Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Viena bilde atsver tūkstoti vārdus

ALB Literārā pēcpusdiena

Laikraksts Latvietis Nr. 358, 2015. g. 26. apr.
Gunta R. -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
ALB

Adelaides Latviešu biedrību

Sarīkojuma publika. FOTO Pēteris Strazds.

ALB literārā pēcpusdiena. FOTO Pēteris Strazds.

Astra Kronīte un Īgo Ozols. FOTO Pēteris Strazds.

Ir ļaudis, kuriem valoda plūst bez domāšanas; citi labprātāk runā caur saviem darbiem. Īgo Ozols nav no mēļotājiem, bet viņa darbi atklāj plašu apdāvinātību, akūtu redzi un dziļu skaistuma izjūtu. Netrūkst arī humors, kas mazrunīgajos ļaudīs var reizēm netikt pamanīts.

Un kā mēs to visu uzgājām? Īgo bija referents Adelaides Latviešu biedrības (ALB) literārā pēcpusdienā svētdien, 19. aprīlī, par tēmu Mans Latvijas albums. Lai neviens nedomātu, ka šeit kāds tūrists, pāris nedēļās apskraidījis dzimto zemi rādīs savas šķībi greizās brīvdienu fotogrāfijas, pēcpusdiena sākās ar divām īsām filmām par dzīvi zem ūdens. Īgo mūža darbs ir bijis fotografēšana, un viņš ir strādājis ar tādām slavenībām kā Deivids Atenboro (David Attenborough) viņa televīzijas sērijā Dzīve uz zemes (Life on Earth). Respektīvi, šeit bija darīšana ar ne tikai nopietnu fotogrāfu, bet arī ar nopietnu mākslinieku.

Pirmā filmiņa rādīja roņus zem ūdens. Krastā šie dzīvnieki ir neveikli, varētu pat sacīt - smieklīgi, bet ūdenī, savā dabiskā vidē, tie ar savu veiklību un graciozām kustībām var sacensties ar augstas klases baleta dejotājiem. Otrā filmiņa rādīja jūras milžus, valzivis. Mātes mīlīgi peldēja ar saviem mazuļiem, un delfīni tiem blakus likās ļoti sīki. Fotogrāfa profesionālais līmenis kļuva skaidrs no dažu minūšu gariem izvilkumiem. Īgo paša izmeklēta un pieskaņota mūzika lika domāt, ka skatāmies izvilkumu no kāda televīzijas raidījuma!

2008. gadā uz pieciem mēnešiem Īgo pirmo reizi kopš bēgļu laikiem atgriezās dzimtenē un atklāja, cik Latvija ir, viņa paša vārdos: skaista, interesanta, neaizmirstama. Protams, viņa mākslinieka un fotogrāfa acs redzēja lietas, kuras vienkāršais mietpilsonis palaistu garām, jo kurš pūlētos tik tuvu saskatīt mārīti uz lapiņas, kur vēl to iemūžināt? Ja citam ērces kodiens liktu trīs nedēļas nogulēt slimnīcā un no jauna mācīties staigāt, tad diez vai tam būtu liela interese šo ērci fotografēt, bet mākslinieka ziņkāre lika palūgt ārstam pagādāt šo ērci, lai varētu sērkociņa gala lieluma kukainīti nobildēt.

Varētu teikt, ka bildes bija sakārtotas pa plauktiņiem: ziedi, dzīvnieki, koki (MILZĪGI svētozoli!), vietas, arhitektūra (gan grandioza, gan moderna, gan galīgi sabrukusi, ko māju pārdošanas sludinājumos sauc par renovator's delight!*), notikumi, lauki, Rīga un citas pilsētas, cilvēki gan darbā, gan atpūtā, senās pilis, muižas un pilsdrupas. Uzņēmumos parādīts viss no Latvijas senās pagātnes līdz šai dienai, un kā tagadne balstās uz pagātni. Caur Īgo mākslinieka acīm redzējām Latviju, kādu varbūt pat Latvijas iedzīvotāji to neredz, jo viņiem tā ir ikdiena un tādēļ, neievērojama. Gadās, ka mēs katrs savā apkārtnē palaižam garām daudz skaistuma, jo pieņemam to visu, kā pašu par sevi saprotamu un parastu.

Krāšņās bildes skatoties, publika jautri čaloja, salīdzinādami fotogrāfijas ar viņu pašu redzēto vai uzstādot kādu jautājumu, bet pienāca brīdis, kad telpā valdīja pilnīgs klusums. Uz ekrāna parādījās Brāļu kapi, un tur vairs nevienam nebija ko piebilst. Nezināju, ka Austrālijas tautieši saziedoja naudu, lai Brāļu kapos iekārtotu plāksni Lāčplēša kara ordeņa kavalieru piemiņai.

Pēc visa redzētā (un tā bija tikai maza daļa no Īgo piecu mēnešu darba) gribas tūlīt sēsties lidmašīnā un lidot uz Latviju, redzēt to visu ar savām acīm un piedzīvot to skaisto, interesanto un neaizmirstamo; šoreiz, ieskatīties dziļāk, ne tikai staigāt pa Vecrīgas suvenīru veikaliem un pie MacDonalda baudīt (??) hamburgerus. Parastā atvaļinājuma divās nedēļās ir grūti visu apgūt, tādēļ laimīgi ir tie, kuri var atļauties uzturēties Latvijā vairākus mēnešus, iedzīvoties un justies kā mājās nevis kā tūristi. Protams, tas prasa līdzekļus, kas ne katram ir pieejami.

Jā, Īgo ir mazrunīgs, ko viņš pats arī atzina, bet viņa fotogrāfijas sarunāja veselas grāmatas, tā ka vārdi vispār bija lieki. Katra viņa bilde ir mākslas darbs, kur uzņemtais objekts kaut ko stāsta par sevi. Ne tur nejaušība, ne paviršība. Jāsaka lielu paldies par iespēju, tik skaisti pavadīt pēcpusdienu.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“

* angliski – „restauratora prieks“ – māja, kura ir ļoti sliktā stāvoklī.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com