Brālis pret brāli svešinieku karā. 1944. gads.

Palielināt / Enlarge

Kadrs no spēlfilmas „1944“. FOTO Publicitātes foto.

Palielināt / Enlarge

Kadrs no spēlfilmas „1944“. FOTO Publicitātes foto.

Palielināt / Enlarge

Kadrs no spēlfilmas „1944“. FOTO Publicitātes foto.

Igaunijas jaunā pilnmetrāžas spēlfilma 1944 neapšaubāmi ir ierindojama kategorijā kara filma. Tomēr vispirms tas ir stāsts par cilvēcību un draudzību, par tēvzemi un bailēm, par dzīvības un nāves vērtību, kā arī par svešinieku radītu un vadītu kara postu uz dzimtās zemes. Kā pirmie par nepieciešamību tapt filmai, kurā atspoguļotu notikumus II Pasaules kara laikā Igaunijā jau pirms vairākiem gadiem bija sākuši runāt Igaunijas Aizsardzības ministrija un Igaunijas Aizsardzības spēki – varbūt paredzot, ka šodienas ģeopolitiskajā situācijā filma par pagātni un patriotismu būs īpaši nozīmīga.

Filmā iespējami precīzi atspoguļota daļa no 1944. gada notikumiem Igaunijā. Tieši tas uz igauņu zemes bija vispostošākais un bezcerīgākais kara gads. Kaut arī filmas izskaņa ir smaga, scenārija autors Leo Kunnass uzsver – „patiesībā filmas nobeigums ir pozitīvs – pēc laika Igaunija atkal kļuva par brīvu un neatkarīgu valsti.“ Paša Leo Kunnasa dzīves pieredze filmas tapšanā ir ļoti nozīmīga, jo viņš ir pētījis gan II Pasaules kara notikumus, gan arī, būdams Igaunijas Aizsardzības spēku virsnieks, piedalījies vairākās reālās kaujās. Filmas veidotāji par galveno uzskata savu darbu tieši vēsturiskās patiesības pētīšanā un atspoguļošanā, šim nolūkam pat izvēloties tādus aktierus, kuri publikai nav atpazīstami ar citām lomām.

Kas es biju maza, par karu Igaunijā zināju divas lietas – kā Sāmsalā, Serves pussalā vācu armijas pusē cīnījās igauņi pret padomju armijas pusē karojošajiem igauņiem. Krita gan brāļi, gan kaimiņi. Tās kaujas sāmsalieši vienmēr piemin, un kopš tiem laikiem Serves pussala ir pavisam maz apdzīvota – lielākā daļa māju un to iemītnieku gājuši bojā. Un otrs stāsts – 1944. gada martā padomju armija bombardēja Tallinu, un liesmās sadega daudzi tās mierīgie iedzīvotāji, ieskaitot manu Jūrmalas kaimiņienes māti. To atceroties, man liekas, ka par karu Igaunijā toreiz varbūt pat zināju vairāk nekā citi Latvijā, kur cilvēku apziņā dominēja Latvijas karš, Jelgavas degšana un Kurzemes katls, kur arī cīnījās brālis pret brāli, kaimiņš pret kaimiņu.

Filmā notiek tā, kā tas toreiz bija – viens no filmas varoņiem cīnās vācu pusē, jo padomju okupācijas gadā visu viņa ģimeni ir aizveduši uz Sibīriju. Padomju pusē, savukārt, ir ebrejs, kura ģimeni ir iznīcinājuši vācieši. Tomēr tas nav tikai mazās Igaunijas karš. Ļoti bieži pārņem sajūta, ka pietiktu tikai nomainīt uzšūto mazo Igaunijas karodziņu uz kareivju frenču piedurknēm, dažu igauņu vārdu apmainīt pret latviešu... un filma būtu stāsts par latviešiem Kurzemes katlā, par Jelgavas bombardēšanu. Arī par bēgļu gaitu sākumu. Skatoties filmu, nevienu mirkli nepamet sajūta, ka tas viss tiešām varēja būt tieši tā. Tas bija, kā skatīties samezglotajā pagātnē, kuru jau tāpat atdzīvina mūsdienu kauju notikumi Ukrainā.

Filma 1944 ir igauņu un somu kopražojums. Galvenie finansētāji ir Igaunijas Filmu institūts, Igaunijas Aizsardzības ministrija, Igaunijas Aizsardzības spēki, Kultūrkapitāla fonds. Galvenā filmēšanas vieta – neatkarīgās Igaunijas armijas bāze un Tallina. Filmēšanā piedalījušies kopumā apmēram tūkstotis aktieru un masu skatu dalībnieku, no kuriem liela daļa ir bijuši Aizsardzības spēku karavīri. Filmas uzņemšanā piedalījušies arī vairāki 1944. gada kara notikumu liecinieki. Filmēšanas vajadzībām no Somijas atvesti trīs tanki, kopā filmēti divi vācu un divi padomju armijas tanki.

Igauņu producents Kristians Taska vairākas reizes uzsver, ka filmas pēcapstrāde tapusi Igaunijā, un pat pieminēja mums zināmo tīģerlēciena efektu – Igaunijas skolās jau vairākus gadus skolēniem īpaši māca datorzinību jaunākās tendences. Producents uzskata, ka, tieši pateicoties igauņu jaunajiem un izglītotajiem profesionāļiem, ir bijis iespējams radīt tik pārliecinošus vizuālos un skaņu specefektus.

Diāna Jance
Laikrakstam „Latvietis“
Pirmpublicējums LA „Kultūrzīmēs“