvijas komandai Ziemas Olimpiādē. Bērni ar lielu sajūsmu fanoja par Latvijas komandu; redzēju patiesu prieku un lepnumu savos skolniekos par mūsu valsts panākumiem. Jāpiebilst, ka visi audzēkņi klasē ir trešās paaudzes latvieši, tātad dzimuši un auguši Austrālijā. Bērniem, dzīvojot katram savā pasaules malā, ir jājūt piederība tautai, kas patiesībā viņiem ir sveša, izņemot to, ko viņi par Latviju ir dzirdējuši no vecvecākiem, lasījuši grāmatās vai redzējuši DVD ierakstos. Daži skolēni Latvijā nav pat bijuši! Kā viņos iedēstīt mīlestību pret vecvecāku dzimteni? Izklausās neiespējumi, bet tas ir izdarāms! Ja jau mums – paaudzei, kurai bērnībā ne reizes nebija iespēja viesoties Latvijā, – to varēja iemācīt, tad šodien tas ir izdarāms vēl labāk. Piemēram, lietojot iPad datorus, izmantojot lietotnes un interneta vietnes, kur ievietoti saistoši video un uzdevumi, ko bērni var pildīt, ļaujot viņiem uzdot jautājumus tautiešiem, kuri nesen atbraukuši no Latvijas – tas viss kopā mūsu tēvzemi padara par reālu, gandrīz vai aptaustāmu radījumu! Kur nu vēl iespējas regulāri aizbraukt, apciemot, izbaudīt, izjust šo valsti uz savas ādas.

L.G.: Kādas ir galvenās diasporas skolu problēmas mūsdienās?

D.G.: Galvenās problēmas ir ar vecākiem – kā ieskaidrot, cik svarīgi ir, lai viņi mājās ar saviem bērniem runātu latviski! Tik bieži nākas dzirdēt, ka viņš jau saprot, bet vairs nerunā. Pirmais solis ir sarunvaloda mājās. Latviešu skolas apmeklējumi var tikai papildināt to, kas mājās jau iesākts.

Otra lieta, ka skolas diemžēl itin bieži apņemas paveikt neiespējamo – iemācīt bērnam valodu trīs stundās nedēļā vai ik pa divām nedēļām. Visās nedēļas nogales skolās – vai tas būtu trimdas skolās ASV, Kanādā, Austrālijā vai jaunajās diasporas skolās Eiropā – ir tā pati problēma, proti, katrā vecuma grupā ir bērni ar ļoti atšķirīgiem valodas līmeņiem. Kā viņus apmācīt, lai visi kaut ko iegūtu? Tad vēl jautājums – ko mācīt? Kādi tad īsti ir skolu mērķi? Vai mums vajadzētu audzēkņiem likt sēdēt pie burtnīcām un zubrīt gramatiku vai ļaut organiski uzsūkt valodu caur spēlēm un rotaļām? Kā piedabūt, lai bērni runā – lai nekautrējas un mēģina izteikt savas domas latviski, vai vismaz censties?

Daži vecāki bērnus sūta skolā ar mērķi viņus sagatavot uz atgriešanos Latvijā, citi ar domu, lai atvasēm būtu kāda saprašana par viņu vecvecāku valodu. Šie jautājumi nodarbina skolotājus visur pasaulē, un nekad nebūs viena atbilde! Taču katrs skolotājs, katra skola izvirza savas prioritātes un atrod veidus, kā bērnus piedabūt pie lasīšanas, runāšanas, rakstīšanas. Process ir dinamisks, nevienam nevar neko uzspiest, taču var ieteikt.

L.G.: Kā tagad, pēc PBLA Izglītības padomes pārstrukturēšanas, noris Jūsu darbs?

D.G.: Pārsvarā tā tagad ir elektroniskā sarakste – gan sadarbojoties ar Latvijas valsts institūcijām, gan reaģējot uz situāciju. Sanāk sarakstīties ar skolu vadītājiem, Izglītības nozaru vadītājiem – koordinējot, informējot, izplatot informāciju par izglītības iniciatīvām tā, lai informācija plūstu starp valstīm, starp diasporu un Latviju. Lauvas tiesu tagad pārņēmusi Anta Spunde. PBLA bija nepieciešama darbiniece, kura darbotos Latvijā uz vietas: regulāri tiktos ar ministriju pārstāvjiem, reprezentētu organizāciju Saeimas komisiju sēdēs un citur, paustu PBLA viedokli izglītības jautājumos un nemitīgi turētu roku uz pulsa. Mēs pārējie – Dace Mažeika, Māris Pūlis, es un citi pārstāvji no ASV, Kanādas, Dienvidamerikas, Krievijas – vairāk vai mazāk esam iesaistīti, izvirzot prioritātes izglītībā un regulāri sarakstoties ar Antu, kura vienmēr ir lietas kursā par to, kurā brīdī mums atkal jābūt gataviem izteikt savu viedokli, ko kolēģe varētu paust sēdēs, sapulcēs un citos forumos Latvijā.

