Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. Baltgailis, Kalniņa-Grīnberga. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. Johans Valters. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes – Briedis, Buldinskis, Stumbris. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Nellija Skujeniece. Hercogs Jēkabs Ketlers. 2015. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Vilhelms Purvītis. „Iela Jelgavā“. 1920. gadu II puse. FOTO Māris Brancis.

Jelgava, būdama Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsēta, senākos laikos bija ļoti nozīmīgs kultūras un zinātnes centrs visā Latvijas teritorijā, kurš lepojas ar to, ka šeit dibināta pirmā tipogrāfija, pirmā augstskola, Baltijā pirmā zinātniskā biedrība. Senajā Mītavā pirmo reizi tika uzvesta opera un balets, 1818. gadā notika pirmā gleznu izstāde, šeit iznāca pirmais laikraksts latviešu valodā Latviešu Avīzes (1822). Šo uzskaitījumu varētu turpināt.

Apzinoties Jelgavas lielo kultūrvēsturisko vietu un domājot par pilsētas 750 gadu jubileju, bija nepieciešama kāda īpaša mākslas izstāde. Tā radās doma kaut lielos vilcienos parādīt tās mākslas vērtības, ko Latvijas mākslas vēsturē devusi Jelgava, vienuviet sapulcējot tos māksliniekus, kuri nākuši no pilsētas pie Lielupes un kuri šeit ilgāku vai īsāku laika sprīdi ir darbojušies, atstādami nozīmīgas pēdas tās mākslas un kultūras dzīvē.

Visi, kuri iepazinuši Latvijas mākslas vēsturi, zina, ka jelgavnieks Johans Valters, beidzot Pēterburgas Mākslas akadēmiju, uzgleznoja diplomdarbu Tirgus Jelgavā (1897). Jubilejas gadījumā to beidzot vajadzēja atvest uz pilsētu. Izmantojot labvēlīgos apstākļus un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja sapratni, lielā glezna pirmo reizi pēc pabeigšanas atceļojusi uz Jelgavu, un tagad ir kļuvusi par izstādes Jelgavas zelts centru un vienotāju.

Kaut arī kara dēļ no vecās Mītavas maz kas palicis pāri, taču, ieraugot to Ģ. Eliasa Vēstures un mākslas muzejā, liekas, ka esam pagriezuši vēstures ratu atpakaļ, ka atkal mūsu priekšā ir vecu vecā Jelgava, un ka diplomdarbs še bijis vienmēr. Glezna šodienas jelgavniekiem ļauj iztēloties Hercoga Jēkaba laukumu (un ne tikai to), kāds tas izskatījies, kad vairāk nekā gadsimtu atpakaļ tajā vietā bija tirgus laukums un kad tā malā greznojās Cēra viesnīca, bet pretējā pusē atradās ūdens pumpis pie kādreizējā hercoga Jēkaba kanāla. Atkal skaistā pavasara dienā tirdzinieki tirgojas. Starp tirdziniekiem sēž Johana Valtera draugs un studiju biedrs Vilhelms Purvītis un glezno, un policists vēro, kā šim veicas, uzliekt uz audekla veco pāri viņa priekšā. Divas jaunkundzes gaišos tērpos turpat pastaigājas un čalo savā starpā.

Abas jaunkundzes ir draudzenes, no kurām viena – Meta Feldmane – vēlāk kļuva diplomdarba autora sieva, bet otra – Karolīne Štelmahere – 1903. gadā Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcā salaulājās ar Vilhelmu Purvīti. Zinot to, ka viņš vienlaikus ar Valteru Jelgavā gleznoja savu diplomdarbu Pēdējie stari un ka šajā pilsētā atradās viņa sievas vecāki, nevarējām iztikt bez Purvīša darbiem, no kuriem viens atveido senās Mītavas ielu košā saulē (Iela Jelgavā, 1920. gadu II puse).

