Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Horvātijā

Kristapa Zariņa ceļojuma piezīmes 2009. gada vasarā (13)

Laikraksts Latvietis Nr. 104, 2010. g. 19. aug.
Kristaps Zariņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Horvatija1

„Zivju piknika“ laiva.

Horvatija2

Dioklisa pils laukumā.

Horvatija3

Zaton skats no dzīvokļa.

Trīspadsmitais turpinājums aprakstam „No Spānijas līdz Horvātijai“. Sākums LL Nr. 85, 86, 88, 91, 94, 96, 98, 99, 100, 101, 102, 103.

Aiz posteņa satiksmes plūsma uzreiz uzlabojās. Diemžēl, netālu aiz Triestes atkal lēna braukšana, piebraucot Slovēnijas robežai, un vēl lēnāka, kad pēc īsa laika tuvojamies Horvātijas robežai, kur laipna Horvātijas robežsardze ieskatās mūsu pasēs, uzspiež zīmogu, smaidīgi pasaka „velkom“ un atdod pases kopā ar sīku brošūru Horvātijas ceļi vasarā – padomi drošākai braukšanai.

Tā ka šī bija pirmā reize mūsu ceļojumā, kad pasēs uzspiests valsts zīmogs, Suzanna ieskatās savā pasē, bet Horvātijas zīmogs nav atrodams. Ieskatoties manā pasē, atrod divus!

Brošūra iespiesta slejās, astoņās valodās un rakstīta ar humoru, gan jau lai lasītājs labāk ievēro un atceras dotos padomus. Piemēram „Aiztur josta. Nepieciešama Horvātijas ceļos. Ļoti ievērojams piederums. Pielāgojās vakartērpiem, kā arī vasaras dienas atpūtas drēbēm.“

Nodomājam sameklēt naktsmājas turpat Horvātijas ziemeļos pie jūras, jo gaidām ziņu no Erikas, kad un kur viņa varēs ar mums satikties pēc pāris dienām. Viņa ielidos no Berlīnes un izmantos lētāko lidojumu, kas varētu vest vai uz Zagrebu vai Dubrovniku. Mūsu kaimiņš Zelta Piekrastē dzimis Zagrebā un ieminējās ziemeļos apmesties Opātijā, bet interneta kafejnīcā atrodam lētākas, kaut gan četru zvaigžņu, naktsmājas blakus pilsētiņā Lovrān, Ekselsijor viesnīcā.

Viesnīca tieši Adrijas jūras krastā, bet trūkst pludmales; tai vietā betona promenāde, no kuras trepes ieved jūrā. Dzīvīte šeit grozās lēni un trūkst tūristu burzmas. Atrodam jaukas pastaigas gar krastu un daudz vietas, kur apstāties, lai apbrīnotu jūras dzidrumu un dabas zaļumu. Ir arī patīkami pasēdēt kafejnīcās pie glāzītes un ar skaidru sirdsapziņu, paslinkot saules siltumā. Tas, kurš reiz teica dzīve nebija domāta būt bezrūpīga, gan jau nekad nebija bijis Lovrānā vasarā!

Saņemam ziņu no Erikas, ka viņa iebraukšot Dubrovnikā, un, labi atpūtušies, dodamies uz dienvidiem. No Lovrānas līdz Dubrovnikai gandrīz 600 km, un pirmos 350 ērti nobraucam pa lielceļu trīs stundās, izmaksājot $A 50, bet pēc tam tūristu automašīnu karavāna lēni, lēni rāpo nākošos 200 km četrās stundās.

7 km pirms Dubrovnikas iebraucot Mazā Zatonas (Zaton mili) miestiņā; ceļmalā atrodas tūristu birojs, kas piedāvā atrast braucējiem piemērotas naktsmājas pie vietējiem viņu dzīvokļos. Apkalpotāja sazvanās ar dažiem, kam varbūt vietas mūs pieņemt, un pēc brīža piebrauc saimniece un lūdza mums sekot viņai, lai paskatītu viņas piedāvājumu.

Sekojot mūsu mašīnā, uzbraucam kalnā, kur atrodas viņas māja. Jauna, glīta, divstāvu no ķieģeļiem būvēta māja, paveras skats uz visu miestiņu un skaistu jūras līci. Pirmā stāvā dzīvo īpašnieki, Radiču ģimene ar trīs pieaugušiem bērniem, bet otrā stāvā divi dzīvokļi ar visām ērtībām, un katram mazs balkons ar skatu pāri miestiņam un uz līci. Blakus viesu dzīvokļiem liels balkons, kur zem vīģu koka apauguša režģa varens koka galds un soli. Dzīvoklī būs vietas arī kur Erikai pārgulēt, jo viņa paliks ar mums veselu nedēļu.