L.G.: Jūs savā laikā izšķīrāties par, manuprāt, drosmīgu soli, kļūdama par PBLA Izglītības nozares vadītāju.

D.G.: 2006. gadā mani aicināja PBLA valdē pārstāvēt LAAJ. Piekritu. Sāku darboties un sapratu, ka interesē izglītības nozare, jo pati esmu bijusi iesaistīta sistēmā gan kā skolniece, gan pedagoģe un vadības jomā. Pieteicos par palīgu toreizējai Izglītības padomes priekšsēdei Dacei Kopelandei (Copeland). Viņa man vēlāk atzinās, ka gandrīz nokritusi no krēsla, dzirdot, ka kāds piesakās brīvprātīgi, jo parasti jau nākas pierunāt. Tajā laikā dzīvoju Latvijā un palīdzēju Dacei: apzināju jaunās, nesen dibinātās latviešu skoliņas Eiropā un dalījos pieredzē par to, ko zināju par trimdas latviešu skolām un kā jaunās skolas varētu šo informāciju izmantot. Stāstīju par to, kā skolas ir strukturētas, ko māca bērniem, ko sagaida no vecākiem. Tad pēc pāris gadiem Dace man lūdza šo amatu pārņemt, ko, mazliet vilcinoties, arī izdarīju.

Līdz aptuveni 2005. gadam PBLA Izglītības padome lielākoties darbojās trimdas latviešu izglītības jomā. Ilgus gadus to bija vadījusi enerģiskā Līga Ruperte. Viņas lielās uzņēmības dēļ ir paveiktas vērtīgas lietas – dibināta 3x3 kustība, kas jau bija pastāvējusi 20 gadus, turklāt iesakņojusies arī Latvijā. Drīz pēc neatkarības atjaunošanas Līga Latvijā sāka rīkot plašas skolotāju konferences, kurās ārzemēs izglītoti pedagogi dalījās pieredzē ar simtiem mūsu valsts mācībspēku. 90. gados PBLA Līgas vadībā sāka vēl vienu vērtīgu iniciatīvu – Ģimenes atbalsta koordinācijas centru (ĢAKC), kas pirmajos neatkarības gados Latvijas ģimenēm bija svarīgs atbalsta punkts. Ap to laiku, kad uzņēmos Izglītības padomes vadību, Latvijas valdība sāka pievērst uzmanību diasporas jautājumiem. Vajadzēja lasīt valdības nākamo gadu rīcības plānus un bija svarīgi, lai tajos parādās diasporas latviskā izglītība kā viens no smagumpunktiem. Tagad ar gandarījumu var secināt, ka latviešu valodas saglabāšana bērnu un jauniešu vidū un latviskās identitātes uzturēšana ir minēta vairākos valdības plānošanas dokumentos. Šī iemesla dēļ beidzamajos gados ir atvēlēts finansējums, uz ko diasporas organizācijas var pieteikties. Finansējums piešķirts caur Kultūras, Izglītības un zinātnes un Ārlietu ministrijām, kā arī Sabiedrības integrācijas fondu. Ar nožēlu jāatzīmē, ka pagājušā gada maijā IZM paspārnē radītajā valdības dokumentā Izglītības attīstības pamatnostādnes 2014.-2020. gadam diasporas izglītība nav minēta vispār. Tas varbūt ir iemesls, kādēļ šī gada budžetā nav piešķirti līdzekļi tik svarīgai lietai kā diasporas bērniem piemērotai tālmācības programmai, kas saīsinātā veidā ietvertu latviešu valodas, literatūras un kultūrvēstures jautājumus. Tālmācību šobrīd piedāvā vairākas Latvijas skolas, taču neviens, pat Brocēnu sākumskolas piedāvātais modelis neatbilst tam, kas diasporas bērniem būtu nepieciešams. Viņiem nevajag visu skolas programmu, bet tikai atsevišķus priekšmetus, jo ikdienā savā mītnes valstī jau viņi apgūst matemātiku, dabaszinības, vizuālo mākslu utt.

