Trīs momenti no Rīgas dzīves

Palielināt / Enlarge

Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Višivanka. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Izšuvumi. FOTO Aina Gailīte.

Muzejs

Pirmdien, 18. maijā, Starptautiskajā muzeju dienā, Nacionālo mākslas muzeju apmeklēja liels pulks preses pārstāvju. Šoreiz šī bija pēdējā ekskursija lielajā būvobjektā pirms ēkas nodošanas ekspluatācijā š.g. decembrī.

Ietērpušies košās vestēs un ķiverēm galvā, devāmies pa jau pazīstamo dubļaino (pēc nakts lietavām) būvlaukuma ceļu uz jauno apakšzemes izstāžu zāli. Pašlaik izpildītie 60% paredzēto būvdarbu runā paši par sevi. Lielajā pazemes zālē ar pelēkajām betona sienām, centos iedomāties kā izskatīsies mākslinieka Miervalža Poļa personālizstādes atklāšana 2016. gada maijā – tā būs pirmā izstāde šajā vērienīgajā telpā. Tālāk izstaigājām veco muzeja ēku, un to nu ir pamatīgi skārusi jauno laiku elpa, sekojot sabiedrības ieinteresētības veicināšanai muzeja apmeklējumā, ir daudz darīts apmeklētāju ērtību nodrošināšanai un kultūras gaisotnes radīšanai – būs ļoti garšīga kafija, būs bērnu nodarbību telpa, būs terase... to visu nākamajā pavasarī redzēsim. Vēl viens patīkams pārsteigums sabiedrībai būs decembrī, kad tiks organizēta muzeja atklāšana apmeklētājiem pirms mākslas eksponātu izvietošanas. Šobrīd vienlaicīgi norit gandrīz visa veida darbi, centrālajā daļā vērojām kā strādā restauratori augstu pie griestiem. Arī šoreiz informāciju sniedza būvfirmas, arhitektu biroja, Rīgas domes un Nacionālā mākslas muzeja atbildīgās amatpersonas. Kopīgiem spēkiem pārvarētas visas negaidītās problēmas. Gaidīsim decembri un tad, – maija mēnesi.

Kino

Šomēnes sabiedrībā lielu ieinteresētību izpelnījusies kino režisores Ievas Ozoliņas dokumentālā filma Mans tēvs baņķieris ar izteiktu detektīvlīniju. Režisore drosmīgi izliek publiskai apskatei savas ģimenes dzīves sarežģītu periodu – 90-tie gadi Latvijā, kā sēnes pēc lietus aug bankas, un pēc laika viena pēc otras sprāgst kā ziepju burbuļi. Ievas tēvs, pamet pasniedzēja darbu Politehniskajā institūtā un atver banku Top, solot noguldītājiem 100% peļņu... pamet ģimeni un vēlāk arī Latviju ar bankas sešiem miljoniem.

Tālāk darbojas Interpols, kas nesen paziņo Ievas ģimenei, ka bijušais baņķieris ieradies uz dzīvi Malaizijas psihiatriskajā klīnikā. Ieva nolemj veidot filmu, tiek vākti dokumenti, kas ir gaužām sarežģīts darbs. Viss tiek filmēts, Ieva lido uz Malaiziju, satiek tēvu (tas tiešām ir viņš). Jā, tēvs ir slims, attiecīga diagnoze. Filma ir raita darbībā, bez nekādiem izskaistinājumiem, ar ļoti jauku humora piedevu komentāros.

Ja režisore meklēja atbildes uz jautājumiem filmas tapšanas gaitā, tad pēc filmas noskatīšanās jautājumi rodas skatītājam. Pēc filmas seansa Splendid Palace 19. maija vakarā sākās jautājumu – atbilžu daļa; filmas režisore un operators Aleksandrs Grebņevs stāstīja par filmas tapšanu, un skatītāji uzdeva jautājumus. Jautājumu rodas daudz. Man žēl, ka es nepaspēju tajā īsajā brīdī pat sev noformulēt jautājumu: vai tajā brīdī, kad baņķieris pieteicās Malaizijas psihiatriskajā klīnikā, noilgums jau bija iestājies, jeb nē? (Ja nebija iestājies noilgums, tad es piekrītu diagnozei – slims ir slims, bet ja bija iestājies noilgums, tad baņķieris var būt arī vienkārši slīpēts.) Ja jums ir iespēja redzēt šo filmu, iesaku noskatīties, piedevām tas ir arī kinorežisores maģistra darbs. Nez par ko būs nākamā filma?!

Izšuvumi (Višivanka)

Ceturtdien, 21. maijs, pievakare. Nacionālās operas skvērā pie strūklakas pulcējas ļaudis (daudz jauniešu) baltos, izšūtos kreklos; visi sarunājas ukrainiski, ir priecīgi un smaidīgi, daži ar puķu pušķiem. Kas tad te notiek? Nu jau vairākus gadus maija mēneša trešajā ceturtdienā ukraiņi visā pasaulē velk mugurā savus tautiskos rakstos izšūtos kreklus/blūzes un pulcējas vienuviet; Rīgā Višivanka notiek pirmoreiz.

Daudzus pasākuma dalībniekus atpazīstu, aprunājamies latviski. Pulciņš ar ziediem dodas pie Brīvības pieminekļa. Kāpēc ne visi? Tāpēc, ka tie, kas nenāca, tie skatās tikai Krievijas televīziju un tic tikai tai.

Tāda ir dzīve Rīgā, trīs notikumi trijās dienās.

Šo notikumu līdzdalībniece

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“