Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Pie latviešiem Austrālijā

...ne jau nākotni lidoju satikt, bet latviešus sešās Austrālijas pilsētās

Laikraksts Latvietis Nr. 352, 2015. g. 22. martā
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Māris Brancis un Sidnejas Operas nams. FOTO Ojārs Greste.

Māris Brancis pie Imanta Tillera gleznas Modernās mākslas muzejā. FOTO Ojārs Greste.

Māris Brancis Sidnejā. FOTO Ojārs Greste.

Māris Brancis Valsts svētku sarīkojumā Sidnejas Latviešu namā. FOTO Ojārs Greste.

Otrais turpinājums. Sākums LL350, LL351.

Sidneja

No rīta Anita Andersone mani aizvizina uz lidostu Melburnā, un pēc neilga laika jau mani Sidnejā sagaida Ojārs Greste. Uzreiz jūtams, ka, tāpat kā Melburnā, esi lielpilsētā, kurā dzīvo vairāk nekā 4 miljoni cilvēku; – platas jo platas ielas, grandiozas celtnes, milzu tilti. Ojārs neļauj daudz atvilkt elpu. Bet vai tad es esmu ieradies izstaipīt kaulus un bez domām vāļāties saulē (ne saulē, bet gultā!)? Dienas un stundas ir skaitītas manai vizītei. Ojārs kā liels kulinārs prot īsā laikā uzburt sātīgas un veselīgas pusdienas, vakariņas un brokastis: viņš zina, ka ceļojumos uz svešām zemēm nedrīkst palaisties laiskumam. Un viņš lieliski izplāno laiku un zina, kas mani varētu interesēt.

Protams, man ir jāredz Sidnejas osta ar slaveno ostas tiltu (Sydney Harbour Bridge) un lielo debesskrāpju mežu. Pastaigāties gan tur nevar – jādodas uz mēli, kur daudzstāvu ēku rindā Ojārs ar lepnumu rāda, ka pēdējo projektējis latviešu arhitekts Andrejs Andersons. Aizsteidzoties laikam priekšā, jāmin, ka vakarā klausāmies lielisku franču pianista koncertu koncertzālē, kuras autors arī ir viņš.

Tā nu virzāmies pa krastmalu uz priekšu, kad skatam paveras laikam viena no pasaulē vispazīstamākajām Austrālijas būvēm – Sidnejas Opera. Te nu gan nevar steigties, bet jāizgaršo ēkas vienreizīgums, apstājoties ik pēc gabaliņa. Tā ir kā izcila skulptūra, kurai lēni jāapiet apkārt, uzmanīgi pētot, kas jauns pavērsies skatam. Un mēs to arī darām. Manā priekšstatā šis nams no viena skatu punkta līdzinās gliemežvākam, kas attēlots kustībā. No cita tās ir buras, vēl no kāda – atvāzta haizivs rīkle, kas mūs visus bez sāpēm aprīs. Mēs tam ar lielu prieku ļautu to darīt.

Ieejam arī haizivs vēderā. Tālu gan netiekam – jau gaidāms koncerts vai izrāde. Mēs neesam šurp aicināti. Tad Ojārs atgādina, ka bija laiki, kad šajā manā latvieši Kultūras dienās rīkoja savus Kopkoncertus. Jā, tad atceros sen redzētu fotouzņēmumu, kurā redzami latviešu dejotāji skaistajos Bārtas tērpos, bet viņiem aiz muguras fonā Sidnejas opera. Šķiet, ka tie bija Saules jostas dejotāji. Tas bija laiks, kad uz skatuves bija simti, bet zālē tūkstoši.

Dienu vēlāk redzu Sidnejas Operu no ūdeņiem, kad dodamies ar kuģīti pa plašo līci uz Klusā okeāna pusi. Pirms tam gan Ojārs aizved uz Modernās mākslas galeriju, kur man noteikti jāredz Imanta Tillera lielais sienas gleznojums, veltīts tās atvēršanai. Ietilpīgo muzeju izstaigājam diezgan ātrā tempā – lēnam ritmam nav vietas šī Amoka skrējiena laikā.

