Atbildība pirms brīvības

Domājot par to, cik mūsdienu Latvijā daudziem, sākot no augšām un beidzot ar apakšām, ir grūti uzņemties atbildību par savu rīcību, pārdomās devos mazliet atpakaļ vēsturē. Tad nu atskārtu, ka no jaunlatviešu laikiem un latviešu tautas saimnieciskās, kulturālās un politiskās pašapziņas pakāpeniskas veidošanās sākuma 19.gs. vidū līdz brīžiem, kad esam sev izcīnījuši brīvību un patstāvību, atbildības ir bijis daudz vairāk.

Paradoksālā kārtā sanāk, ka, laikos, kad īstas brīvības vēl nav bijis, cilvēki Latvijā spēja uzņemties atbildību, lai pie ilgotās brīvības tiktu. Turklāt tas tika darīts nesavtīgi un bezbailīgi. Taču brīžos, kad izcīnītā brīvība savas valsts veidolā ir sasniegta, par modes lietu kļūst valsts kritizēšana, koķetēšana ar nebrīviem režīmiem un ideoloģijām un skaidri pausta nevēlēšanās uzņemties atbildību par kopējo lietu.

No „putna brīvības“

Kad es runāju par atbildību pirms brīvības, tad es domāju par tiem latviešu zemniekiem, kuri izpirka savas mājas no muižniekiem. Līdz ar dzimtbūšanas atcelšanu viņi bija ieguvuši tā saucamo putna brīvību, bet atstāti bez zemes un īpašumiem, nemaz nerunājot par citām indivīda brīvībām un pamata tiesībām. Taču viņi uzņēmās atbildību izpirkt īpašumus par bargu cenu, jo tas viņiem nozīmēja lielāko iespējamo brīvību tā laika valsts sabiedriskajā iekārtā.

Arī tie latvieši, kas par sūri grūti pelnīto naudu sūtīja skoloties savus bērnus augstākās skolās, un viņu jau izskolotie bērni juta vajadzību un atbildību rūpēties par savas tautas gaišāku nākotni apstākļos, kad brīvības vārā gaismiņa vīdēja ļoti tālu tuneļa galā.

Tāpat 1905. gadā, ko nereti pārāk aizēno muižu dedzināšanas un latviešu nodarītās pārestības tā laika valdošajiem, cauri strāvoja prasības pēc latviešu valodas skolās un apziņa, ka, turpinot kā līdz šim, latviešu tautai Krievijas impērijā draud iznīcība. Daudzi no Piekto gadu pārdzīvojušajiem un pieredzējušajiem spēja uzņemties atbildību par tautas kopējo lietu arī tad, kad Pirmā pasaules kara izskaņā radās iespēja patiešām izcīnīt brīvību un neatkarību savai tautai.

Līdz brīvvalstij

Atcerēsimies tos, kuri gāja strēlniekos un no skolas soliem brīvības cīņās, – viņu izglītība un zināšanas par politiku un citām sarežģītām lietām taču noteikti bija daudz mazākas, nekā ir caurmērā mums šodien. Un tomēr – viņi juta atbildību par savas un savas tautas brīvības izcīnīšanu.

Ja uzmanīgi raugās vēstures detaļās, tad diemžēl viņu izcīnītā un sākotnēji uz kara drupām ar lielu degsmi uzceltā valsts vēlāk ne bez pašu līdzdalības arī aizgāja nebūtībā. Es apzinos, ka Latvijas ģeopolitiskā situācija Otrā pasaules kara sākumā bija neapskaužama no mums neatkarīgu ārēju apstākļu dēļ. Tomēr mēs nevaram izlikties neredzam arī to, cik vieglprātīgi ievērojama daļa sabiedrības izturējās pret iegūto brīvo valsti.

Tas attiecas gan uz dažādu aprindu koķetēšanu ar totalitāro un asinīs mērkto Padomju Savienību, gan citām vadonības idejām. Zīmīgi, ka tautas lielais vairums klusējot apstiprināja demokrātijas iznīcināšanu 1934. gadā, kaut visās brīvās Latvijas vēlēšanās līdz tam paši bija ļoti cītīgi pauduši apskaužamu politisko uzskatu un viedokļu daudzveidību. Tādēļ izskatās, ka mazliet ieilgušas brīvības apstākļos atbildības liesmiņa pamazām tomēr izplēnēja.