Ja runājam par Johanu Valteru, tad viņam, kā zināms, bija darbnīca, kurā nāca mācīties jaunieši, starp viņiem arī jelgavnieks Sigismunds Vidbergs, daudzus gadus pēc tam kļūstot par vienu no iecienītākajiem zīmējuma un grafikas meistariem, izcilu grāmatu ilustratoru.

Tomēr Valters nebija pirmais latviešu mākslinieks, kurš saistāms ar Jelgavu. 19. gs. beigās Jelgavas reālskolā 13 gadus – no 1862. līdz 1875. gadam – par skolotāju nostrādāja pirmais latviešu ainavists Jūlijs Feders, kurš tāpat bija studējis Pēterburgas Mākslas akadēmijā.

Ģederts Eliass gan pilsētu, kurā viņš mācījies, papildinādamies mākslā pie tā paša baltvācu gleznotāja Kurta Vīsnera, pie kura savulaik gleznošanu bija apguvis arīdzan Johans Valters, neiemūžināja nevienā darbā, toties neskaitāmās gleznās attēlojis dzimtos netālajos Zīlēnus Platones upes krastā. Viņa radošais mantojums tagad glabājas Jelgavā, tāpēc viņa vārdā nosaukts arī muzejs.

Pēc I Pasaules kara Jelgavas mākslas dzīve pieklusa. To mēģināja atdzīvināt Aleksandrs Strekavins, dzimis jelgavnieks un 1910. gadā beidzis Kazaņas Mākslas skolu, kurā tolaik mācījās arī tēlnieks Kārlis Zāle un vēlāk daudzi citi latvieši. Mākslinieks rīkoja pirmās izstādes, strādāja par zīmēšanas skolotāju vairākās skolās, izgatavoja reklāmas un veica citus pasūtījumus. Viņš atstājis daudzas liecības par seno Jelgavu.

Starpkaru periodā ļoti nozīmīgs ir Kārļa Baltgaiļa vārds, kurš līdz ar Skolotāju institūta dibināšanu sāka tajā strādāt. Viņš bija viens no mākslinieku un literātu biedrības Zaļā vārna biedriem, vēlāk pārņemot tās vadību un rīkodams biedrības izstādes Jelgavā. Kārlis Baltgailis vislielāko ievērību ieguva ar I Pasaules kara ainām, kas vēsta par latviešu strēlnieku likteņiem un gaitām.

1924. gadā uz pilsētu Lielupes krastos pārcēlās dekorators Arvīds Spertāls, kurš gan nebija beidzis Latvijas Mākslas akadēmiju, toties kurš 1920. – 1930. gados pacēla Jelgavas teātra izrāžu dekorācijas ļoti augstā līmenī, ierindodamies starp pašiem redzamākajiem skatuves māksliniekiem starpkaru periodā. Brīvajos brīžos viņš daudz gleznoja. Izstādē pirmo reizi eksponēti viņa Jelgavas skati, kas tapuši 20. gadu sākumā.

Pirms kara mācības Latvijas Mākslas akadēmijā uzsāka virkne jelgavnieku: gleznotājs Valdis Kalnroze, grafiķi Arturs Apinis, Zelma Tālberga un Arturs Duburs, arī iecienītais gleznotājs Eduards Jurķelis, kurš akvareļos atstājis liecības par Jelgavu miera laikā, kā arī fiksējis sagrautās daudzās celtnes pēc uzbrukuma Jelgavai 1944. gada vasarā. Viņš bija Zemgales mākslas muzeja pirmais direktors un savā diplomdarbā atainoja Jelgavu pie Lielupes dzelzs tilta. No šīs pilsētas nāca arī Vilhelma Purvīša skolnieks gleznotājs un mācītājs Miervaldis Ķemers, kurš savos zīmējumos iemūžinājis daudzus senās Kurzemes galvaspilsētas slēptākos nostūrus.