Sidnejas Latviešu nams ārēji ir pat ļoti necils, taču iekštelpas plašas un ērtas, mājīgas un izteikti latviskas.

Priekštelpā Ojārs iekārtojis lielisku latviešu mākslinieku darbu izstādi. Atkal ieraugu Pētera Ciemīša tušas zīmējumu. Cik ir bijis iespējas redzēt, vienmēr mani piesaistījušas Dzidras Mičeles (Mitchell) mazliet noslēpumainās, krāsās maigās un daudznozīmīgās gleznas. Te arī Birutas Klarkas (Clark), Jāņa Šēnberga darbi, pat Ilmāra Blumberga agrāku gadu litogrāfija.

Kā visur, svētku akts Sidnejā sākas ar uzrunām un apsveikumiem, kam seko arī mans sakāmais, tad koncerts. Neko pārsteidzošu negaidīju. Parasti, lai man piedod tautieši, reti kad var gaidīt izcilus priekšnesumus. Mums jāpriecājas, ka tik tālu no Latvijas pēc turpat 70 gadiem, kad pirmos iebraucējus jaunajās mītnes zemēs nomainījušas divas un pat trīs paaudzes, joprojām dzied, dejo, spēlē teātri latviešu valodā. Mūs Latvijā ir izlutinājušas izcilo koru un deju kolektīvu uzstāšanās. Kopš padomju laikiem, paldies Dievam, joprojām amatierkolektīvi strādā vairākas dienas nedēļā, nežēlojot laiku un enerģiju, brīžiem nodarot pāri ģimenēm. Rietumu zemēs tautieši dažkārt dzīvo desmitiem un pat simtiem kilometru tālu no latviešu namiem, kur notiek mēģinājumi. Tādēļ tos jānotur sestdienās vai svētdienās. Nav arī izlases iespējas – jāņem katrs, neatkarīgi no spējām. Šo iemeslu dēļ piedodu visu, vienlaicīgi apbrīnojot, ka joprojām saglabājusies vēlēšanās dziedāt vai dejot.

Šos priekšstatus galīgi sagrauj Sidnejas Latviešu vīru koris diriģentes Dainas Jaunbērziņas vadībā. Jāievelk elpa, redzot, cik enerģiski iznāk stalti vīri, visi kā viens tērpušies melnos uzvalkos, melnos tauriņos, skaitā pāri trīsdesmit. Ne tikai vīri labākajos gados, bet arī jaunieši kā Ojāra Grestes dēls Edgars un jaunais diriģents Ivars Štubis. Kad viņi atver muti, viss nogrand, skan kā bazūnes. Vīru koris muzicēja. Tas ir vislielākais gandarījums.

Arī ļoti vienkārši, bet svinīgi ir izrotāta skatuve. To paveikusi Vija Spoģe-Erdmane ar vīru Pēteri. Lasot par Sidnejas Latviešu teātri, vienmēr apbrīnoju izrāžu dekorācijas, kuru autore ir viņa – Vija, profesionāla māksliniece, pedagoģe Sidnejas Institūta Dizaina centrā Enmorā (Design Centre Enmore), kur māca krāsu un dizaina teoriju.

Viņas vīrs Pēteris ir ievērojams inženieris. Par inženierdomas novitātēm, ceļot Sidnejas Olimpisko stadionu, kā arī Jaunzēlandes Ortago stadionu, viņš kopā ar kolēģiem saņēmis deviņas godalgas pasaules mērogā. Vēl arī Pirmās formulas sacīkšu trases izbūvē Sepangā, Malaizijā, ir pielikts viņa inženiera talants, projektējot jumta konstrukciju. Jāizsaucas, kādi vareni vīri ir latvieši! To jau no izskata nevar pateikt. Arī šajā gadījumā ne. Jā, viņš ir stalts un vīrišķīgs, bet drīzāk kluss, kautrīgs, taču, lūk, kādus kalnus spēj gāzt!

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com