Saimniece ielūdz mūs satikties ar visu ģimeni, un pavadām jauku stundiņu ar viņiem ēdot svaigas vīģes un baudot pašbrūvēto vīnu. Skābs, bet kad atšķaida ar mazliet ledu vai ūdeni, iegaršojās! Pirms gulēt iešanas, uznāk milzīga vētra, pērkons, zibens un lietus, kas ilgst kādu pusstundu, un tad pēkšņi pār kalnu no tumšiem mākoņiem izlien varens, dzeltens mēness.

Zatonā tikai pāris simt iedzīvotāju, divi veikali, divi restorāni, mazs karavānu parks, kaijaka izīrētājs, prāmju osta, autobusu pieturvieta un tūristu informācijas būdiņa. Ja vietējos veikalos trūkst vēlamo produktu, tad jādodas uz Dubrovniku. Līcī ūdens tik dzidrs kā nekur citur līdz šim nav redzēts, bet iebrišana pāri akmeņainai pludmalei, un tā kā mums abiem samērā jūtīgas, pie smilšu pludmales pieradušās pēdas, vietējā veikalā nopērkam plastmasas kurpes, ar kurām var arī peldēties.

Satiekam Eriku lidlaukā un atpakaļ dzīvoklī, sēdot uz balkona zem vīģēm, nopļāpājam pāris stundas par viņas pavadīto laiku Berlīnē un citur Eiropā, kā arī par mūsu piedzīvojumiem Spānijā un Portugālē.

Nākošā dienā dodamies uz Dubrovniku, bet diemžēl pa nakti piebraukuši vairāki kruīzu kuģi, un pilsēta pārpilna ar tūristiem. Ieeja vecpilsētā, kur itin visi dodas, pāri tagad sausam grāvim un caur veciem vārtiem mūrī, aizsardzības pasākumi, kuri pa lēnam būvēti starp 8. un 13. gs. Pilsētas mūris stiepjas divus kilometrus, labi uzglabāts un kļuvis slavens visā pasaulē, jo daudz fotografēts un redzams gandrīz visās Horvātijas reklāmās. Pa visu mūra garumu iebūvēti vairāki torņi un bastioni. Pret cietzemi mūris pat 6 metru plats, un it nekad uzbrucēji nav varējuši mūri izlauzt. Vecpilsētā arī daudz baznīcu – 13, neieskaitot galveno katedrāli un trīs klosterus. Galvenā gatve pilna staigātājiem, bet prom no tiem interesanti pastaigāt sānielās, kur vietējie tomēr turpina savu dienišķo ikdienu. Manuprāt, citur esam redzējuši interesantākas vecpilsētas mūsu ceļojumā, bet jāatzīst, ka no Srd kalna virsotnes, skatoties lejup uz Dubrovnikas iemūrēto vecpilsētu, tā izskatās tīri burvīga.

Dubrovnikas tuvumā ir vairākas salas, un dzīvoklī atrodam brošūru, kurā sludinājums aicina pieteikties zivju piknikā – izbraukums ar kuģīti apskatīt trīs salas – Kolčepu, Lopudu, Šipānu, un cenā ieskaitīts dažādas uzkodas, zivju vai gaļas ēdienu pusdienas, saldais ēdiens un dzērieni. Kuģīša piestātne Dubrovnikā, bet tas arī piestājās mūsu līcī, ja laicīgi piesakās, un tā arī darām.

Kuģītis piestājās laicīgi un labi, ka bijām pieteikušies, jo tikai trīs brīvas vietas palikušas pie galdiem uz klāja, citas aizņemtas ar līdzbraucējiem, kuri jau iekāpa Dubrovnikā stundu iepriekš. Smaidīgs matrozis palīdz mums pārkāpt no doka un, rādot uz brīvām sēdvietām, piedāvā atspirdzinājumus. Var izvēlēties atšķaidītas sulas, limonādi, vietējo vīnu vai vietējo konjaku. Ledus arī dabūjams. Līdzbraucēji jau baudījuši visus piedāvājumus un skaļi ieteic vīnu vai konjaku! Visskaļākie bija grupa austrāliešu – četri zēni un četras meitenes, bet skaitliski pārvarēja itāļi – septiņi no katra. Vēl bija divi krievu puiši, bet viņi neprata angļu valodu un sēdēja klusām pie konjaka.