II Pasaules karš tikpat kā noslaucīja pilsētu no zemes virsas, atstādams Jelgavu drupās un pelnos. Teātris pārcēlās uz Rīgu, arī aktieri un mākslinieki izklīda pasaules vējos. Pirmais 1950. gadu sākumā uz šejieni pārcēlās Hugo Jakobi, kurš bija iesācis studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, bet karš tās pārtrauca. Viņš ilgus gadus bija vienīgais mākslinieks, kurš veidoja mākslas dzīvi Jelgavā. Hugo Jakobi uzgleznojis Jelgavas teātra aktrises Alīnas Vārpas portretu.

Pēc kara profesionālo mākslinieku vietu ieņēma amatieri, no kuriem daži sasniedza vērā liekamu māksliniecisko līmeni, kādi bija Rūdolfs Briedis un Pāvils Lūciņš, kurš strādāja arī muzejā.

Kad 1960. gados uzcēla mājas ar darbnīcām, šeit pārnāca dzīvot jaunie, nule studijas beigušie mākslinieki. Edvīns Kalnenieks un Indulis Landaus izvirzījās par vadošajiem pasteļglezniecības entuziastiem. Edvīns Kalnenieks vairāk nekā 50 gadus darināja dekorācijas Ā. Alunāna teātra izrādēm. Lolita Zikmane un viņas māsa Ritma Lagzdiņa ierindojās starp labākajiem latviešu oforta meistariem. Tēlniece Rasa Kalniņa-Grīnberga kļuva par izcilu portretu meistari, radot kaut vai tik lieliskus darbus bronzā kā Lolitas Zikmanes un pasaulslavenā šahista Mihaila Tāla krūšu tēlu. Savukārt kokgriezējs Krišjānis Kugra savos humora piestrāvotajos darbos pasmējies par sava laika ļautiņu vājībām.

1970. gadā nodibinājās Mākslinieku savienības Jelgavas organizācija, kuras pirmais vadītājs bija Guntis Strupulis, izveidodams to par vienu no spēcīgākajām organizācijām Latvijā. Pēc viņa vadību pārņēma Andrejs Zvejnieks un Visvaldis Garokalns, ievērību gūdams ar akvareļiem, kuros tēloja latviešu strēlnieku cīņu ceļus un Jelgavu un tās apkārtni. Līdz ar viņiem izstādīja savus darbus un Jelgavas mākslas dzīvi cēla gleznotāji Nellija Darkēviča, Silvija Meškone, Gunārs Ezernieks, Mārcis Stumbris, Pauls Buldinskis, Ivars Klaperis, Vita Merca un Uldis Zuters, kuri neskaitāmās gleznās atainojuši pilsētu. Silvija Meškone krāsās atainojusi bērnu dienu piedzīvoto 1944. gada jūlijā, kad Jelgava dega, atstājot neizdzēšamas pēdas tās vēsturē. Akvarelists Uldis Roga savos darbos pievērsies Jelgavas ikdienas dzīvei un gleznieciski interesantāko pilsētas nostūru attēlojumam.

Zemgaliete ir Bēnes apkārtnē dzimusī ievērojamā gleznotāja Rita Valnere, kura nupat kā devusies mālēt Ēdenes dārzos un kura bieži savā daiļradē pievērsās citai zemgalietei – dzejniecei Aspazijai.

Jāpiezīmē, ka par godu jubilejai tēlniece Nellija Skujeniece uzveidojusi iespaidīgu hercoga Jēkaba portretu.

Protams, izstādē nav pārstāvēti visi mākslinieki, kuri saistīti ar Jelgavu. Viņu ir krietni vairāk. Arīdzan baltvācu mākslinieki savulaik atstāja nozīmīgas pēdas pilsētas kultūras dzīvē, kad šeit apmetās sudrabkaļi, metālmākslinieki un gleznotāji, izdaiļodami Kurzemes hercogu galma dzīvi, bet tas jau būtu cits stāsts.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“