Ģirta V. Kristovska uzruna Lestenē

Palielināt / Enlarge

Lestenes Brāļu kapos. FOTO Silvija Kaugere.

Ir kārtējais 16. marts. Šoreiz tas ir 2015. gada 16. marts. Laiks rit, pasaule mainās fiziski, paaudze nomaina paaudzi. Taču cīņa par patiesību, cīņa pret meliem turpinās. Tā turpinās kā nebeidzama vērtību cīņa. Var teikt, ka tā ir nebeidzama gaismas cīņa pret tumsu. Dažkārt tumsas ir vairāk, dažkārt šķiet, ka saule nekad nenorietēs. Diemžēl laikā ap otro pasaules karu mūsu tauta un valsts bija vislielākās tumsas un visneģēlīgākās tumsonības ieslēgta. Mums nebija izvēles, tumsa saaudās ar tumsu. Noziedzīgas varas, noziedzīgi režīmi, noziedzīgi valdnieki, Staļins un Hitlers, šo izdzimteņu rokaspuiši dziļi un iznīcinoši iekodās Latvijas, mūsu tautas miesā. Mēs bijām ielenkumā. Mūsu tautas dēlus un meitas, visu dzīvībai un ziedēšanai lemto paaudzi, ierāva karā. Karš nocirta saulei, gaismai un uzplaukšanai pavērtos Latvijas ziedus. Tā bija kara cena. Tajā karā mums nebija nekādu cerību. Mums nebija sabiedroto.

Ja Anglijas tā laika premjerministrs Vinstons Čerčils varēja izvēlēties mazāko no ļaunumiem, tad mums, Latvijai, izvēles iespēja netika dota. Mēs, ar vislielāko pārliecību II pasaules karā būtu bijuši kopā ar amerikāņiem, ar britiem un tā laika progresīvo pasauli, cik vien progresīva tā toreiz varēja būt. Taču Latvijai, tās dēliem un meitām šādas iespējas nebija. Tāda bija tā laika sasodītā pasaules kārtība. Un tomēr mēs stāvējām par savu zemi. Okupantu ielenkumā. Šis noziegums ir pret mūsu tautu vērsto, nebeidzamo apsūdzību pamats. Tā ir okupantu patiesā morāle, tai nebija un nav sirdsapziņas. Okupantus vada vienīgi salts aprēķins, nelietība un kriminālas intereses. Vieni noziedznieki pret otriem noziedzniekiem. Diemžēl viņi savas attiecības kārtoja uz Latvijas zemes. Bet mēs par to samaksājām.

Viņi dzēra ūdeni no mūsu akām. Viņi ēda maizi, kas audzēta Latvijas druvās. Viņi ņēma mūsu tēvus un mātes, metot tos smirdīgajā kara zupā. Vēl šodien netrūkst to, kas barojas no toreiz ievārītā viruma. Kāpēc? Kāpēc mums vēl šodien daži norāda, ka mums jābūt atbildīgiem par kara kūrēju radītām ciešanām un kāpēc mūs joprojām grib piespiest stāvēt nokārtām galvām? Kāpēc? Tāpēc, ka viens no ļaunumiem, PSRS noziedzīgais režīms, nekad nav ticis vests pie tiesas. Un ir grūti iedomāties, vai tas maz kādreiz notiks. Rezultātā noziedzīgā režīma, ļaunuma impērijas mantiniece Krievija no jauna ir nostājusies uz savu priekšgājēju melu un noziedzīgu impērisku tīkojumu takas. Krievijas vara no jauna lieto karu un melus. Karš Ukrainā ir pilns ar visnetīrākajiem paņēmieniem un argumentiem. Tas kā Krievijas varas nekaunīgas darbošanās liecība atkal notiek visas pasaules priekšā. Tikai pateicoties mūsu tālredzībai un darbam, Krievijas rokas ir par īsām, lai līdz ar Ukrainu no jauna pakļautu Latviju un pārējās Baltijas valstis. Iedomāsimies, kas notiktu – karš un varmācība uz mūsu zemes, ja mēs šodien būtu ārpus NATO. Taču mēs esam NATO dalībvalsts. Mums Dievs ir pavērsis labvēlības vaigu. Mēs vairs neesam tumsas noslēgtā ielenkumā.

Mēs esam izrāvušies no šī aplenkuma, un mums ir sabiedrotie. Mēs varam stāvēt plecu pie pleca ar amerikāņiem un angļiem, civilizētu nāciju saimē. Tas ir tā, kā to būtu vēlējušies latviešu leģiona karavīri. Diemžēl tāda iespēja tiem netika dota. II pasaules kara noziedzīgie izraisītāji toreiz noteica kara realitātes. Ja šeit Lestenē un neskaitāmās kauju vietās zemes klēpī guldītajiem leģiona kareivjiem būtu dota izvēle, viņi toreiz būtu ne tikai cīnītāji par Latvijas brīvību, bet cīnītāji par Rietumu civilizāciju. Patiesībā – viņi tādi bija. Par spīti zilpelēkām vācu vai dzeltenzaļām krievu formām. Viņi būtu tādi paši pasaules brīvības pārstāvji, kādi ir Latvijas karavīri šodien. Šodien tiem lemts būt godātiem, kopā ar Eiroatlantiskās vērtību telpas kareivjiem, plecu pie pleca, rūpējoties par mieru. Patiesībā – leģiona vīri jau toreiz cīnījās par tavu un manu brīvību, par tiesībām piederēt civilizētai pasaulei. Vai pasaule varēja justies civilizēta, ja Eiropas tautas, ja Latvija, Baltijas valstis, no jauna smok nebrīvē? To latviešu leģionārs nevarēja pieļaut. Tieši dēļ cīņas par Latvijas brīvību, par spēju pārstāvēt civilizācijas vērtības pret leģiona vīriem ar tādu naidu šodien vēršas Ļaunuma impērijas mantinieki.

Un tomēr, neskatoties uz absurdo, kas pašlaik pasaulē notiek, par spīti atsevišķu aprindu tieksmei atjaunot ļaunuma impērijas un aukstos karus, mēs esam drošībā. Ticu, ka tā ir lielākā drošība, kāda jebkad mūsu valstij un tautai ir bijusi pieejama. Tās pamatā ir mūsu dalība Ziemeļatlantijas vērtību aliansē. Piederību tai, Latvijas ceļu uz pilntiesīgu dalību NATO, sekmīgi nogāja šodienas paaudzes karavīri, ierēdņi, arī nīstie politiķi, šis sasniegums pieder visai tautai. Tās bija un ir mūsu laika Brīvības cīņas. Visi tās izgājušie arī ir dziļas pateicības vērti. Taču vēlos uzsvērt, ka šo ceļu, kas vedis mūs pretī lielākai stabilitātei un nākotnes izredzēm, sāka bruģēt ne tikai latviešu strēlnieki, nesot upurus Pirmā pasaules kara un vēlākajās Brīvības cīņās. Savu ceļa posmu pašapzinīgi un pārliecinoši cēla latviešu leģiona karavīri. Mēs šodien paaudžu loloto ceļu lietojam, uzturam un būvējam tālāk. Pateicoties šim paaudžu garam, ir mūsu valsts, mēs šodien esam zem sava karoga. Mēs ne tikai varam, mums jābūt drošiem un pašapzinīgiem! Citādi asinis par Latviju ir lietas velti. Būsim droši un pašapzinīgi.

Pieminot karavīrus,

PAR PATIESU, BRĪVU UN PLAUKSTOŠU LATVIJU!

Ģirts Valdis Kristovskis
Lestenē, 2015. gada 16. martā