„Visu gadu Jāni gaidu, nu atnāca šovakar...“

Palielināt / Enlarge

Līgotāji. FOTO Agris Ezeriņš.

Palielināt / Enlarge

Jāņa tēvs Rūdis Dancis. FOTO Agris Ezeriņš.

Palielināt / Enlarge

Adelaides Vanadžu ansamblis ar diriģenti-vijolnieci Inesi Laini. FOTO Agris Ezeriņš.

Palielināt / Enlarge

Jāņa māte Gunta Rudzīte un Jāņa tēvs Rūdis Dancis ar „bēbīti“. FOTO Agris Ezeriņš.

Palielināt / Enlarge

Jāņa tēvs Rūdis Dancis un Jāņa māte Gunta Rudzīte. FOTO Agris Ezeriņš.

Sit Jānīti, vara bungas vārtu staba galiņā;
Lai sanāca Jāņu bērni no maliņu maliņām.
Līgo!

Visjaukākā līgošana jau ir uz laukiem, bet kas pirms Jāņiem uz Dzintariem nevarēja aizbraukt (galu galā, turpat simts kilometru no Adelaides), varēja nedēļu vēlāk, sestdien, 27. jūnijā, izlīgoties Daugavas Vanagu nama birztaliņā. Labākus laika apstākļus ārā sēdēšanai vispār nevarētu pasūtīt: sauss, rāms, saulains, bet ne karsts, – īstais tautas tērpu laiks. Tiešām neparasta ziema!

Pirmais jau bija pusdienas – kāposti (paldies Dzidrai un Paulīnai), desiņas, rupjmaize un piedevām pīrāgi un Jāņu siers. Sākumā bija arī karstvīns, bet tas pazuda diezgan ātri – laikam bija garšīgs, un par nieka diviem dolāriem krūzīte – izdevīgs pirkums. Bārmenis Andris arī darbojās pilnā sparā. Tad Jāņutēvs (Rūdis Dancis) un Jāņumāte (Gunta Rudzīte) uzsāka dziedāšanu. Vajadzēja uzmanīgi ieklausīties, jo ik pa divām četrrindēm, Jāņumāte uzsāka jaunu melodiju; mums jau tik daudz to Jāņu dziesmu, bet ļaudīm ir tendence dziedāt visu laiku to pašu.

Visasprātīgākais ir apdziedāšanās, kur puiši un meitas viens otru paķer, taču beigās, salīgst mieru, jo dziesmu dziedu, kāda bija, ne tā manis darināta. Uz miera izlīgšanu var pat apkampties un sabučoties, lai gan ir apdziedāti meitu netikumi un slinkums un tiešos vārdos dažas puišu ļoti intīmās ķermeņa daļas, kuras katrs puisis sargā kā savu acuraugu!

Jāņu māte lika minēt mīklas, un pateicoties Ritas pūlēm, naski pārdevās loterijas biļetes. Kad bija laimēti visi sīkie laimesti – Latvijas alus, paka Gotiņu konfektes, šampanieša pudele, augļu konservi, šokolāde – tad nāca pārsteiguma laimests, kuru Vanadzes iepazīstināja ar dziesmu: Kas tā tāda Jāņu zāle, Jāņu mātes dārziņā? Beigās tā Jāņu zāle izrādījās milzīgs, garens ķirbis, ar spožiem zaļiem matiem, saulesbrillēm, un melnbaltu tauriņu ap kaklu! Kamēr Vanadzes dziedāja, Jāņu tēvs turēja šo bēbīti rokās apsegtu un tikai beidzamā mirklī to atklāja. Smiekli visapkārt!

Notika arī visskaistākā vainaga apbalvošana, kurā piedalījās gan puiši, gan meitas. Es saku – meitas, jo Jāņu nakti nezināja, kura sieva, kura meita; Jāņu nakti galviņā visām ziedu vainadziņš. Par skaistāko novērtēja Birutas vainagu – viņai čakli pirksti! Par Jāņu ugunīm gādāja, kā katru gadu, mūsu uguns kūrējs Artūrs, kura rīcībā jau sen ir divas mucas ugunskuriem un vairākas petrolejas lāpas garos kātos. Ugunskura romantikas mums nekad netrūkst.

Ik pa laikam Jāņutēvs apstaigāja ciemiņus, piedāvādams Jāņu alu no kopīga kausa. Modernos veselības likumus labi ievērodams, viņš rūpīgi noslaucīja kausa malu, pirms to piedāvāja nākamam Jāņubērnam – senās tradīcijas nav attaisnojums moderno baciļu izplatīšanai! Senāk laikam visi bija norūdītāki, un šādi svētā vakarēdiena paņēmieni bija lieki, vismaz, tautas dziesmās nekur tādi nav minēti.

Ilga vadīja izsoli, kur kārojamais objekts bija Latvijā no interesanta materiāla pīta cepure – spīdīga, daudzkrāsaina žurnāla papīra! Krāšņā cepure, ziediem rotāta, par $30 nonāca Tāļa rokās, kurš tūlīt to uzlika galvā – Inesei! Laimīgā meitene!

Adelaides Vanadžu ansamblis uzstājās ar pāris Jāņu dziesmām, kuras kuplāk skanēja, pateicoties diriģentes Ineses Laines vijoles pavadījumam.

Bija jauki redzēt nesen iestājušos biedrus pie Jāņu galda un arī ļaudis, kas pie mums parasti nerādās. Ceram viņus redzēt biežāk. Varbūt latviešu radio raidījums iepriekšējā ceturtdienā, kur Vanagu priekšniece personīgi reklamēja šo sarīkojumu, nesa augļus? Lai nu kā, bija patīkami redzēt katru, kas bija atnācis.

Taču visskaistākais, un visburvīgākais pārsteigums, bija laiks – pilnīgi kā bombonga! Tomēr beigās vēlās pēcpusdienas vēsums lika sevi manīt, un ierastie nīcēji pārvietojās uz bāra telpu, kur dziedāšana (un stiprināšanās!) vēl kādu laiciņu turpinājās. Varbūt mēs tur sēdētu vēl šobaltdien, ja bārmenim nebūtu bijuši citi pienākumi citā vietā... LĪGO!

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“