Visa cepšana, ēšana un dzeršana notika, kamēr kuģītis ceļoja starp salām, tātad varēja pavadīt īsu laiku katrā salā, apskatot piestātnes apkārtnes un sīktirgotāju galdiņus, kur izklātas visādas nepieciešamas piemiņas bļembas. Ir arī laiks izpeldēties un apmainīties ceļojumu stāstiem ar pārējiem zivju piknika baudītājiem. Ēdot, peldot un uzdzerot svaigā, saulainā gaisā, jutās jauki, un mājup braucot, iesākās dziesmu karš – austrālieši pret itāļiem. Krievi tomēr palika sēdot klusi pie konjaka. Izkāpjot Zatonā, visi esam vislielākie un vislabākie draugi, un katram kabatā izmainītā kontaktu informācija. Nākošā rītā izjūtu pirmās un, varu apgalvot, vienīgās paģiras visā mūsu ceļojumā.

Pēc atpūtas dienas, dodamies ar mašīnu uz ziemeļiem apmeklēt vēsturisko pilsētu Splitu.

Pilsētas pirmsākumi grieķu laikā 200 gadus pirms Kristus dzimšanas, bet tā ieguva slavenību daudz vēlāk, kad romiešu ķeizars Dioklītis (284. – 305. g.) tur uzbūvēja sev pili, netālu no viņa dzimtās vietas un tā laika romiešu lielpilsētas Salonas, kur varētu pavadīt savus pensijas gadus – viņš bija pirmais romiešu ķeizars, kurš brīvprātīgi atteicās no sava ķeizara posteņa. Būvešana ilga 12 gadus, to beidza 305. g., kad Dioklītis arī atstāja ķeizara pienākumus. Pils būvēta romiešu cietokšņa stilā un šodien ieņem ievērojamu lomu kā Splitas pilsētas galvenais centrs. Savā rožu laikā pilī un tuvā apkārtnē dzīvoja līdz pat 12 000 cilvēku. Ķeizaram gan jau netrūka naudiņas, un, pastaigājot pa pils ielām un ieskatoties daudzās tanī celtnēs un dzīvokļos, var iedomāties kādā stilā un tā laika ērtībās Dioklītis, viņa ģimene, zaldāti, kalpi un pārējie pavadoņi, dzīvoja.

1979. g. pils un tās tuvā apkārtne tika iekļauta pasaules kultūras mantojuma sarakstā kā viena no vissvarīgākajām kultūras un arhitektūras celtnēm ne tikai Horvātijā, bet visā Vidusjūras un pat Eiropas mērogā. Varu ieteikt ik katram, kas apciemo Horvātiju, iegriezties pie Splitas Dioklīša pilī un pakavēties tās vēsturiskā vidē. Mēs būtu ar mieru ilgāk palikt šinī rajonā, jo apkārtnē daudz vēl ko redzēt, bet mums priekšā trīs stundu brauciens atpakaļ līdz dzīvoklim, un jau vēla pēcpusdiena.

Sekojot mūsu saimnieka ierosinājumiem, beidzamās dienas ar Eriku pavadām, apmeklējot vairākus lauku un jūrmalu ciemus, kur laiks it kā apstājies, un visapkārt patīkams klusums un miers. Grūti iedomāties, ka tikai 15 gadus atpakaļ šeit krita savas dzimtenes aizstāvēji sīvā pilsoņu karā.

Pēc Erikas pavadīšanas, mēs paliekam Zatonā vēl pāris dienas, pirms iesākam atpakaļceļu uz Itāliju, un noīrējam kanoe laivu, lai varētu paši pabraukāties līcī un apmeklēt dažas pieturvietas, kuras pieejamas tikai no jūras puses. Paņemam līdzi groziņu un bez lielām pūlēm pavadām veselu dienu, airējot un izkāpjot vairākās pieejamās vietās. Patīkami gan, it sevišķi tādēļ, ka motorlaivas arī uzvedās godīgi pret mums un samazina ātrumu, braucot mums garām.

Bet nu laiks pienācis teikt ardievas mūsu saimniekiem. Izmaināmies adresēm un solāmies uzturēt sakarus, ar cerību nākotnē atkal viesoties viņu mājās. Saimnieks uzdāvina man pudeli viņa mātes pašas gatavotā mandeļu liķiera, kas man bija iegaršojies, kad es ar saimnieku apciemoju viņa vecāku mājas Horvātijas kalnos, novēlot mums saldas atmiņas un laimīgu ceļu.

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com