Tiesa, tā laika cilvēki par saviem maldiem, kļūdām, vienaldzību un vieglprātību ir pēc tam samaksājuši tik dārgu cenu, ka mums šodien nav tiesību viņiem īsti ko pārmest. Diemžēl pret tik brutālām varām kā Padomju Savienība un nacistiskā Vācija diezin vai kas būtu līdzēts, pat ja būtu lielāka atbildības sajūta par savu demokrātisko brīvvalsti.

Cauri tumsībai

Lai cik sāpīgi to nebūtu apzināties, padomju totalitārās impērijas nestās šausmas un tumsības vara lika stiprāk iekvēloties atbildības liesmiņai. Lai pieminam kaut vai tos daudzos tūkstošus, kas padomju varai pretojās mežos vēl ilgi pēc kara, kā arī viņu atbalstītājus un domubiedrus, kam vēlāk nācās mērot tālos Sibīrijas moku ceļus.

Lai arī padomju vara ļoti pūlējās no cilvēku prātiem un sirdīm izdzēst visu, kas saistīts ar indivīda atbildību par savu rīcību, Trešās Atmodas pārmaiņu vējam, vēl tikai nedaudz uzpūšot, no pelniem izlauzās pārsteidzoši liela liesma.

Mēs atkal bijām situācijā, kad nebija brīvības, bet bija atbildības sajūta to izcīnīt un atgūt. To skaidri pauda apbrīnojami liela mūsu tautas daļa. Protams, mums bija daudzkārt vieglāk nekā strēlniekiem un Brīvības cīņu karavīriem, tomēr drošības par rītdienu nebija un atmiņas par padomju represiju nežēlību bija vēl ļoti svaigas.

Vai varat šodien iedomāties, ka Atmodas laikā, kad Tautas fronte aicināja uz kārtējo tautas pulcēšanos, Baltijas ceļu, barikādēm vai iesaistīšanos vēlēšanu cīņā, liela tautas daļa atbildētu ar mūsdienās tik iecienītajiem teicieniem – politika mani neinteresē, tas uz mani neattiecas, esmu tik ļoti vīlies visā, man naudas pelnīšana svarīgāka? Kur gan mēs tādā gadījumā būtu šodien?

Vēstures loki

Tad kas gan ir noticis ar mums gadsimta ceturkšņa laikā, ka tik ļoti esam vīlušies un tik naski kritizēt un noniecināt sev līdzās stāvošos, bet paši neesam gatavi iet un darīt labāk? Apzināsimies, ka tad, kad sparīgi gaužamies par slikto izglītības sistēmu, veselības aprūpi vai kādu citu jomu, tad mēs būtībā nolamājam savus līdzcilvēkus, kuri ir nodarbināti šajās nozarēs. Vai ieilgusī brīvība un labāka dzīve, kā Latvijā ir bijusi jebkad iepriekš, tik ļoti ir iemidzinājusi mūsu maņas, ka atbildības liesmiņa sarukusi maza mazītiņa?

Man gribas ticēt, ka tā vairāk tomēr ir poza, izlikšanās un mūsdienu plašsaziņas modes tendence, jo kritizēt ir modernāk un vieglāk, nekā kaut ko atzinīgi novērtēt un atzīt savu atbildību par kopējo lietu. Tautas nobalsošana par vienas valsts valodas saglabāšanu un arī satraukums par Ukrainu, intereses par Zemessardzi palielināšanās tomēr liecina, ka mēs kaut ko esam mācījušies no pagātnes un ka atbildības dzirksts mums iekšā vēl kvēl gana spoži. Tikai diemžēl par to sākam atcerēties tad, kad pār savām galvām jūtam savelkamies nepatikšanu padebešus.

Tādēļ valsts svētkos gribu mums visiem novēlēt, lai mums nekad vairs nenāktos iet cauri atkārtotiem vēstures lokiem un pieļaut iepriekšējās kļūdas. Mēs šodienas Latvijā tomēr esam tik daudz brīvību un iespēju baudījuši, tik daudz zināšanu uzkrājuši un tik daudz vēstures mācību redzējuši, ka mūsu atbildībai katram par savu dzīvi un par valsti kopumā vajadzētu būt lielākai kā jebkad. Nedarīsim kaunu mūsu priekštečiem.

Sanita Upleja, neatkarīgā žurnāliste
Laikrakstam „Latvietis“
Pirmpublicējums irir.lv