L.G.: PBLA vairākas vasaras pēc kārtas diasporas skolu pedagogiem Latvijā organizēja vairāku dienu kursus. Kā nonācāt līdz šai idejai?

D.G.: Kad 2007. gadā sāku sadarbību ar Latviešu valodas aģentūru (LVA), aģentūras pārstāve diasporas jautājumos Daina Laganovska rīkoja pašus pirmos kursus Bulduru dārzkopības vidusskolas telpās. Tajos es biju vienīgā no rietumiem, kas uzstājās ar savu stāstu par trimdas skolām. Pārējās kursu dalībnieces bija skolotājas, kas LVA uzdevumā bija ceļojušas uz Krieviju un Sibīriju mācīt bērniem un pieaugušajiem senču valodu. Pēc šīs pirmās saskarsmes ar pedagogiem, kas valodu mācījuši ārpus Latvijas, sapratu, ka mums trimdā pēdējos 50 gados tiešām ir izveidota pamatīga sistēma, un šīs formālās struktūras devušas labus rezultātus. Vēlējos, lai mēs no savas puses varētu dalīties pieredzē, un tā 2008. gadā PBLA jau kopīgi ar LVA rīkojām pirmo diasporas skolotāju konferenci Rīgas Lietuviešu vidusskolā. Tur pulcējās skolotāji gan no trimdas skolām, gan jaundibinātām skolām Eiropā, kā arī Krievijā strādājuši skolotāji. Redzējām, ka ir vērts pielikt pūles, jo skolotāji bija sajūsmā! Tāpēc arī sanāca katru gadu vasarā turpināt šo tradīciju. PBLA uzņēmās atbildību rīkot kursus nākamos pāris gadus, bet tagad šo uzdevumu stabili pārņēmusi Latviešu valodas aģentūra. Katru gadu kursos piedalās jauni skolotāji, kuri bieži vien nav ar pedagoģisko izglītību, bet ar lielu entuziasmu. Viņi ir nodibinājuši jaunu skolu un vēlas smelties informāciju – kā mācīt, ko mācīt, kas strādā, kas ne. Nu jau šie pedagogi zina, ka viņus atbalstīs, ka ir vieta, kur var vērsties pēc padoma, mācību vielas vai morāla atbalsta. Ir liels gandarījums, ka Latvija bijusi atsaucīga un šo robu sākusi aizpildīt!

L.G.: Un mūsu sarunas noslēgumā sakiet, lūdzu, kādas aktivitātes izglītības jomā PBLA plāno šogad?

D.G.: Turpināsim valdībai atgādināt, ka ārpus Latvijas vēl aizvien mīt tūkstošiem mūsu tautiešu bērnu, kuri varētu neprast latviešu valodu, ja netiks atbalstīti valodas uzturēšanu veicinoši pasākumi. Priecē, ka valdība sniegusi atbalstu nedēļas nogales skolām, diasporas bērnu nometnēm un citiem izglītojošiem mērķiem, taču ir tūkstošiem latviešu bērnu, kuri neapmeklē latviešu skolas diasporā. PBLA viedoklis ir, ka visiem latviešu bērniem, kas dzīvo ārpus Latvijas, ļoti noderētu izglītības ministrijas izstrādāta tālmācības programma. Un nevajadzētu apgūt visus mācību priekšmetus, kā tas vairākās tālmācības skolās tiek piedāvāts šobrīd, bet gan tikai atsevišķus, piemēram, latviešu valodu, vēsturi, kultūru. Šogad iecerēts turpināt sadarbību ar Latviešu valodas aģentūru, kura plāno paplašināt mācību līdzekļu klāstu un turpināt labi iesāktos pasākumus saistībā ar diasporu: skolotāju kursus, bērnu nometnes, tiešo finansējumu skolām. Vēlreiz uzsveru – šobrīd ir vitāli svarīgi tiem tūkstošiem bērnu, kuri pēdējos gados dzimuši ārpus Latvijas, kā arī tiem, kuri kopā ar vecākiem nesen emigrējuši, neļaut aizmirst latviešu valodu! Ārpus Latvijas atrodas liels procents mūsu jaunās paaudzes! Ja viņi aizmirsīs savu valodu, tā mūsu tautai būs liela traģēdija. To nevaram pieļaut un pie tā jāturpina strādāt.

Lāsma Gaitniece
Pirmpublicējums laikrakstā „Izglītība un Kultūra“ 12.02.2015.